• Pirmdiena, 2017. gada 1. maijs
  • Vārda diena: Ziedonis
Rīgā 0°C, Z vējš 2m/s

Laura Melne: Nevēlos kaunēties, ka esmu latgaliete

Ieteikt šo rakstu

28 komentāri | Ārpus ētera

Pirms gadiem pieciem, vēl mācoties vidusskolā, man reiz intervijā pajautāja, kāpēc man tik svarīga ir latgaliskā identitāte. Samulsu, jo uzskatīju to par pašsaprotamu lietu. Es esmu piedzimusi kā latgaliete, tāpēc tāda arī vienmēr palikšu. Punkts. Taču šogad, laikā, kad Latgalei pievērsta īpaša uzmanība, man pirmoreiz mūžā īsu brīdi kļuva kauns. Kauns, ka esmu latgaliete. Tātad – kauns būt pašai sev.

Nesen ar lielu interesi izlasīju Vārdotājas bloga ierakstu. Viņas pieredze krietni atšķiras no manas, bet tas lika vairs neklusēt par to, ko savā prātā pārcilāju jau krietnu laika sprīdi. Es Vārdotāju saprotu, lai arī ne visam piekrītu. Ļoti, ļoti saprotu.

To, ka esmu no Latgales, nekad neesmu uzskatījusi par problēmu. Varbūt tāpēc, ka ar šiem kompleksiem nekad nav sirguši mani vistuvākie ģimenes locekļi. Tomēr neviens bērnībā man nav lasījis latgalieša pašapziņas īso kursu. Manuprāt, esmu to guvusi ar dzīvē skatītu trīs iepriekšējo paaudžu piemēru.

Latgaliešu valoda, savas zemes mīlestība un katoļticība ir bērnībā nostiprināti manas dzīves pamati, kurus es laikam nespētu sagraut pat tad, ja pati to vēlētos.

Jau kopš bērnības daudz laika esmu pavadījusi arī Rīgā. Un kopš agra vecuma arī iepazinusi vecāko paaudžu Rīgas latgaliešu kompleksus par savu izcelsmi.

Kā piecgadniece esmu kušināta publiskā vidē un lūgta runāt “pareizā valodā” vai “tik nesmuki nerunāt”.

Es nesapratu, kāpēc tas jādara, un parasti arī nedarīju. Nedarītu arī šodien, bet ieteicēju motivāciju tagad saprotu. Tā bija vēlme mani pasargāt. Pasargāt no tā, kas savulaik pašiem atstājis dziļas, nedzīstošas rētas.

Es domāju, runāju un rakstu latgaliski, lai arī skolā praktiski nevienu dienu to neesmu mācījusies. Lai cik absurdi tas neizklausītos, rakstīt valodā, kurā domāju, es iemācījos tviterī. Atkal mācījos no piemēriem. Piemēriem, ka rakstīt latgaliski sociālajos tīklos ir normāli. Vienmēr būšu pateicīga @saprge, @Edeite, @jureits (kurš tolaik vēl nebija Saeimas deputāts) un citiem.

Es atradu savu latgaliešu rakstu valodas platformu, bet daudziem tādas nav.

Ir traģiski, ka liela daļa latgaliešu ir savas dzimtās valodas analfabēti.

Tomēr arī samērā regulāri notiekošās bezmaksas latgaliešu rakstu valodas nodarbības profesionāļu vadībā nav plaši apmeklētas. Kūtrums? Nevēlēšanās lieki piepūlēt savas smadzenes? Vai varbūt kauns par savu neprasmi un kļūdām?

Arī, dzīvojot Rīgā, nekad neesmu slēpusi, ka esmu latgaliete. Vēl jo vairāk – esmu no īstiem laukiem, gana lielā attālumā no tuvākās pilsētas. Varbūt man vienkārši paveicies ar draugiem un paziņām, kas nekad nav izteikuši kādas neglaimojošas piezīmes vai uzdevuši muļķīgus jautājumus. Esmu dzirdējusi gan atzinību par savas identitātes saglabāšanu, gan jokus, ka, regulāri lasot manus ierakstus "Facebook", draugi drīz jau paši latgaliešu valodu būs iemācījušies.

Varbūt arī stereotipiem tik lielu vērību vairs nepievēršu, jo sen jau cenšos par tiem neiespringt. Ja gadiem visapkārt skan, cik lielā bedrē tu esi (lai arī pats tā nemaz nejūties), tad atliek divi varianti – sajukt prātā vai visu uztvert ar ironiju un pasmieties. Man vienmēr labāk paticis tas otrais. Gan tad, kad saproti, ka kādam Latgale jau sākas uzreiz aiz Ogres, gan tad, kad ārste Rīgā izsaka teoriju, ka mana ģimenes ārste Latgalē varētu neprast darboties ar e-pastu, gan tad, kad cilvēki par situāciju Latgalē spriež pēc redzētās dzelzceļa apkaimes pa vilciena Rīga-Zilupe logu, un tā tālāk.

Jā, bez klasiskajiem stereotipiem pēdējos gados klāt nācis viedoklis par Latgales iedzīvotāju politisko noskaņojumu. Kad reiz kāds Latgalē nekad nebijis cilvēks (pats to atzina) sāka gudri spriedelēt par politiskajiem uzskatiem Latgalē, kāds mans draugs ieteica viņam vispirms padomāt par politisko situāciju Rīgā. Pretargumentu vairs nebija.

Vārdotāja blogā raksta, ka latgaliešiem trūkst atbalsta no pārējiem latviešiem. Man gan šķiet, ka tas arvien pieaug. Jau vairākus gadus strādājot latgaliešu kultūrvidē, mani vienmēr vairāk uztraucis kas cits – tas, ka mēs, latgalieši, neprotam sadarboties savā starpā. Un šī situācija ir “veca kā pasaule”.

Esmu daudz lasījusi starpkaru laika latgaliešu presi un teju raudājusi, jo laiki mainās, bet latgalieši, šķiet, nemainās.

Protams, nevar gaidīt, ka visiem cilvēkiem būs vienāds viedoklis, ir nepieciešama viedokļu daudzveidība. Taču problēma ir neprasmē akceptēt citu uzskatus.

Nebeidzama ir diskusija starp “vecās” un “jaunās” ortogrāfijas piekritējiem, tiem, kas grib rakstīt “ō” vai “uo”. Abi varianti ir atļauti, tāpēc ar paretiem uzplaiksnījumiem šis konflikts nedaudz pieklusis. Taču radusies jauna tendence.

Viena no klišejām, ko saistībā ar Latgali var sagaidīt no pārnovadniekiem, ir atsaukšanās uz filmu “Cilvēka bērns”, īpaši epizodi ar “gailīšu mērīšanos”. Šobrīd citāda “mērīšanās” – “mērīšanās ar savu latgaliskumu”, šķiet, notiek sabiedriski aktīvo latgaliešu vidū.

Brīžiem šķiet, ka ir izstrādāts kāds nerakstīts “latgalieša standarts” – kā pareizi domāt, runāt un būt.

Ja neatbilsti kādiem mistiskiem priekšrakstiem, tad esi “puorčyuļuots” vai teju dzimtenes nodevējs. Pastāv tikai “balts” vai “melns”, tikai viena taisnība – ne pa labi, ne pa kreisi. Mēs pārmetam pārnovadniekiem, ka tie mūs nesaprot, bet - vai mēs spējam saprast cits citu?

Ievadā minēju, ka man šogad pirmoreiz kļuva kauns, ka esmu latgaliete. Jā, tas notika brīdī, kad ziņu portālu centrālo rakstu vidū parādījās ziņa par latgaliešu savstarpējiem strīdiem Latgales kongresa pieminekļa sakarā. Pirmā doma, kas ienāca prātā, bija: “Lūdzu, nesaistiet to ar mani!” Es pirmoreiz pa īstam sapratu cilvēkus, kas kautrējas no visa latgaliskā. Vien viņiem vēlmi norobežoties radījuši sabiedrības stereotipi, bet man tā bija mūsu pašu, latgaliešu, attieksme.

Es priecājos par jebkuru cilvēku, kura mērķis ir strādāt Latgales labā. Taču, vai, skrienot ar karogiem un lozungiem, neskatoties zem kājām, paši neatgrūžam citus? Un ne tikai “svešos”, bet reizē arī savējos. Mēs gribam, lai citi mūs saprot, bet paši netiekam galā ar iekšējiem konfliktiem. Ja nāc vērt vaļā kāda durvis, vai vēlēsies to darīt, dzirdot, ka iekšā kāds strīdas?

Pirms iešanas ārā nedrīkst aizmirst ieskatīties spogulī.

Komentāri (28)

janis

kas tur ko kaunēties, iemācies latviski , un lieta darīta, ja gribi dzīvot UK, iemācies arī angļu valodu.

jupis

Kas tas par "janis" - kaut kāds grieķis? Arī viedoklis tāds grieķisks.
Juons Grigals

Juons Grigals

Latgaļu valoda skaitās latviešu valodas paveids. Nevis kroplība. Un Rīga ir arī latgaļu galvaspilsēta. Katram latvietim vajadzētu vismaz saprast latgaliski un mācīt to visās Latvijas skolās. Visās Latgales skolās taču māca vidzemnieku latviešu valodas paveidu. Arī ventiņu valodu vajadzētu mācīt. Citādi sanāk nevienlīdzība, diktatūra un noplicināšanās.

partners

Kurā no daudzajiem Latgalē runātajām valodas variantiem?
Ir vismaz divi rakstības varianti... Tāpat kā piem Kurzemē vai Vidzemē

Amarillis

Meitēn, ko ņemies, pilna Rīga ar latgaliešiem un neviens nekaunas, ka ir atpazīstams jau pēc izrunas vien.

Bijusi

Iesaku nekoncentrēties tikai uz tekstu, bet domāt par to arī kontekstā!

fzss

reizē ar latgaliskumu vajadzētu celt intelektu ! citadi latgaliskais iznāk kā širmis un attaisnojums sprostumam . :D

Vārdotāja

Ko gan cilvēki emocionālos vājuma brīžos nesarunā. Bet - es sapratu 3 fundamentālas lietas:
1. Nedrīkst pretnostatīt latviešus un latgaliešus.
2. Ja Latgali saskaldītu mazākos gabaliņos, to būtu vieglāk uztvert. Mēs kaut kā visu laiku runājam par kaut ko monolītu, kas patiesībā tās nav ne teritoriāli, ne lingvistiski, ne etniski, ne reliģiski, ne kā citādi.
3. Un galvenais, ko es sapratu - ka būt latgalietim ir kā būt gejam: var darīt visu, kas nu jādara, bet nevajag ar to savu atšķirīgo būšanu uzbāzties citiem.

Nu re

Tik skaidra volūda kai yudiņs olūtā.

Esi tas, kas esi

Šī jau arī izvēršas par teju publisku kaunināšanu, kaut kādā mērā vēl vairāk pasliktinot situāciju. Briesmīgāka par minēto ķemmēšanos latgaliešu starpā, ir tā atkārtota izvazāšana pa medijiem. Savējos ir jāaizstāv nevis jānoliedz. Kāpēc latgalietim būtu jāņem piemērs no latvieša, kurš skatās uz Latgali tikai caur skandālu un mediju zilo ekrānu prizmu. Mēs taču paši zinām, ka ir citādāk, ka mūsu mājās par spīti skandālam nekas nemainās un ka mēs savu identitāti saglabāsim par spīti virspusējajiem strīdiem, kas faktiski ir provokācija, lai sabojātu priekšstatu par latgaliešiem latviešu acīs un lai sašķobītu mūsu pašu izpratni par latgalisko identitāti. Un te ir gala produkts! Bet piekritīšu tam, ka latgalisko identitāti vairs nav tik viegli definēt un ka aktīvākie latgalieši ir iedēstījuši nedrošības sēklu, bailes par to, ka neesmu pietiekami latgalisks. Es esmu latgaliete, ikdienā es runāju abējādi un nekaunos ne vienā, ne otrā gadījumā. Uz baznīcu neeju principā. Un tad?

Jureits nu Saemys

Pirmo reizi dzirdu par tādu sievišķi.

123

Es arī esmu no Latgales un jau gadus 7 dzīvoju Rīgā. Neievēroju, ka kādu mans latgaliskums kaut kā uztrauktu vai interesētu.

Kristaps

Latgalīši turūs! Mes, latvīši, ar jiusim! Kai saicetu lītuvīši: „Mes esame viena tauta!” „Mes asam vīna tauta!” I latvīši, i latgalīši, i lītuvīši!

andersons

Pēdējā laikā Latgalē kļuvis vairāk t.s. Kempa nometnes pārstāvju, kuri grib plašu autonomiju vai pat neatkarību, bet man kā latgalietim, kas ļoti labi apzinās situāciju ar etnisko sadalījumu Latgalē nav īsti skaidrs vai šie cilvēki ir naivi, vai tiešām Kremļa apmaksāti.
Par jebkuru īstu Latgales autonomiju un pat neatkarību VAR (nesaku, ka obligāti vajag), bet VAR runāt tikai tad, kad Krievijā būs tāda valsts kā piem. zviedriem vai vāciešiem, kas nevis sapņos par impērijām un tādiem vai citiem nostūriem kā ''naš'', bet gan normālām kaimiņattiecībām. Tad var runāt i par krievu kā otro valsts valodu, i varbūt vēl kādām pielaidēm nepilsoņiem, lai cik viņu uz to brīdi būtu palicis.

nesaprotu,

kopš kura laika latgalietis nav latvietis ???...vai kurzemnieks,vidzemnieks,zemgalietis ir latvieši ???....vai pastāv latgaliešu valoda,vai dialekts ???...izskatās,ka šī ''latgaliešu epopeja'' ir mākslīgi radīta.kurināta,lai tik būtu iekšēji nemieri...un kuriķis sēž saeimā,ko teiksi Viļum ??..vai esi apmierināts,uzdevums veikts ???...

lote

pastāv gan latgaliešu valoda. Nesen ieguvusi valodas statusu. Es neesot latgaliete pat to zinu...

andersons

Kas attiecas uz kultūras autonomiju, latgaliešu valodas popularizēšanu Latgalē, uzrakstiem latgaliešu valodā u.t.t., tad manā skatījumā vajag šķaudīt virsū visiem Valsts valodas centra aizliegumiem, jo tas jau Satversmē ir ierakstīts, ka latgaliešu valoda ir latviešu valodas paveids. Un ja kurzemnieki vai vidzemnieki grib kaut ko savās izloksnēs, tad laipni lūgti - tikai vispirms parādiet kur jums ir šobrīd jau gadsimtiem sena sava literārā kultūra tajās izloksnēs. Cik grāmatas, laikrakstus izdod ventiņu mēlē u.t.t. To daudzi ārpus Latgales nesaprot, ka mums 20-tajos gados bērniem skolās bija MĀCĪBU GRĀMATAS latgaliski un oficiāli dokumenti ir uzrakstīti latgaliski. Tā ir pilnvērtīga valodas kultūra, kura ir jāsaglabā un kaut arī atšķirības starp latviešu un latgaliešu valodām nav lielas... tās nav lielas arī starp zviedru un norvēģu valodām vai serbu un horvātu.

fzss

krieviski runajošo, arī parkrievoto latgaļu, ir vairāk, nekā latgaliski runājošo ! sāc ar to , lai latgaļi nepārkrievotos !

andersons

''kopš kura laika latgalietis nav latvietis ???...vai kurzemnieks,vidzemnieks,zemgalietis ir latvieši ???....vai pastāv latgaliešu valoda,vai dialekts ???...izskatās,ka šī ''latgaliešu epopeja'' ir mākslīgi radīta.kurināta,lai tik būtu iekšēji nemieri...un kuriķis sēž saeimā,ko teiksi Viļum ??..vai esi apmierināts,uzdevums veikts ???...''
-------------------------
Par plašu autonomiju Latgalei sprieda jau Satversmes sapulces laikā, bet tā kā latgalieši vienmēr bija mazākumā gan tur, gan vēlāk Saeimās, tā nekas daudz netika panākts. 20-30tajos, kamēr vēl centrālā vara nepiegrieza skābekli Latgalē bija gan mācību grāmatas latgaliski, gan oficiāli dokumenti un valsts iestādēs Latgalē stājoties darbā priekšroka tika dota latgaliešu valodas pratējiem. Ulmanis nākot pie varas sāka piegriezt skābekli, sēdināja arī autonomijas/neatkarības prasītajus, to pašu Kempu, cietumā. Tā, ka tās idejas nav jaunas - jau 17. gadā Latgales kongresā liela dala bija par Latgali ka atsevisku veidojumu

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Komentēt vari arī ar savu draugiem.lv vai Facebook profilu!

Atlikušo simbolu skaits: 1000