Vai Kenijas vēlēšanām augustā būs vardarbīga izskaņa?

Kenijas gaidāmās vēlēšanas 2017. gada 8.augustā būs ļoti nozīmīgas Āfrikas kontinentam. Politiskās cīņas ietvaros par prezidenta krēslu sacentīsies pašreizējais prezidents Uhuru Kenjatu un opozicionārs Raila Odinga. Etniskā saspīlējuma ietvaros pastāv bažas par vardarbīgu varas pāreju, kura varētu iedragāt Kenijas kā stabilitātes un demokrātiskas pārvaldības piemēra Āfrikā tēlu. Vai šīs bailes piepildīsies?

Kenijas vēlēšanas un to vardarbīgā pagātne

2017. gadā Āfrikas kontinentā ir gaidāmas vairākas nozīmīgas vēlēšanas – Ruandā, Kenijā, Angolā, Libērijā un Kongo Demokrātiskajā Republikā.

Īpaši nozīmīgs reģiona drošības un vispārējās attīstības kontekstā būs politiskās cīņas iznākums Kenijā, kura ir nozīmīgs ASV un citu valstu partneris cīņas pret starptautisko terorismu kontekstā (īpaši pret Somālijā esošo ''Al Shabab'').

Par "Status Quo"

Autore Alīna Apine raksta lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" ietvaros. Tajā analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

Turklāt Kenija ir bijusi kritiski nozīmīga, lai uzlabotu situāciju ieilgušajā Dienvidsudānas konfliktā. Valsts ir ekonomiski spēcīga, un tiek paredzēts, ka 2017. gadā tās iekšzemes kopprodukts (IKP)  pieaugs par 6%. To nodrošina stabils pakalpojumu sektors, pieaugoša vidusšķira, zema inflācija, stabila valūta, pieaugoši naudas pārskaitījumi no diasporas, kā arī valsts investīcijas enerģētikas un transporta sektoros. Kenija var tikt uzskatīta par reģionālu lielvalsti, un tai ir spēcīga ietekme uz tās mazāk politiski stabilajām un ekonomiski attīstītajām kaimiņvalstīm. Tomēr 2017. gada vēlēšanas etnisko saspīlējumu ēnā raisa bažas par jaunu vardarbības uzliesmojumu, kurš varētu atkārtot bēdīgos 2007. gada pēcvēlēšanu notikumus.

Neskatoties uz to, ka Kenijai ir liela reģionāla ietekme, tai ir vairāki iekšpolitiskie izaicinājumi. Kā piemērus var minēt augstu jauniešu bezdarbu un politiski veicinātu saspīlējumu starp valsts dažādajām etniskajām grupām.  2007.gadā, kad  kalenjinu un luosu etnisko grupu izvirzītais politiskais pārstāvis neuzvarēja vēlēšanās, izcēlās vardarbīgs konflikts, kura rezultātā bojā gāja 1200 cilvēku un vairāk kā 600 000 pameta savas mājas. Pašreizējā politiskā opozīcija uzskata, ka 2007.gadā valdība nerīkojās pietiekoši aktīvi, lai novērstu vardarbību, un pēc šīm vēlēšanām ANO Starptautiskā krimināltiesa apsūdzēja tagadējo prezidentu Uhuru Kenjatu noziegumos pret cilvēci.

Etniskais jautājums ir viens no svarīgākajiem aspektiem arī šajās vēlēšanās, un tas tiek aktīvi izmantots kampaņās, atstājot citus jautājumus otrajā plānā.  

Vai opozīcija nomainīs pašreizējo varu?

Raila Odinga

Esošās politiskās cīņas ietvaros opozīcijas partijas asi kritizē valdību par to, tā ka nav darījusi pietiekami, lai mazinātu korupciju, cīnītos pret terorismu un izskaustu nabadzību (it īpaši starp lauku iedzīvotājiem un jauniešiem, kuri dzīvo pilsētās, kā arī citām vēsturiski marginalizētām etniskām grupām). Izmantojot etnicitāti kā politiskās mobilizācijas instrumentu, Reformu un Demokrātijas koalīcijas līderis Raila Odinga ir paziņojis, ka neļaus kikuju un kalenjinu etniskajām grupām saglabāt politisko varu valstī. Ņemot vērā, ka gan 2007., gan 2003. gada vēlēšanās viņš zaudēja koalīcijai, kur kikuju ir vairākumā, tad šāda argumentācija sabiedrībā tiek uztverta nopietni. Lai iegūtu nepieciešamo balsu skaitu un gāztu esošo politisko eliti, Odinga mēģina apvienot vairākas etniskās grupas zem viena karoga. Šī iemesla dēļ viņa vadītā Reformu un Demokrātijas koalīcija apvienojās ar 2013.gada prezidenta vēlēšanu trešo kandidātu Musaliju Mudavadi, izveidojot Nacionālo Superaliansi.

Šī politiskā spēka izveidošana palielina luo pārstāvja – Odingas iespējas uzvarēt Kenijas rietumu reģionos, kurus apdzīvo Mudavadi pārstāvētie luhju. Tomēr viņa galvenais izaicinājums ir panākt, lai cilvēki dotos balsot. Lai gan reģionos, kur Odingam ir lielāks atbalsts, ir vairāk reģistrēto vēlētāju, tomēr to pasivitātes gadījumā iespējas uzvarēt tiktu ievērojami samazinātas. Lai gan lielākā daļa vēlēšanu aptauju norāda, ka pašreizējais prezidents Uhuru Kenjatu un viņa vadītā Jubilejas koalīcija nokļūs pie varas grožiem, tomēr vietu sadalījums likumdevējvaras iestādē būs proporcionāli līdzīgs. Šī iemesla dēļ arī par pašreizējā status quo saglabāšanu būtu runāt pāragri.

Minētā cilvēku mobilizācija uz etniskās piederības bāzes veicina Kenijas sabiedrības sašķeltību un raisa bažas par vardarbīgu konfliktu.

2016.gadā Kenijas Nacionālā drošības padome paziņoja, ka valstī varētu būt ap 580 000 līdz 650 000 nelegālu ieroču, kuri tiktu pielietoti nesaskaņu gadījumā.

Tāpat ir pienākuši ziņojumi, ka politiķi veido zemessargu vienības, kuru uzdevums būtu gan nodrošināt to aizsardzību, gan arī iebiedēt pretiniekus. Līdz ar to valstī ir pietiekami liels skaits karot spējīgu cilvēku, kurus potenciāli varētu ātri apbruņot un kuri pakļaujas tikai konkrētu indivīdu kontrolei.

Kas gaidāms tālāk?

Tomēr būtu jāņem vērā, ka, lai gan vardarbības risks pastāv, tomēr ir arī pozitīvi signāli, kas liecina, ka vēlēšanu rezultāti tiks pieņemti. Jāsaka, ka vairums Kenijas iedzīvotāju nevēlas piedzīvot 2007. gada notikumu atkārtojumu. Nesenā aptaujā 89% potenciālo vēlētāju  apgalvoja ka pieņems jebkuru gaidāmās politiskās cīņas uzvarētāju un 72,8% uzticas iestādei, kura ir atbildīga par vēlēšanu godīgu norisi. Vardarbīgu sadursmju iespējamība arī lielā mērā ir atkarīga no tā, kā uzvedīsies tā partija, kura politiskajā cīņā būs zaudējusi. Ja valstī ievestie ieroči un vervētās zemessardzes vienības netiks izmantotas, tad varas iestādēm vajadzētu būt pietiekami lielai kapacitātei iegrožot iespējamās nekārtības. Tāpat arī vēlēšanu dalībnieki – politiķi vardarbību vismaz publiski nav iedrošinājuši. Tomēr jāsaka, ka

vardarbības risks varētu pieaugt gadījumā, ja nodotais balsu skaits pozīcijai un opozīcijai būs līdzīgs un pastāvēs grūtības noteikt politiskās cīņas uzvarētāju.

Pieņemot, ka vēlēšanas noris gludi un neizceļas konflikts starp dažādiem etniskajiem grupējumiem, Kenijai tomēr ir vairāki nopietni politiskie un ekonomiskie izaicinājumi, kuri būs jārisina vēlēšanu uzvarētājiem. Korupcija vēl joprojām ir nozīmīga problēma, kā arī nabadzība un bezdarbs jauniešu vidū, politiski motivētas cilvēku slepkavības, nabadzība un sociālā nevienlīdzība. Turklāt etniskie saspīlējumi nerada labus apstākļus demokrātijas nostiprināšanai un likuma varas ievērošanai. Ja uzvarēs pašreizējā prezidenta Jubilejas koalīcija, tad pastāv risks, ka luo un citas etniskās grupas tiks pakļautas vēl spēcīgākai politiskai marginalizācijai. Tas var apgrūtināt valdības spēju darboties, jo etniskie saspīlējumi var kļūt par galveno problēmu, kas neļauj valstij nodarboties ar citu jautājumu risināšanu.

Kenijas iekšējā stabilitāte ir svarīga tās reģionālās ietekmes dēļ un sadarbības cīņā pret Somālijā valdošo teroristisko grupējumu – ''Al Shabab''. Stabila Kenija var kalpot kā piemērs pārējām Āfrikas kontinenta valstīm, kurās varas pāreja ne vienmēr norisinās mierīgi.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti