Trešie bērni un strādīgi seniori – Latvijas tautsaimniecības glābiņš?

Pabalsta trīskāršošana par trešo bērnu varētu paaugstināt dzimstību, tomēr krītošais potenciālo māšu skaits nozīmē, ka no iedzīvotāju skaita samazinājuma visdrīzāk neizsprukt, uzskata eksperti. Valstij būtu jāceļ dzīves kvalitātes līmenis, lai vairāk cilvēku izvēlētos palikt Latvijā. Savukārt sabiedrības novecošanās tuvākajos gados nozīmēs izmaiņas darba tirgū, un valstij jābūt gatavai atbalstīt pirmspensijas vecuma cilvēku izglītošanos.

Cer uz ilglaicīgu politiku

“Mūsu biedrībā ir apmēram 60 daudzbērnu ģimenes. Skaits mainās. Šobrīd arī ir tendence, ka Salaspilī ir diezgan daudzas daudzbērnu ģimenes,” stāsta Ieva Grase. Viņa ir daudzbērnu mamma un valdes locekle Salaspils daudzbērnu ģimeņu biedrībā „Mārtiņsala”. Biedrība rīko nometnes ģimenēm, nodarbojas ar labdarību un iesaistās dažādos projektos.

Pērn 14,6% bērnu piedzima kā trešie ģimenē, kas ir augstākais rādītājs pēdējās desmitgadēs.

“Ja es skatos, kā es jutos, kad man ģimenē nāca trešais bērns, tā sajūta ir ļoti harmoniska. Bērni palīdz visādā, arī mentālā ziņā. Viņi veido pasauli gaišāku, priecīgāku,” saka Grase.

Viņa atbalsta politiķu lēmumu palielināt ģimenes valsts pabalstus, tomēr joprojām ir skepse, vai solījumi tiks turēti. Svaigā atmiņā arvien ir krīzes laiks, kad no valsts taupības cieta arī ģimenes: “Līdz tam bija diferencēts pabalsts, kur nākošais bērns saņēma ar koeficientu nedaudz lielāku pabalstu. Trīs bērnu ģimenē tie bija apmēram nedaudz vairāk par 30, ap 40 eiro. Nogrieza pat tos, neņemot vērā, ka arī daudzbērnu ģimenēm ir kredīti.

Tātad jautājums ir tāds – cik var ģimenes paļauties uz valsts politiku, ka tā būs ilglaicīga,

ka nebūs tā, ka šodien mēs iedosim tos 100 eiro, bet rītdien tev pateiks – piedodiet, ģimenes, mums ir krīze valstī, mēs nevaram atļauties atbalstīt.”

Grase uzsver, ka ģimenēm ar bērniem no valsts visvairāk ir vajadzīga pārliecība, ka politika ir ilglaicīga.

To parāda arī 2013.gada Valsts kancelejas pasūtītais pētījums „Tautas ataudzi ietekmējošo faktoru izpēte”. Aptaujā iedzīvotāji atbildējuši, ka vēlas ģimenē divus un vairāk bērnus, taču traucē nepietiekami ienākumi, nestabilitāte ienākumos un nestabila valsts un pašvaldības atbalsta politika.

Mazāk potenciālo vecāku

Demogrāfs Ilmārs Mežs stāsta, ka Latvija ir grūtu izvēļu priekšā. Šogad jaundzimušo skaita kritums ir sekas zemajai dzimstībai pēc neatkarības atgūšanas. “Šobrīd šo [jaundzimušo skaita] samazinājumu nosaka nelielais potenciālo vecāku skaits, kas ir dzimuši 1990.gados, un otra puse, kas ir dzimuši 1980.gados. Ja mēs ļoti vienkāršoti varam teikt, no 20 līdz 40 gadu vecumam sievietēm pārsvarā dzimst bērni. Papildinot arī ar lielo emigrāciju, tas potenciālo māmiņu skaits vai, vispārināti sakot,

potenciālais vecāku skaits ar katru gadu strauji samazinās,” norāda Mežs.

Šā gada sākumā Latvijā bija aptuveni 260 000 sieviešu vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Pēdējo četru gadu laikā sieviešu skaits šajā vecuma grupā sarūk par septiņiem vai astoņiem tūkstošiem katru gadu, taču kopš 2007.gada skaits samazinājies par 66 000.

 

Krīzes laikā līdz ar valsts finansiālā atbalsta samazināšanos un emigrāciju mazuļi dzima retāk, taču pēckrīzes gados krietni pieaudzis bērnu skaits uz vienu sievieti.

Demogrāfs Mežs to saista tieši ar valsts atbalsta palielināšanu: “Kā mēs zinām, pirms pieciem gadiem, kad sākās pirmie uzlabojumi, kas krīzes laikā tika nogriezti, tad arī Latvijas sabiedrība reaģēja, uzrādot vienu no straujākajiem dzimstības pieaugumiem pēdējos piecos gados. Šeit es nerunāju par absolūtiem skaitļiem, jo māmiņu skaits kritās, es runāju par relatīviem, kas nozīmē, ka tas

pieaugums bija apmēram no 1,3 bērniem uz vienu sievieti līdz 1,7.

Tas ir gandrīz, ja tā drīkst teikt, 0,4 bērni, kas demogrāfijai tādā īsā laika posmā ir nebijis panākums.”

Ar atbalstu cer ietekmēt dzimstību

Summārais dzimstības koeficients

Vidējais bērnu skaits, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada līmenī.

Kā liecina Centrālās statistikas biroja dati, pērn summārais dzimstības koeficients bija 1,74, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā. Tikmēr Igaunijā, kur jau par pirmo bērnu ģimenes saņem 50 eiro mēnesī un šogad no jūlija ģimenes ar trim bērniem ik mēnesi saņem 500 eiro, summārais dzimstības koeficients 2016.gadā bija zemāks – 1,6.

 

Nacionālās apvienības deputāts un Demogrāfijas lietu centra vadītājs Imants Parādnieks uzskata, ka abās valstīs rādītāji uzlabosies, jo demogrāfijas pasākumu ieguvums būšot redzams vairāku gadu laikā.

Deputāts ir pārliecināts, ka valsts finansiālais atbalsts spēj ietekmēt dzimstības rādītājus: “2016.gadā šis atbalsts nepieauga ģimenēm, un mēs redzam 2017.gadā dzimstības kritumu. Tur gan, protams, ir arī tas apstāklis, ka sieviešu skaits fertilajā vecumā samazinās, un arī tas ir jāņem vērā, veidojot šo valsts atbalsta politiku.

Atbalstam ir jābūt intensīvākam, lai sievietes un ģimenes izvēlētos par labu vairāk bērniem.

Citādāk tas kritums, kas mums ir nākošajos gados uz dzimstības rēķina, kas bija 1990.gadu beigās un 2000.gadu sākumā, tas atspoguļosies tiešā veidā, nākošajiem bērniem dzimstot.”

Galvenajai Nacionālās apvienības prioritātei – ģimenes valsts pabalstu palielināšanai – politiskais spēks budžeta sarunās spēja izcīnīt aptuveni 30 miljonus eiro katru gadu. Konkrēti pabalstu apmēri vēl tiks precizēti, tomēr Nacionālā apvienība iecerējusi, ka par pirmo bērnu ģimene mēnesī saņems 15 eiro, par otro – 35, savukārt par trešo un katru nākamo – 100 eiro.

Par pabalstu palielināšanu gandarīts ir arī labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”): “Es domāju, ka šeit ir ne tikai materiālais labums, bet arī stabilitātes sajūta, ka valsts palīdz ģimenēm ar bērniem un ka valsts saprot arī to situāciju – pieaugot cilvēku skaitam ģimenē un paliekot tādiem pašiem ienākumiem, dzīves līmenis pazeminās.

Ar šiem pasākumiem tiek nodrošināta vismaz ne tik strauja dzīves līmeņa pazemināšanās, piedzimstot trešajam ceturtajam bērnam.”

Depopulācijai – otrie vai trešie bērni?

Tikmēr jautājumu, vai atbalsts daudzbērnu ģimenēm novērsīs iedzīvotāju skaita samazināšanos, Reirs pāradresē pētniekiem: “Nevaru pateikt precīzi, jo šis ir vairāk jautājums zinātniekiem, demogrāfiem, kas ar to nodarbojas. Demogrāfijas lietu padomē bija daudz zinātnieku, un tur bija arī dažādi viedokļi. Mēs esam izvēlējušies šādu veidu, un tas ir ierakstīts valdības deklarācijā, un mēs arī pildām šo valdības deklarācijas ierakstu.”

Par daudzbērnu ģimeņu lomu iedzīvotāju skaita palielināšanā viedokļi tiešām atšķiras. Piemēram, Latvijas Universitātes profesors un demogrāfs Pēteris Zvidriņš uzskata, ka drīzāk būtu jāveicina otrā bērna piedzimšana ģimenēs. “Valsts finansiāls atbalsts daudzbērnu ģimenēm mazinātu depopulācijas apmērus, tomēr tas nevar novērst depopulāciju. Aprēķini liecina, ka pat daudzbērnu ģimeņu pieaugums par 50% nespētu nodrošināt vienkāršu paaudžu nomaiņu.

Manuprāt, mums svarīgāk, lai ģimenē vairāk dzimtu otrie bērni, kuru īpatsvars ir ap 40%.”

Profesors Zvidriņš uzsver, ka demogrāfisko situāciju ietekmē daudzi faktori, tādēļ valstij vajadzētu izstrādāt programmu, kurā demogrāfijas pasākumi neaprobežotos tikai ar pabalstiem ģimenēm. “Tādā programmā jāietver visdažādākā veida konkrēti pasākumi, teiksim, ekonomiska rakstura, sociāla, juridiska rakstura, arī izglītības pasākumi.

Visefektīvāk depopulāciju var novērst sistemātiska labklājības līmeņa izaugsme, stabilitāte ģimenē un darbā,” saka profesors.

Tikmēr demogrāfs Ilmārs Mežs trešā bērna politiku uzskata par pareizu tādēļ, ka tā mazinās daudzbērnu ģimenēm risku nokļūt zem nabadzības sliekšņa. “Ja Latvija kādreiz būtu tik bagāta, tad varētu arī kā Igaunija celt tagadējo 11 eiro vietā uz 50 eiro vai 100 eiro, kā tas ir daudzās citās valstīs, jau par pirmo [bērnu], bet te ir tās budžeta iespējas. Ja reiz mums tās budžeta iespējas ir tādas, kādas ir, tāpēc par prioritāti ir jābūt tai grupai, kas jau ir radījusi šos bērnus un ir nokļuvusi nabadzībā.

Arī citi, kam ir viens vai divi bērni, ja viņi redz, kā mokās tās ģimenes ar trim bērniem, viņas to nevēlēsies,” norāda Mežs.

Deputāts Imants Parādnieks uzskata, ka Latvijai izdosies sasniegt paaudžu nomaiņai vajadzīgo rādītāju – 2,1 bērns uz vienu sievieti, jo aptaujas liecina, ka Latvijā ģimenes vidēji vēlas vairāk nekā divus bērnus.

Aprēķini atšķiras

Vispesimistiskākās prognozes par Latvijas demogrāfiju ir Eiropas Komisijai, kas 2014.gadā paziņoja, ka Latvijā iedzīvotāju skaits samazināsies līdz 1,6 miljoniem cilvēku jau 2030.gadā, turklāt katrs ceturtais iedzīvotājs būs vecumā virs 65 gadiem. Šobrīd šajā vecuma grupā ir katrs piektais Latvijas iedzīvotājs.

Pašmāju prognozes ir optimistiskākas. Piemēram, domnīca “Certus” šogad ziņoja, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās apstāsies un Latvijā 2030.gadā dzīvos nedaudz mazāk nekā 1,9 miljoni iedzīvotāju. “Mēs modelējām tieši augošos ienākumus Latvijā, proti, mēs modelējām, kas notiek ar emigrāciju Latvijā, ja algas aug straujāk nekā citviet Eiropā. Mēs faktiski modelējām, tieši salīdzinot ar Vāciju,” skaidro domnīcas valdes loceklis un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers.

“Certus” pētījumā arī secināts, ka dzimstība Latvijā pieaugs, tomēr nepietiekami, lai tauta sevi atražotu.

“Es domāju, ka ir skaidrs, ka nākamajos gados valdība turpinās pievērst uzmanību tieši ģimenes politikai un nodrošinās pabalstus, nodokļu atlaides un citas lietas bērniem un jaunām ģimenēm līdzīgi kā pēdējos gados. Tas noteikti ir faktors, kas nodrošinās to, ka dzimstība Latvijā maķenīt augs no tā [līmeņa], kas ir šobrīd, bet vēl ar vien paliks apmēram 1,8 bērni vidēji uz vienu sievieti, kas, kā zināms, nav pietiekami, lai nodrošinātu, ka Latvijas iedzīvotāju skaits varētu augt nākotnē,” norāda Auers.

Viņš arī stāsta, ka pēc desmit gadiem Latvijā būs apmēram 2,5 cilvēki darbspējīgā vecumā uz katru pensionāru. Auers prognozē, ka tas liks palielināt sociālās iemaksas vai arī samazināt pensijas.

Turklāt lauki iztukšosies pirmie, kas nozīmēs jaunas problēmas. “Cilvēki turpinās migrēt uz Rīgu, arī ja viņi neturpina migrēt uz ārzemēm. Turpināsies depopulācija laukos, un tad parādīsies virkne jautājumu, par ko mēs runājam jau šobrīd. Parādīsies jautājumi par skolu tīklu, par slimnīcām, par ceļu uzturēšanu, bet arī parādīsies jautājumi, kas nav šobrīd, piemēram, par lielveikaliem. Vai “Rimi” būs gatavs uzturēt lielveikalu vienā mazpilsētā Latvijā, kur parasti dzīvo tikai pensionāri ar relatīvi zemu pirktspēju?” vērš uzmanību Auers.

Darbaspēka trūkums un augstāks dzīves līmenis

Tikmēr uzņēmēji cerību vietā ceļ trauksmi par darbaspēka trūkumu. Demogrāfijas problēma uztrauc gan Ārvalstu investoru padomi, gan Latvijas Darba devēju konfederāciju. Tās ģenerāldirektore Līga Menģelsone stāsta, ka tuvāko 10 gadu laikā paredzams ļoti būtisks spiediens uz darba tirgu, taču līdzīgā situācijā ir vairums Eiropas valstu. Tādēļ svarīgi jaunajai situācijai pielāgoties.

“Daudz būtiskāk šobrīd ir nevis tādas tālejošās cerības, bet ļoti konkrētas lietas – tā ir mūžizglītība, tā ir kvalifikācijas mainīšana pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kuri ir gatavi strādāt, bet viņiem šobrīd nav darba, jo viņiem nav iemaņu. Profesionālajā izglītībā tās ir darba vidē balstītās mācības, kuras maksimāli iedod jauniešiem iespēju jau mācību laikā uzzināt par darba vidi. Šīs ir tās lietas – nepazaudēt nevienu jaunieti,” uzsver Menģelsone.

Depopulācijas novēršanai ir arī imigrācijas iespēja. Taču to valdošajā koalīcijā esošā Nacionālā apvienība nemaz neapsverot, jo mērķis ir iedzīvotāju skaitu nodrošināt pašiem, atbild Imants Parādnieks.

Dāsni pabalsti ir solis šajā virzienā, tomēr, lai ģimenes atļautos vairāk bērnu, jāceļ dzīves kvalitāte, uzskata daudzbērnu mamma Ieva Grase: “Mērķis ir svarīgs.

[Lielāks] bērnus skaits, lai mums būtu daudz iedzīvotāju, kuri pēc tam aizbrauks uz Angliju?

Tad jautājums, kāda ir kopējā politika, kopējie dzīves apstākļi cilvēkiem Latvijā. Kāpēc viņi brauc prom? Kāpēc mēs nejūtamies šeit cienīti, novērtēti, paēduši, atpūtušies un veseli? Ja šajos jautājumos mēs pieejam vispusīgi, tad, protams, ģimenes atļausies tik bērnus, cik viņas vēlēsies.”

Ziņots, ka šā gada pirmajos septiņos mēnešos Latvijā piedzimuši par tūkstoti mazāk bērnu nekā pērn.

Jaundzimušo skaits Latvijā no 1990. līdz 2016.gadam (Centrālās statistikas pārvaldes dati).

Cerot paaugstināt dzimstību Latvijā, valdošās koalīcijas partijas vienojušās tieši demogrāfijas pasākumiem novirzīt lielāko summu no nākamgad pieejamās naudas jauniem valdības tēriņiem. Uzsvars tiks likts uz trešā bērna politiku – pabalstu par trešo bērnu plānots trīskāršot līdz 100 eiro. Tikpat mēnesī pienāksies arī par katru nākamo bērnu ģimenē.

6 komentāri
olita balode( leite)
Man ir seši bērni,bet nevienu nometni neesam redzējuši .Neviens neko nav piedāvājis.Man pieci bērni mācās .Lielākā augstskolā bet nauda jādabun kur grib,lai mācītos.Neviens no valdības nedomā ar galvu,domā tik par savu labumu .Sēžot krēslos un saņemot tūkstošus.
Anonīms lietotājs 17913
Man ir trīs bērni , taču vecākajam jau 20 un nemācās, bet strādā . Līdz ar to vairs neskaitāmies daudzbērnu ģimene un visas privilēģijas iet garām . Godīgi ? Tas pirmais taču arī ir izaudzināts un joprojām ģimenē dzīvo.
Jānis Lietavietis
Galvenais iemesls kādēļ dzimstība ir tik zema un emigrācija tik augsta ir nabadzība. Pie tam ir jāsaprot, ka dzimstība neko neatrisinās, vienkārši būs vairāk prom braucošo. Atrunas ar ātro izaugsmi ir smieklīgas, jo naudas izteiksmē Vācijas 0,1% ir daudz vairāk kā Latvijas 10%, līdz ar to viņi joprojām kļūst bagātāki kā mēs un dzīvojot tur perspektīvas noteikti būs daudz labākas kā šeit, īpaši jau ņemot augsto pensionāru īpatsvaru, kura dēļ ir skaidrs, ka pēc gadiem 40 šeit būs sociāla katastrofa. Nevajag būt naiviem, reti kurš 60 gadnieks Latvijā būs strādātspējīgs, nepieejamā medicīnas aprūpe un augstās darba slodzes noteikti nesīs savu ražu un te būs papilnam 1. un 2. grupas invalīdu, nevis vienkārši pensionāru, ko ne ar kādām apmācībām nevarēs labot. Imigranti arī glābiņu nenesīs, jo jau bēgļi parādīja, ka visi bēg no šejienes tālāk. Pabalsti ir labi, bet tie neko nedos, ja darba algas būs tik niecīgas un valsts kopējā politika tik neprognozējama.
Laura Zandersone-vanderLinden Zandersone-vanderLinden
Jo bērnu audzināšanas darbs 24/7 netiek uzskatīts par darbu un netiek atalgots, lai gan tieši mammas ir visvairāk pārslogotas. Pēc statistikas datiem sievietes veic 10h vairāk mājas darbu mājās, nekā vīrieši - tātad sievietēm nedēļas nogale ir tikai viena diena; pēc statistikas datiem sievietes ģimenes vajadzībām iztērē 70% savas algas, kamēr vīrieši - apm. 30%. Ņemot vērā, ka sevišķi Latvijā lielais vairums mazo algu saņēmēju ir tieši sievietes, atkal nonākam pie tā paša - sabiedrība nekrietni izmanto sieviešu nevienlīdzīgo stāvokli dažādu sabiedrības jautājumu risināšanai, šajā gadījumā demogrāfijas jautājumiem. Ir ļoti naivi no NA puses nerunāt par to, ka iedzīvotāju skaits būs jāceļ uz emigrācijas rēķina. Nevis uz Latvijas pārgurušo mammu rēķina.
Laura Zandersone-vanderLinden Zandersone-vanderLinden
audzināšanu gandrīz vienmēr saņem mammas - manam vīram vēl NEVIENS nav veltījis nevienu komentāru par bērnu uzvedību. Tie tiek veltīti tikai līdz izmisumam pārgurušām mammām. Tālāk - var priecāties, vai vispār ir izdevies saglabāt darbavietu - pensijas iemaksas par bērnu aprūpi netiek veiktas. Tātad mammas, kas izaudzina nākamo paaudzi, kas maksās nodokļus arī tiem, kuri neizaudzina nevienu bērnu (lai kādi būtu iemesli vai izvēle, runa ir par sieviešu māšu necienīšanu kopumā), būs tieši tās, kas saņems mazāku pensiju. Būt par vecākiem prasa aŗī milzīgu emocionālu spēku un izturību, taču ja vecākiem verdziski jāraujas trīs darbos, lai nodrošinātu elementāras sadzīves vajadzības - par kādu bērnu drošību ģimenēs vispār var būt runa? Sieviete ļoti pazemina savu statusu sabiedrības acīs, dzemdējot bērnu - ak, tātad sēdi mājās ar bērniem, ja? Nestrādā, ja? Tātad demogrāfijas problēmas vīrieši piedāvāt risināt uz sieviešu veselības, dzīvības, arī emocionālās veselības rēķina. Jo bērnu
Laura Zandersone-vanderLinden Zandersone-vanderLinden
Pilnīgi piekrītu mammas izteiktajam viedoklim, tikai nepatīkami pārsteidz tas, ka šis viedoklis ir tikai viena rindiņa raksta beigās. Lielais vairums to, kas izsakās un uztraucas par demogrāfiju, ir ...vīrieši, kuri, visticamāk, nedzemdēs. Viņi neriskēs ar savu veselību un dzīvību, jo reģionos grūtnieču aprūpe faktiski vairs neeksistē, dzemdētājām jādodas sazin cik km uz tuvāko dzemdniecības iestādi. Tāpat liels risks ir arī, ierodoties slimnīcā - par to, ka medmāsu trūkst katastrofāli, ir rakstījuši arī LSM. Tālāk - kas notiek ar mammām pēcdzemdību periodā, vai nāk vecmātes vai cits medicīnas personāls pārliecināties, vai mammai nesākas pēcdzemdību veselības problēmas, tostarp pēcdzemdību depresija? Sabiedrības attieksme ir vienkārši traģiska - pati dzemdēji, pati vainīga. Palīdzēt iecelt ratus sab.tr., pieturēt druvis, lai var ieiet iestādē vai veikalā ar ratiem - tas joprojām ir liels brīnums, ja kāds vispār pamana māmiņu vajadzības. Tālāk - komentārus par bērnu nepareizu audzināšan
Pievienot komentāru
Jaunākie

Populārākie
Interesanti