Politiskā nestabilitāte Marokā: Vai monarhijas dienas ir skaitītas?

Saulainā Ziemeļāfrikas valsts Maroka daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir populārs tūrisma galamērķis. Gardie ēdieni, Sahāras tuksnesis un mudžošie arābu tirgi ir tikai daži no tās rūpīgi glabātajiem dārgumiem. Tomēr, neskatoties uz šīs valsts skaistumu, kopš 2016. gada oktobra tajā norisinās masveida protesti pret valdošo politisko režīmu. Vēl 3. jūlijā policija aplenca protestētājus, kuri glābjoties no karstuma un varas iestāžu atbildes reakcijas bija nolēmuši sarīkot demonstrāciju pludmalē. Kā šie protesti var ietekmēt Marokas šķietami nesagraujamo stabilitāti un vai valdošā monarhija pārcietīs vētru?

2016. gada oktobrī Rīfa reģionā Marokas ziemeļos norisinājās notikumi, kuri līdzinājās augļu tirgotāja Mohameda Buzizī pašnāvībai Tunisijā un arābu pavasara sākumam Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā 2011. gadā. Marokas valsts iestādes pieķēra zivju tirgotāju Muhsīnu Fikrī ar vairākām, iepriekš ostā nopirktām zobenzivs kastēm. Ņemot vērā, ka zobenzivs zveja attiecīgā gada laikā bija aizliegta, varas iestādes, saskaņā ar vairākām liecībām, pieprasīja maksāt kukuli. Fikrī šo prasību noraidīja, un vērtīgā prece tika iemesta atkritumu mašīnā. Zvejnieks mēģināja to atgūt, taču, saskaņā ar aculieciniekiem, tika nogalināts pēc tam, kad policijas darbinieki mudināja atkritumu mašīnas vadītāju iedarbināt saspiešanas mehānismu.

Fikrī nāve izraisīja plašu sašutuma vilni viņa dzimtajā El Hoseimas pilsētā, kā arī vairākās citās apdzīvotās vietās Rīfa reģionā. Rezultātā sākās plaši protesti, kuru ietvaros tika pieprasīts izbeigt tā saucamo "Hogra" (Magrebā (Maroka, Alžīrija, Tunisija, Lībija) lietots termins, kas raksturo ļaunprātīgu varas izmantošanu un netaisnību), kā arī sodīt Fikrī nāvē iesaistītās personas. Pie tam protesti izplatījās arī ārpus Rīfa reģiona un sasniedza tādus svarīgus Marokas centrus kā Kasablanka un Rabāta, kur simtiem cilvēku skandēja "Muhsīns tika nogalināts, Mahzens (termins, ko izmanto, lai aprakstītu Marokas "neredzamo valsts varu") ir vainīgs".

Situācija vēl vairāk pasliktinājās 2017. gada 29. maijā, kad varas iestādes arestēja “Hirak” kustības līderi Nāseru Zefzafī. Trieciens "Hirak", kas būtībā ir Rīfa reģiona iedzīvotāju politisks veidojums protestu koordinēšanai, tika uztverts ar lielu naidīgumu. Solidaritātes protesti tika rīkoti ne tikai nemieru epicentrā – El Hoseimā, bet arī Kasablankā, Rabātā, Marakešā, Tanžīrā, Fezā un citās lielās Marokas pilsētās.

Kāpēc marokāņi protestē?

Pašreizējos nemierus Marokā var uzskatīt par izaicinājumu sabiedrības līgumam, kas tika izveidots 2011. gada Arābu pavasara protestu rezultātā. Apzinoties revolūcijas ideju pievilcību daudzās arābu sabiedrībās, Marokas ievērojamās ekonomiskās problēmas, kā arī pieaugošo protestu spēku 20. februāra kustības vadībā, monarhs – Karalis Mohameds VI - piekrita liberalizēt valdošo režīmu. Liberalizācijas rezultātā tika izveidota jauna konstitūcija, kura ietvēra lielākas varas piešķiršanu parlamentam un pirmo reizi iekļāva punktus par nepieciešamību ievērot cilvēktiesības. Tomēr progress ekonomisko problēmu (piemēram jauniešu bezdarba), korupcijas un brīvības deficīta problēmu risināšanā bija minimāls un lielākā daļa marokāņu neizjuta vērā ņemamus dzīves kvalitātes uzlabojumus. Cilvēki bija neapmierināti un dusmīgi, taču sabiedrībā pastāvēja bailes un nogurums pievērsties liela mēroga politiskajai pretestībai tik drīz pēc 2011. gada satricinājumiem. Tomēr oktobra notikumi Rīfa reģionā situāciju mainīja.

Militarizētais un ekonomiski novārtā atstātais reģions vienmēr ir kalpojis par pretestības centru galvaspilsētā Rabātā esošajai valdībai un no 1921. līdz 1926. gadam pastāvēja kā neatkarīgs politisks veidojums – Rīfa Republika. Ļoti slikta infrastruktūras kvalitāte un savienojumi ar pārējām Marokas pilsētām, vitāli svarīgu veselības aprūpes un izglītības iespēju trūkums, kā arī Marokai īpaši augsts bezdarba līmenis mudināja Rīfu (īpaši tā centru – El Hoseimas pilsētu) kļūt par pirmo vietu, kura izaicināja valdošo “status quo”. El Hoseima ir kļuvusi arī par pretestības simbolu pārējai valstij, jo “Hirak” kustības aicinājumi risināt ekonomisko nevienlīdzību, plaši izplatīto korupciju, vājo pārvaldību un valsts līdzekļu izzagšanu, ir atraduši dzirdīgas ausis lielā Marokas sabiedrības daļā. Jāuzsver, ka šie

aicinājumi ir spējuši pārvarēt arī zināmo etnisko plaisu, kuru Amazīgu (Berberu) apdzīvotais Rīfa reģions izjūt ar arābu apdzīvotajām Marokas daļām. Pie tam reģiona reputācija kā nemieru cēlājam ar seperātiskām nosliecēm nav traucējusi pārējiem Marokas iedzīvotājiem izjust vienotības sajūtu kopēju problēmu priekšā.

Protesti, kurus 2016. gada oktobrī valdība vēl atļāvās ignorēt, tagad ir kļuvuši par zināmu problēmu valsts stabilitātei un apdraud Marokas starptautisko “miera osta nemierīgajā Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā” tēlu. Kādas ir karaļa Mohameda VI politiskās izdzīvošanas izredzes?

Vai Marokas monarhija var izdzīvot?

Lai gan pašreizējie protesti Marokā ir lielākie kopš Arābu pavasara laikiem, ir jāņem vērā, ka protestētāju aktivitāte ir ievērojami zemāka, nekā tā bija pirms sešiem gadiem. Sacelšanās vēl arvien ir salīdzinoši reģionāli bāzēta, un protesti ārpus jau minētā Rīfa reģiona nav spējuši iegūt līdzīgu spēku. Solidaritātes protesti pārsvarā norisinās tikai ārkārtējos gadījumos (kā, piemēram, jau minētais “Hirak” līdera arests) un tajos piedalās salīdzinoši mazāks cilvēku skaits. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ karaļa Mohameda pozīcijas pagaidām ir uzskatāmas par relatīvi stabilām.

Pie tam eksistē vairāki faktori, kuri ievērojami uzlabo viņa politiskās izdzīvošanas izredzes. Pirmkārt, lielākā daļa marokāņu baidās no tā sauktās "Fitnas" (pilsoņu kara). Situācija Lībijā, Sīrijā un Jemenā kalpo par spēcīgiem piemēriem, kas notiek ar valstīm, kuras vēlas gāzt valdošo režīmu. Haosa un augsta vardarbības līmeņa iespējamības kalpo par efektīviem atturošiem faktoriem pret vēlmi atbrīvoties no karaļa.

Otrkārt, Mohameds VI vēl arvien ir salīdzinoši populārs un vairums marokāņu gribētu redzēt savu valsti kā konstitucionālu monarhiju, nevis parlamentāru vai prezidentālu republiku. Pie tam, kā jau tika minēts,

Marokas politiskajā sistēmā pastāv vēlēts parlaments un valdība, kuri der karalim par lielisku grēkāzi, uz kā uzvelt atbildību par visām valsts problēmām. Monarhs ir meistarīgi spējis attālināties no notiekošajiem protestiem un izveidojis situāciju, kurā valdība izskatās kā galvenais iemesls sabiedrības neapmierinātībai.

Kā piemēru var minēt karaļa sākotnējo plānu radīt tēlu, ka protestētāji Rīfa reģionā ir separātisti, kuri saņem ārvalstu palīdzību. Tieši valdības ministri bija tie, kuri sākotnēji izmantoja mediju kanālus, lai pārraidītu šīs apsūdzības. Kad sabiedrības neapmierinātības rezultātā viedoklis tika mainīts, valdība izskatījās vāja, neizlēmīga un pretnostatīta tautas interesēm. Savukārt pats karalis saglabāja savu reputāciju. Mohamedam VI ir pat izdevies sevi parādīt diezgan pozitīvā gaismā. Piemēram, karalis bija pirmais, kurš aicināja veikt izmeklēšanu Muhsīna Fikrī lietā un nosūtīja iekšlietu ministru izteikt viņa ģimenei līdzjūtību. Viņš arī publiski nosūtīja ministru delegāciju uz El Hoseimas pilsētu pārskatīt līdz šim veiktos attīstības projektus. Vizītes ietvaros šī delegācija ar karaļa svētību piesolīja miljardiem Marokas dirhēmu vietējās ekonomikas un infrastruktūras uzlabošanai.

Tāpat ir ļoti svarīgi atzīmēt, ka protestu diezgan lokalizētais raksturs ļauj tos salīdzinoši viegli iegrožot un, ja karalis spēlē savu politisko spēli uzmanīgi un spēj īstenot nepieciešamās sociālekonomiskās reformas Rīfa reģionā, sacelšanās varētu zaudēt savu kodolu un cilvēki ar laiku atgrieztos savās ierastajās dzīvēs. Visbeidzot, ja par spīti visam protesti turpina pieņemties spēkā un cilvēki sāk pieprasīt monarhijas krišanu, režīmam vienmēr ir iespējams ķerties pie vardarbības. Analītiķe Sāra Jerksa pamatoti norāda, ka Marokas monarhija protestus redz arī kā sabiedrības neapmierinātības spiediena atbrīvošanas mehānismu un tādējādi nav bijusi pārlieku ieinteresēta izmantot spēku. Tas ir redzams arī pašreizējā situācijā. Policija ir pārsvarā ļāvusi cilvēkiem pulcēties un sadursmes nav bijušas biežas. Tomēr tas nenozīmē, ka šī pieeja nevarētu tikt mainīta, ja rastos vajadzība. Par šāda scenārija iespējamību liek domāt arī karaļa izveidotais politisko privilēģiju tīkls ar valsts ekonomisko eliti. Ja šīs elites priviliģētās pozīcijas tiktu apdraudētas, tā nenoliedzami atbalstītu stingrākus pasākumus to saglabāšanai.

Tikai laiks rādīs, kā izvērtīsies Rīfa reģionā sāktie protesti, tomēr jau tagad ir skaidrs, ka

Arābu pavasara sacelšanās rezultātā pieņemtais sabiedrības līgums ir izsmēlis savas iespējas.

Lai būtu iespējams ilgtermiņā saglabāt monarhijas varu, Mohamedam VI būs jārisina dziļās sociālekonomiskās problēmas, kuras nav iespējams atrisināt ar pagaidām konstitūcijā iekļautajām fasādes reformām. Dzīves kvalitātes uzlabošanai būtu nepieciešams nojaukt pastāvošo politisko privilēģiju tīklu, taču šāda darbība nozīmētu karaļa politisko pašnāvību un, visticamāk, nav gaidāma.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti