Lūdzot palīdzību ārstam, var palikt neziņā par savu veselību vai augstprātīgi atraidīts

Vienkārši gribētos, lai medicīnā strādātu tādi cilvēki, kas mīl savu darbu. Ja nē, tad varbūt labāk, lai vispār nestrādā - tā Latvijas Radio sacīja kāda iedzīvotāja, kuras saskarsme ar ārstu izvērtusies nepatīkama - informācijas vietā par profilakses izmeklējumiem no ārsta viņa saņēmusi ironiskas replikas.

Cerētās empātijas vietā izsmiekls un atraidījums

Iespējams, kāda daļa ārstu neapzinās savu pienākumu informēt pacientus par saslimšanu, izmeklējumu, ārstēšanās gaitu. Medicīnas tiesību eksperti saka - pacientu neinformēšana var draudēt ar nopietnām sekām veselībai. Tāpēc taujāt par komunikācijas kļūdām Latvijas Radio devās uz divām attālākām Latvijas pilsētām.

Vēstot par nepatīkamas pieredzes gadījumiem, uzrunātie cilvēki norādīja, ka viņus ir arī ārstējuši ārsti ar lielo burtu, kam viņi pauduši dziļāko pateicību.

„Bet tad, ka tu nonāc reāli, tad ne vienmēr cilvēki, kas tur strādā, medicīnas personāls, vispār vēlas, ka tu tur esi nonācis”. - "Ieejot ārsta kabinetā, es vienkārši jūtos lūdzēja lomā. Lūdzu – palīdziet man.” „Pateica – tu esi simulante. Bet viņa smok nost, viņai sirds stimulators…” - „Bet šī attieksme – ja tu esi vecs, ja tev ir 68 gadi, tad kāpēc – kāda nelabā pēc tu vēl nāc uz poliklīniku?” Šādas replikas pacienti  laiku pa laikam ir spiesti uzklausīt no ārstiem.

Cilvēku stāsti, ko Latvijas Radio uzklausīja divās Latvijas pilsētās, iezīmē ne tikai šīs saskarsmes problēmas. Arī to, ka pacienti nav saņēmuši viņiem nepieciešamo informāciju par saslimšanu vai ārstēšanos vispār vai ne viņiem saprotamā veidā.

Mēdz neizskaidrot zāļu iedarbību; iesaka māti vest uz kapiem, nevis slimnīcu

„Ārstniecības personām ir pienākums informēt pacientu neatkarīgi no tā, vai pacients prasa vai neprasa,” norāda Medicīnas tiesību institūta vadītāja Solvita Olsena.

Viņa saka, ka pacientu neinformējot, piemēram, par saslimšanu, izmeklējuma rezultātiem un ārstēšanu, var ciest viņa veselība. Pacientu tiesību likumā rakstīts, ka informācija sniedzama pacientam saprotamā formā, izskaidrojot medicīniskos terminus un ņemot vērā pacienta vecumu, briedumu un pieredzi.

Kā ir dzīvē, Latvijas Radio jautāja iedzīvotājiem.

„Man ģimenes ārste ir zelta cilvēks, ļoti laba - viņa man iedod nosūtījumu uz jebkuru vietu, kur es arī prasīšu. Bet viņa man nekad nepaskaidros, ka es tev izrakstu zāles priekš tam, tu viņas lieto pirms vai pēc ēšanas. Recepšu kaudze tiek iedota, zīlē kafijas biezumos, kā tu tās lietosi un kam tu tās lietosi. Raksta pašas dārgākās zāles. Nu kāpēc nedodat man to lētāko?" stāsta kāda paciente.

Atsevišķi pacienti arī saskārušies ar to, ka ārsta kabinetā informācijas vietā saņēmuši ironiskas replikas.

„Nu, piemēram, vienu laiku bija uzrakstīts avīzē, ka visiem asins analīze jāuztaisa, par velti jāsūta. Tagad es tai ģimenes ārstei prasu: dakterīt, tā un tā, es avīzē izlasīju. Viņa: Mazāk lasi avīzes! Reti kad izmēra spiedienu, ļoti reti. Bet īstenībā es principā viņai neko nenesu, es zinu, ka tie, kas nes – tur viena tante nesa torti – tai tad visi skrēja apkārt, tādā garā. Bet viņa man nav palīdzējusi, un es nenesu. Nekādas dāvanas, neko, nu smagi iet," saka kāda cita sieviete.

Savukārt kāda Latvijas ģimene pirms pāris gadiem vienā no lokālajām slimnīcā piedzīvoja rupju un pat diskriminējošu attieksmi, kas aizliegta ar likumu. „Manu mammu daktere aizliedza vest uz slimnīcu – piegāja klāt un pateica „Tu ko - esi jauna meitene? Tev uz kapu pusi jāskatās!” Mana mamma tāda emocionāla, es uzrakstīju toreiz sūdzību," piebilst vēl kāda sieviete.

Sūdzību 88 gadu vecās pacientes meita iesniegusi lokālās slimnīcas vadībai, tomēr tā ārstes atbildību nevērtēja. Vadītāja neticot, ka ārste tā teikusi, un sarunu vajadzējis ierakstīt diktofonā. Pacientes meita stāsta, ka mātei tobrīd bijuši smagas veselības problēmas, arī smakšana. Kad slimnīca atteikusies pieņemt māti, viņa ārstei lūgusi informāciju.

„Prasīju, vai nav kādas alternatīvas, man vismaz divreiz trīsreiz dienā brauc ātrie. Es teicu, man nav ko dot, es visu esmu sadevusi. Vismaz kaut ko, lai atvieglotu tās mocības. Viņai, kad sāka elpa trūkt, tā sākās panika. Man pateica: aiztaisiet durvis, aizejiet ārā, nebūs jau nosmakusi. Vai tā var pateikt? Tas, ka viņai daudz gadu, vai nenozīmē, ka viņa ir cilvēks?” retoriski jautā sieviete.

Slimnīcā sieviete nesaņēmusi informāciju un devusies pie ģimenes ārstes, kura aktīvi palīdzējusi un ieteikusi vērsties citā slimnīcā, kur māti uzņēma.

Par slimību ir jāprot paziņot

Tiesa, būtiska ir ne tikai pacientu informēšana kā tāda, bet arī veids, kā to ārsti dara. Piemēram, ar vārdu „vēzis” ārsts saka diagnozi, bet daļa pacientu sadzird nāves spriedumu.

„Un patiesībā tajā brīdī pacients jūtas ļoti, ļoti neaizsargāts, ļoti, ļoti nobijies un pacients nezina ko darīt…” saka nodibinājuma "Kolarda fonds" vadītāja Ināra Pommere, kura vēža pacientiem vada atbalsta grupas. Viņa to gan neattiecina uz visiem cilvēkiem. Viens stresa situācijā aktīvi rīkojas – uzreiz ārstējas, cits problēmu noliedz, un vēl kāds padodas.

„Man ir trīs skumjie stāsti, ja tā varētu pateikt, kad cilvēks, saņemot informāciju no ārsta, ir izvēlējies nepieņemt šo informāciju un aiziet pie dziednieka, izvēlēties dziednieka palīdzību. Viņu vairs nav, (...) šie cilvēki ir kapos. Kāpēc netika pieņemta ārsta palīdzība? Acīmredzot tāpēc, ka tā informācija ir bijusi pārāk smaga, pārāk biedējoša, pārāk varbūt neizprotama," pieļauj Pommere.

Pie dziedniekiem šie pacienti, visticamāk, vērsušies, jo tie viņus uzklausīja, deva cerības, nenosodīja un piespēlēja viņu emocionālajam stāvoklim neārstēties.

Ko darīt, lai ārsta sniegtā informāciju pacientu nevis sagrautu, bet tieši iedrošinātu un palīdzētu ārstēties? Pommere atbild – valstī nepieciešams nodrošināt psihologa atbalstu.

Līdzās onkologam jābūt arī psihologam

„Katrā Latvijā esošajā onkoloģijas ārstniecības iestādē būtu jābūt starp diviem onkologa kabinetiem vienam psihologa kabinetam. Kad cilvēkam tiek pateikts jums ir vēzis, dakteris ir tas, kurš saka – jums ir jāieiet arī blakus kabinetā un jums izstāstīs, ko tālāk un sniegs vajadzīgo atbalstu," saka Pommere.

"Ne katram tas ir vajadzīgs, bet ir pacienti, kurš bez psihologa palīdzības nebūs spējīgi savākties.

Un otra lieta – vērojot izcilus ārstus, kas mums Latvijā ir onkoloģijā, viņi paši atzīst, ka gadiem strādājot, viņi nogurst, viņi izdeg. Es teiktu tā, ka onkologiem arī būtu nepieciešamas supervīzijas, spēja atjaunot savus iekšējos resursus, jo, strādājot ar tik smagu grupu kāda ir onkoloģiskie pacienti, viens otru ietekmē," viņa piebilst.

Pēc pacientu un viņu pārstāvju domām, ārstam jābūt ne tikai savas jomas profesionālim un arī komunikācijas speciālistam. „Jo būtībā, ja pacients kaut ko nesaprot, tas dod telpu iracionālām bailēm,” atgādina Rīgas Austrumu slimnīcas galvenā onkoloģe Dace Baltiņa. Viņa saka, ka ne velti mēdz teikt – mēs ārstējam ar zālēm, manipulācijām, operācijām, bet dziedinām ar vārdu. Viena no lielākajām problēmām mūsdienās – dzenoties pēc pierādījumiem medicīnā, novārtā atstāts verbālās un neverbālās saskarsmes dziedinošais spēks. Turklāt saruna ar pacientu ir jāvada ārstam.

„Ja tu esi augstāks, tu esi zinošāks, tu esi saprotošāks, tad tev ir jāspēj nolaisties līdz pacienta līmenim un runāt ar viņu viņam saprotamā valodā. Jo būtībā tajā brīdī, kad ārsts sāk runāt medicīniskā žargonā – es nedomāju tādā rupjā nozīmē –būtībā mēs pacientu iedzenam stūrī, faktiski viņam aizveram muti.

Viņš baidās ko jautāt, baidās, ka jautājums, ko viņš uzdos, skanēs muļķīgi, un viņš kautrējas," saka Baltiņa.

Ārsti norāda uz laika trūkumu sarunāties ar pacientiem

Ārstu izdegšana ir liela problēma, atzīst ārsti. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris piemin starptautiskus pētījumus, kas vēsta - izdegšanas sindroms, kas saistās ar lielu darba slodzi, samazina empātiju, līdzjutību un uzmanību. Valstij tāpēc jārisina ar pārslodzi saistītie jautājumi.

"Laika trūkums bieži vien ir cēlonis, kas komunikācijas, saskarsmes jautājumus negatīvi ietekmē. Ārstam vienmēr būtu jācenšas atrast laiku sarunai ar pacientu, un nevajadzētu kautrēties uzdot pacientam jautājumu, vai pacients visu ir sapratis, kas viņam būtu jāzina par konkrēto ārstēšanas un izmeklēšanas plānu. No pacienta puses - vajadzētu uzdot jautājumus," saka Keris.

Latvijas Radio bijušas sūdzības no atsevišķiem iedzīvotājiem, kuri piedalījušies valsts apmaksātajā vēža skrīninga programmā, un no mamogrāfijas izmeklējuma tā arī nav sapratuši, vai ar veselību viss kārtībā un vai nav jāvēršas pie ārsta. Jo reģistratūrā vien iedots apraksts medicīnas valodā bez skaidrojumiem. Tā tam nevajadzētu būt, norāda Baltiņa.

„Tas lielā mērā ir tās ārstniecības iestādes, kur šī mamogrāfijas atbilde tiek izdrukāta, atbildība. Vai tā izdruka ir vienkārši, ka radiologs savā medicīniskā žargonā apraksta to, ko viņš redz, vai tur arī ir paskaidrojums, ko sievietei darīt tālāk, vai viņai jāgriežas pie ģimenes ārsta vai jāmeklē onkologa palīdzība, vai jāveic papildu izmeklējumi," skaidro Baltiņa.

Vienotas veidlapas, kādam jābūt mamogrāfijas aprakstam, nav. Tāpēc tagad, piemēram, Rīgas Austrumu slimnīca ievieš jaunu aprakstu, kurā būs norādīts, kas jādara pacientei, kas jādara ģimenes ārstam, kur jāvēršas.

Mudina jaunajiem ārstiem mācīt saskarsmes tiesības

„Pacientu informēšana nav tikai runāšana, pacientu informēšana ir cieši saistīta ar pakalpojuma kvalitāti," norāda Medicīnas tiesību institūta vadītāja Solvita Olsena. Viņa pauž - ārsts nevar nepildīt likumu un nevar atrunāties, ka konsultācijai bija maz laika.

„Ja mēs Latvijā apgalvojam, ka sniedzam augsti kvalificētu medicīnisko palīdzību un izmantojam daudz un dažādas pasaulē lietotas medicīniskās tehnoloģijas, tad mums nav nekāda pamata pieļaut situāciju, ka ārsts nepilda likumu. Likums jāizpilda, un kā iestāde un ārsts izpilda likumu, ir saistīts ar darba organizāciju," atzīmē Olsena.

Viņa arī norāda, ka Latvijā būtu jāuzlabo gan medicīnas tiesību, gan saskarsmes prasmju mācīšana augstskolās, gan arī tālākizglītībā. Kā Latvijas Radio noskaidroja, šobrīd augstskolās ir dažāda pieeja: Latvijas Universitātē ir īpašs kurss - piektajā mācību gadā studentiem māca medicīnas tiesības un šie jautājumi arī integrēti atsevišķos citos kursos. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātē - pacientu tiesību jautājumi integrēti vairākos kursos, arī īpašā kursā studiju otrajā gadā, kurā māca saskarsmi un komunikācijas prasmes. Tāpat arī ārstniecības iestādēm un mediķiem būtu jāzina likumi.

Turklāt ārvalstīs izpētīts, ka, mainot komunikācijas paradumus – vairāk izjautājot pacientu, ir sagaidāmi labāki ārstēšanas rezultāti un arī mazāki tēriņi, jo nebūs jāveic pacientiem nevajadzīgi izmeklējumi. Tad ārsts būs gandarītāks ar darbu, savukārt pacients - veselāks un apmierinātāks.

Ilgus gadus topošo mediķu studiju procesā Latvijā par pacientu tiesību jautājumiem un saskarsmi, kas var būt izšķiroši svarīga ārstniecības procesā, topošajiem mediķiem tika mācīts ļoti maz. Tomēr pēdējos gados notikušas izmaiņas. Pieejas gan augstskolās atšķiras. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) atsevišķa studiju kursa, kurā mācītu tieši medicīnas tiesības nav. Taču šie jautājumi esot integrēti citos kursos.

"Tie ir gan kursi, kas stāsta par ievadu specialitātē, par medicīnas vēsturi. Tāpat kursā par pētījumu ētiku, medicīnas filosofiju un bioētiku, kursā par sabiedrības veselību," stāsta RSU pārstāvis Edijs Šauers.

Latvijas ārsti zaudē nevis profesionālā, bet saskarsmes jomā

Savukārt kursam "Saskarsmes psiholoģija un komunikācijas prasmes" Rīgas Stradiņa universitātē ir jau trešais gads. To apgūst visi studenti otrajā mācību gadā. „Un man vienmēr gribas teikt – kā putnam labam lidojumam vajag divus spārnus – viens šis spārns ir augstā profesionālā sagatavotība, bet otrs spārns ir komunikācija…” saka šī kursa iniciators un arī pasniedzējs profesors Jānis Zaļkalns.

Viņš stāsta, ka šajā kursā ir divas lekcijas un 12 praktiskās nodarbības. „Tātad mēs runājam gan par saskarsmi ar pacientu dažādās situācijās, arī ar pacientiem ar dažādu psihoemocionālo stāvokli, arī par saskarsmi medicīnas personāla starpā. Ārsts-ārsts, ārsts-māsa, māsas palīgs. Mēs runājam par tādu lietu kā ārsta tēls," ar sevis dibināto un tagad vadīto kursu iepazīstina Zaļkalns.

No atsevišķiem ārstiem gan izskan neizpratne, kādēļ saskarsmes prasmes māca otrajā mācību gadā, nevis vēlāk, kad studentiem ir lielāka saskarsme ar pacientiem. Pēc profesora Zaļkalna domām, otrā mācību gada otrais semestris ir īstais brīdis, jo studenti sāk spert pirmos soļus klīnikā un kopā ar pasniedzējiem dodas uz klīniku. Ar studentiem profesors Zaļkalns runā par aizliegtajiem vārdiem medicīnā.

„Arī Latvijas jaunāko laiku vēsturē, kad dažādu iemeslu dēļ ārsti ar lielāku un ne tik lielu pieredzi, bet sertificēti, mūsu cienījami speciālisti, ir mēģinājuši startēt kaut kur pasaulē, ir bijis virknē gadījumu paradokss, kad viņi nav izturējuši pārbaudījumu - nevis profesionālā jomā, bet saskarsmē.

Es minēšu tādu piemēru. Mēs nekad, lai cik smags nebūtu slimnieks, nekad nedrīkstam lietot „nāves draudi”. Cilvēks ir dzīve," klāsta Zaļkalns.

Savukārt Medicīnas tiesību institūta vadītāja Solvita Olsena stāsta, lai studenti un ārsti saprastu, piemēram, Pacientu tiesību likuma normas, ir jābūt zināšanām un izglītībai. Tāpēc Latvijas Universitāte uzsākusi apmācību pacientu tiesībās visiem studentiem.

„Piektajā kursā mēs mācām visiem ārstniecības fakultātes studentiem, arī medicīnas māsām, priekšmetu "Medicīnas tiesības"", kur lielākā daļa ir arī pacientu tiesības. Šajā kursā jāveic arī pastāvīgs pētījums, jāanalizē tiesību gadījumi. Mana pieredze liecina, ka tas dod ļoti labu izpratni studentiem par tiesību piemērošanas realitāti. Piektajā kursā viņi ir ārkārtīgi daudz redzējuši, izvēlas uzskatāmus un spilgtus gadījumus," saka Olsena, kura pati vada šo kursu.

Līdztekus arī Latvijas Universitātē pacientu tiesību jautājumi integrēti vēl arī citos lekciju kursos, piemēram, pirmajā kursā ievadā medicīnā un arī vēlāk atsevišķos kursos. Olsena uzskata, ka Latvijā būtu jāpilnveido izglītošana pacientu tiesību jautājumos gan augstskolās, gan arī tai noteikti jāpievēršas tālākizglītībā. Piemēram, ārvalstīs rezidentūras laikā studentiem ir lekciju kursi par medicīnas tiesību jautājumiem un saskarsmi, kas būtiski ir tieši viņu specialitātei.

 

8 komentāri
depfris
mūsējais apinis un kas tur vēl tūlīt metīsies aizstāvēt savus sugas brāļus un lamāt ar siekalām ūsās pacientus ...
anna
Nav jau tā,kā jūs rakstiet,man ir ģimenes ārste kas ir ļotiatsaucīga, ļoti jaukA,viss tiek paskaidrots,norīkojumi arī tiek izrakstīti.lai pārbaudītu savu veselības stāvokli.tas ir Ogrē.
depfris
mūsējais apinis un kas tur vēl tūlīt metīsies aizstāvēt savus sugas brāļus un lamāt ar siekalām ūsās pacientus ...
L. t. dz.
Visi manim labi bija, Kad es pati laba biju. Visi mani naidinieki, Kad es naida cēlājiņā.
Eberhards
Šī tiešām ir nopietna problēma. Pēdējā pusgada laikā esmu saskāries ar vismaz trīs šādiem nepatīkamiem neiejūtības, neieinteresētības, nepaskaidrojošu stilu. Paļauties uz ārsta aktīvu rīcību un palīdzību vairs nevar, nākas palikt biedējošā neziņā. Glābiņš var būt pazīstams ārsts, kas izturas pavisam citādi, tomēr tas ir izņēmuma gadījums. Situācija noteikti nav vienkārši, jo ārsti strādā nemitīgā pārslodzē un nesaņem profesijai adekvātu atalgojumu. Ministrijām ir beidzot jāsakārto veselības sistēma, jāpaugstina atalgojums un jānosaka darba slodžu maksimums. Tikai tad nopietni varēs sākt runāt par attieksmes izmaiņu pret pacientu, lai gan tai būtu jāmainās nekavējoties.
Glorija
Pats stulbākais, ka visu laiku arī tiek deklarēts, ka cilvēki nepārbauda veselību, ielaiž kaites, bet, kad tu ej pie ārsta, lai tevi profilaktiski pārbauda vai iesaka, kas jādara, tad attieksme ir - ko tu te velti tērē ārsta dārgo laiku. Nu un sajūties kā stulbenis un vairs neej.
Miko
Laika trūkums nevar būt iemesls likuma nepildīšanai? Nu tad lai cienītā Olsenas kundze pastrādā mēnesi ģimenes ārsta praksē un pamēģina katram pacientam atvēlētajās 15 minūtēs izstāstīt visu, ko šeit uzskaitīja, izmēra spiedienu, nosver, utt. Un tad lai runā. Visur runā tikai par pacienta tiesībām, nekad par ārsta. Ja ārstam ir divas trīs 24 stundu dežūras nedēļā un pēc dežūras vēl 8 stundu darba diena, nevar gribēt sagaidīt super saulainu, čalojošu ārstu, kas par visu gribēs parunāt.
Kŗemilek
Tā ir Latvijas (un ne tikai) medicīnai tipiska parādība: ārsts pacientam stāsta tikai absolūto minimumu, vai pat vēl mazāk. Tā ir vieglāk un ātrāk. Ir pazudusi arī kompleksā pieeja: ir problēma - ārstējam to ar standarta līdzekļiem! Bet par citu slimību vai zālu efektiem, kas varbūt ir vieni no minētās problēmas cēloņiem, piedomāts netiek. Pārāk sarežģīti.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti