ASV un Ziemeļkoreja. Vai tomēr kodolkarš?

Ziemeļkorejas veiktie kodolizmēģinājumi, draudi par jauniem ūdeņraža bumbas izmēģinājumiem Klusajā okeānā un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) bumbvedēju uzlidojumi Ziemeļkorejas pierobežā ir raisījuši pamatotas bažas par strauju pietuvošanos kodolkaram. Reaģējot uz Ziemeļkorejas nesenajām aktivitātēm, ASV valdība ir izstrādājusi virkni rīcības stratēģiju, kuras vērstas uz Ziemeļkorejas kodolprogrammas attīstības apturēšanu. Kura no šīm stratēģijām tiks īstenota, un vai tā būs pietiekama, lai iegrožotu Ziemeļkorejas kodolambīcijas?

Spriedze ASV un Ziemeļkorejas attiecībās

Donalds Tramps

Pašreizējās Ziemeļkorejas un ASV savstarpējās attiecības liecina par būtisku spriedzi. To veicinājuši Ziemeļkorejas nesen veiktie kodolizmēģinājumi. Vienā no šiem izmēģinājumiem tika nopietni apdraudēta arī Japāna, kad kodolraķete pārlidoja pāri tās teritorijai un iekrita Klusajā okeānā. Tāpat saspīlējumu šo valstu attiecībās veicinājuši arī Ziemeļkorejas draudi ASV, veicot vairākkārtīgus ūdeņraža bumbas izmēģinājumus Klusajā okeānā, uz kuriem Vašingtona atbildēja ar savu bumbvedēju lidojumiem gar Ziemeļkorejas piekrasti. Šāda ASV atbildes reakcija Ziemeļkorejā tika uztverta kā tiešs apdraudējums un izraisīja dramatisku reakciju – Ziemeļkorejas Ārlietu ministrs Ļi Jonho ANO Ģenerālās asamblejas laikā izteica brīdinājumu, ka Ziemeļkoreja atbildēs uz ASV radīto apdraudējumu, un atgādināja par kodolprogrammas noslēguma tuvināšanos. Situāciju neatviegloja arī abu valstu pārstāvju savstarpējie apvainojumi gan ANO Ģenerālās asamblejas laikā, gan publiskajos medijos. Sekojoši,

Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns un ASV prezidents Donalds Tramps izteica vairākus publiskus paziņojumus par iespējamā kara uzsākšanu, norādot uz abu valstu vēlmi aizsargāt tās teritoriju un valsts nacionālās intereses.

Cik reāls ir Ziemeļkorejas radīts kodolkara apdraudējums?

Ņemot vērā pieaugošo spriedzi abu valstu savstarpējās attiecībās, pašreizējā draudu apmaiņa Ziemeļkorejas un ASV starpā norāda uz pasaules valstu nepieciešamību gatavoties kodolkara sākumam. Šo nepieciešamību rada arī Krievijas lēmums netieši iesaistīties konfliktsituācijā, palīdzot Ziemeļkorejai ieviest interneta savienojumu un tādējādi veicinot kodolprogrammas attīstību. Kaut gan pašreiz īstenotās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomes sankcijas ir būtiski ietekmējušas Ziemeļkorejas turpmākās kodolprogrammas attīstību, tomēr līdzšinējais Ķīnas un Krievijas paustais atbalsts Ziemeļkorejai līdzsvaro sankciju izraisītos ierobežojumus un novērš kodolprogrammas attīstības šķēršļus. Neskatoties uz faktu, ka Ķīna ir viena no tām ANO dalībvalstīm, kurai ir visreālākās iespējas apturēt Ziemeļkorejas kodolprogrammas attīstību, Ķīna turpina tai piegādāt nepieciešamos resursus. Šāda rīcība tiek attaisnota ar argumentu, ka Ķīna nevēlas abu valstu savstarpējo attiecību pasliktināšanos un pauž bažas par Ziemeļkorejas rīcību gadījumā, ja Ķīna tai atteiks turpmāko resursu piegādi. Zīmīgi ir arī tas, ka situācijas novērtējumu kavē tai skaitā ASV, Ķīnas, Krievijas un citu iesaistīto valstu ierobežotā piekļuve informācijai par reālo Ziemeļkorejas kodolprogrammas attīstības stadiju un Ziemeļkorejas gatavību uzsākt kodolkaru.

ASV piedāvātie risinājumi kodolprogrammas attīstības ierobežošanai

Lai mazinātu spriedzi un kodolkara uzsākšanas apdraudējumu, ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija kopā ar ASV atbildīgajām institūcijām ir izveidojušas rīcības plānu ar vairākām stratēģijām, kuras būtu iespējams pielietot Ziemeļkorejas kodolprogrammas attīstības un ar to saistītā apdraudējuma ierobežošanai.

Kopumā ASV ir apsekojusi četras potenciālās stratēģijas, kuras ietver gan militārās, gan politiskās darbības:

1. 

Pirmā no ASV izvirzītajām stratēģijām ir “novēršanas taktika”, kas ietver ASV militāro triecienu Phenjanas masu iznīcināšanas arsenālam, tādējādi novājinot tās militāro spēku. Ņemot vērā ASV un Dienvidkorejas kombinēto militāro kapacitāti, minētās stratēģijas īstenošana varētu sekmēt Ziemeļkorejas sagrāvi un pie varas esošās Kima Čenuna dinastijas norietu. Tomēr šādas stratēģijas īstenošana paredzētu arī būtisku izmaksu un resursu patēriņu. Tāpat jāņem vērā Ziemeļkorejas augošā militārā kapacitāte, kas ļautu tai ātri reaģēt uz šādas taktikas izmantošanu, tādējādi novedot pie asiņaina bruņota konflikta ASV, Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas starpā.

2.

Otra ASV izvirzītā stratēģija ir “skrūvju ieskrūvēšana”, kas apzīmē ilgtermiņā īstenotu īsu militāro uzbrukumu virkni, izmantojot gaisa un jūras spēku resursus, kā arī īpašo uzdevumu vienību operācijas. Šīs stratēģijas mērķis būtu reaģēt uz nākamo Ziemeļkorejas kodolizmēģinājumu vai raķešu palaišanu tik strauji, lai klaji demonstrētu Phenjanai ASV ātrās reaģēšanas iespējas. Apziņai par ASV ātrajām pretreakcijas spējām un spējām nest postošus triecienus vajadzētu ierobežot Ziemeļkorejas militāros plānus attiecībā uz ASV un veicināt atteikšanos no turpmākās ballistisko raķešu izmantošanas. Neskatoties uz šiem prognozējamajiem rezultātiem, pastāv augsts risks, ka šāda stratēģija, gluži otrādi, vairotu militārās darbības no Ziemeļkorejas valdības puses.

3.

Trešā ir “dekapitācijas” jeb “galvas nociršanas” stratēģija, kas paredz  Kima Čenuna un viņa valdības likvidāciju, paverot ceļu jauna, politiski mērenāka un atvērtāka līdera nākšanai pie varas. Šī stratēģija jau tiek apspriesta kā viens no reālākajiem ASV rīcības scenārijiem, taču efektīvu tās izpildi manāmi ierobežotu virkne būtisku šķēršļu, piemēram, ierobežotas iespējas piekļūt Ziemeļkorejas valsts līderim.

4.

Kā noslēdzošā tiek izvirzīta “samierināšanās” stratēģija, kas attiecināma uz ASV un citu pasaules valstu samierināšanos ar ieroču izstrādi Ziemeļkorejā un Kima Čenuna turpmākajiem centieniem īstenot savas politiskās un militārās ambīcijas. Šāda stratēģija uzskatīta vienlaikus par vienu no nākotnē reālākajām un efektivitātes ziņā drošākajām, jo īsteno iespējami mazāku spiedienu uz Ziemeļkoreju, kas varētu provocēt kādu militāro aktivitāšu uzsākšanu.

Izvērtējot iepriekš minētās stratēģijas, jāsecina tas, ka

neviena no ASV piedāvātajām alternatīvām cīņā ar Ziemeļkoreju un iespējamā kodolkara novēršanu nav pietiekoši efektīva, ņemot vērā to, ka katrai no šīm stratēģijām ir grūti novēršamas dramatiskas sekas.

Tieši tāpēc aizvien biežāk tiek izvirzīta jauna tipa stratēģija - kiberuzbrukumi Ziemeļkorejas vadības kodolprogrammas sistēmai, kas ievērojami ierobežotu turpmākās kodolprogrammas attīstību. Tomēr arī šī stratēģija tiek apšaubīta, ņemot vērā Krievijas sniegto palīdzību Ziemeļkorejai jaunu interneta savienojumu ieviešanai.

Izskatītās stratēģijas var kļūt par iespējamiem atskaites punktiem turpmākai ASV rīcībai attiecībā uz Ziemeļkorejas kodolprogrammas attīstību un tās īstenošanu pret ASV. Kā efektīvāko no izvirzītajām stratēģijām var uzskatīt samierināšanās stratēģiju, pateicoties tās spējām veicināt Ziemeļkorejas vēlmi apturēt kodolprogrammas attīstību, ja vien tās līderis neatradīs vēl citus ārējos apdraudējumus, uz kuriem balstīt nepieciešamību turpināt attīstīt savu kodolprogrammu. Kā pamats šīs stratēģijas efektivitātei gulstas tai skaitā arī ANO Drošības padomes sankcijas un līdz šim īstenotie diplomātisko sarunu centieni ar mērķi mazināt joprojām pastāvošo spriedzi ASV un Ziemeļkorejas starpā. Atliek vien gaidīt, kad ASV izvērstā samierināšanās stratēģija vai ANO Drošības padomes īstenotās sankcijas varētu apturēt Ziemeļkorejas kodolprogrammas turpmāko attīstību un novērst iespējamo kodolkara uzsākšanu cerībā, ka šo abu valstu retoriskais konflikts nepāraugs reālā militārā darbībā.

 

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti