Iepriekš raidījums bija noskaidrojis, ka zināšanu un motivācijas trūkuma, ačgārnu gaidu un nesagatavotības dēļ pareizajai izvēlei daudzi jaunieši iesāktās studijās augstskolās par valsts budžeta naudu pamet. Līdz ar to nauda tiek palaista vējā. Reizēm maksa par studijām vienā gadā sasniedz pat 2000 eiro. Taču studentu atbirums pēc pirmā kursa dažās studiju programmā pārsniedza pat 30%.
Sagatavot skolēnus par studentiem grib visi
„Aizliegtais paņēmiens” norāda, ka vēl vidusskolā uz jauniešiem ir milzīgs spiediens. Nākamos studentus ar skolēniem bagātākās vidusskolās „medī” jau pašas augstskolas: gan Latvijas Universitāte un Rīgas Tehniskā universitāte, gan arī privātās augstskolas. Jauni studenti tām nozīmē ienākumus, jo viņi maksās studiju maksu vai par viņiem to darīs valsts. Tāpat dažādus pasākumus rīko nevalstiskas organizācijas, un šajā ziņā populārākā ir „Junior Achievement” rīkotā Ēnu diena, kas arī notiek katru gadu februārī un ļauj skolēniem iepazīties ar sev interesējošās profesijas pārstāvja darba dienu.
Treškārt, arī pašas skolas rīko dažādus karjeras pasākumus, aicinot pie skolēniem gan bijušos absolventus, gan skolēnu vecākus, lai viņi stāsta, ko un kā izvēlēties. Par profesionālo nākotni dažādos veidos liek domāt arī Izglītības un zinātnes ministrija.
Arī skolu direktori atzīst, ka skolās ir gan karjeras konsultanti, gan notiek dažādi pasākumi, lai palīdzētu jauniešiem izvēlēties, kur un ko mācīties. Piemēram, Limbažu 3.vidusskolas direktors Ziedonis Rubezis stāsta, ka skola ir iesaistījusies Ēnu dienā un ik pa laikam skolēni var tikties ar augstskolu pārstāvjiem.
Nākotnes redzējums tik vājš, ka nav vērts pat tikties
Tomēr, par spīti ieguldītajam darbam, daudzi skolēni nezina, ko darīs pēc vidusskolas.
Dažās skolās situācija ir tik skaudra, ka skolu direktoriem pat nav skolēnu, kuri ar„Aizliegtā paņēmiena” žurnālistiem varētu dalīties savās pārdomās par savu profesionālo nākotni.
„Jūs tieši gribat ar mūsu skolu? Mums šogad ir tādi baigi nemotivēti divpadsmitie. (..) Švaki mums ir šogad. (..) Es nevaru iedomāties, kurš tur būtu tāds, kas ar jums labi varētu parunāt”,” nosaka kādas skolas vadītāja.
Daži skolnieki jau ar darba pieredzi, dažiem nav ne jausmas, ko tālāk darīt
Tomēr divās skolās ir iespējams satikt jauniešus. Viena no tām ir Krimuldas vidusskola, kurā ir aptuveni 340 skolēni, savukārt otra ir divas reizes lielāka – Siguldas pilsētas vidusskola.
Krimuldas vidusskolas 12.klases skolnieks Oļģerts ir viens no tiem, kas ir izlēmis, ko tālāk darīt. „Ir vairākas iespējas [kur mācīties]. Bet tā primārā laikam būs Viļņā. Tur ir Baltijas Aviācijas akadēmija, kurā ir lieliskas iespējas izmācīties un uzreiz dabūt darbu,” viņš norāda.
Puisis neslēpj, ka kļūt par pilotu ir viņa sapnis kopš 12 gadu vecuma, taču nopietni šo lēmumu pieņēmis 16 gadus vecumā.
„Tad man bija skaidrs, ka tiešām tas būs tas, ko es gribēšu darīt pēc vidusskolas un visu turpmāko savu dzīvi,” norāda Oļģerts.
Arī Elvis zina, ko tālāk darīs - mācīsies Aizsardzības akadēmijā, jo „tas ir vienīgais, kas mani piesaista”.
Viņš gan nekad agrāk nav bijis jaunsargos vai darījis ko līdzīgu, taču tas nemazina vēlmi pamēģināt.
Savukārt Baiba, kas arī mācās 12.klasē, saka, ka labprāt mācītos Sporta akadēmijā. „Es jau no agras bērnības nodarbojos ar jātnieku sportu, un Sporta akadēmija piedāvā tādu programmu kā jātnieku treneris. Es domāju to mācīties,” norādīja Baiba.
Tomēr ir arī jaunieši, kas vēl ir izvēles priekšā. „Ir kaut kādas idejas, ko es gribētu darīt, bet tā īsti neesmu izlēmusi,” saka Krimuldas vidusskolas 12.klases skolniece Elizabete. „Teorētiski gribētu mācīties. Ir plāns doties uz Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Bet, ja es nesaņemšos, tad es noteikti mācīšos psiholoģiju,” viņa paskaidro.
Arī viņas klases biedrs Kristaps atzīst, ka nav izlēmis, ko tālāk darīs. Viņa izvēli ietekmēs gan pašas intereses, gan fakts, vai izdosies mācīties par valsts budžeta līdzekļiem.
Dažādas domas ir arī Siguldas pilsētas vidusskolas 12.klases skolnieku vidū. Piemēram, Annija zina, ka kļūs par mediķi – vēl tikai šaubās, vai par fizioterapeiti, masieri vai ārsti.
„Šo izvēli – kļūt par fizioterapeiti - es zināju jau kopš 9.klases, jo man pašai ir problēmas ar potītēm, ar saitēm, un man ļoti patīk palīdzēt cilvēkiem,” pauda Annija. Viņa neslēpj, ka jau beigusi Latvijas Universitātes jauno mediķu skolu.
Plāns ir arī Nikam – mācīsies socioloģiju Latvijas Lauksaimniecības Universitātē. „Gribu uzzināt, kā darbojās sabiedrība, kā meklēt risinājumus tajā un kā pārvarēt sabiedrības normas,” stāsta Niks, lai arī atzīst, ka nav pārliecināts, vai šajā sfērā varēs atrast jaunu darbu. Par skolas palīdzību profesionālajā izvēlē Niks gan izsakās kritiski. „Godīgi sakot, skola nepalīdz. Nākas diemžēl pašam veikt tos lielos lēmumus dzīvē, un skola ļoti maz ir… skola stāsta, skolotāji stāsta, ko viņi zina no savas pieredzes, bet, skolotāji nezina visu,” pauda Niks.
Tikmēr kāda skolniece, kura nevēlējās atklāt savu vārdu, teica, ka nav ne jausmas, ko darīt tālāk dzīvē. „Ja agrāk bija tā, ka es jau 10. un 11. klasē zināju, ka tālāk darīšu, tad tagad 10 reizes esmu pārdomājusi,” viņa atzīst.
Arī viņa ir kritiska par skolas palīdzību profesionālās nākotnes izvēlē. Līdzīgi izsakās vēl vairāki skolēni. „Es noteikti iešu studēt, bet īsti vēl nezinu, par ko un kur,” saka kāds puisis. „Ir bijušas savas domas, bet es joprojām aktīvi mēģinu izdomāt,” piebilst vēl kāds jaunietis. Viņš stāsta, ka runā ar pazīstamiem cilvēkiem un klausās viņu idejas. „Es gribu studēt. Tas ir nosprausts mērķis, bet kā un ko – tas vēl man ir jāatrod,” saka Madara. Viņa neslēpj, ka ir radošs cilvēks, kuru nesaista skolas mācību priekšmeti matemātika, fizika.
Pedagoģe: Ir jāmaina izglītības modelis, kas palīdzētu izvēlēties profesiju
„Aizliegtais paņēmiens” norāda, ka jauniešu teiktais liecina par vairākiem faktoriem. Pirmkārt, jaunieši studijas redz kā garantiju veiksmīgai karjerai. Tomēr viņiem nav izpratnes, ar ko atšķiras skola no universitātes. Otrkārt, lai arī ļoti daudzi zina, ka grib studēt, taču nezina, ko studēt. Milzu nozīme ir citu viedokļiem – augstskolu reklāmai, vecāku ieteikumiem vai budžeta vietu pieejamībai. Treškārt, daudziem nav izpratnes, ko konkrētā profesija nozīmē reālajā dzīvē.
Ceturtkārt, tikai uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmi tādi, kas gan zina, ko studēs, gan jau ir pamēģinājuši kaut ko darīt attiecīgajā nozarē. Piemēram, jau pieminētās Annija no Siguldas vai Baiba no Krimuldas.
Visbeidzot, lai arī skolas cenšas palīdzēt skolēniem izdarīt pareizo izvēli, tomēr skolēni šos ieteikumus uztver ļoti pastarpināti. Viņu galvenais uzdevums ir sekmīgi nokārtot centralizētos eksāmenus, un ar šo uzdevumu ir aizņemts viss skolēnu prāts. Taču tam nav tieša sakara ar stāšanos universitātē.
To atzīst arī Krimuldas vidusskolas direktore Rita Erdmane. Viņasprāt, ir nepieciešams cits izglītības modelis. „Šī brīža jaunieši vairs nav tie, kas bija pirms pieciem vai desmit gadiem. Līdz ar digitalizāciju un jaunajām tehnoloģijām mainās paaudzes, un mācību metodes, kas derēja pirms 10 gadiem, šodien vairs neder. Kompetenču pieeja var būt ļoti veiksmīgs risinājums, jo pamatā ir nevis „skolotājs dod”, bet gan „es nonāku pie zināšanām caur darbību, ko vada pedagogs”. (..) Tādā veidā jaunietis jau būs gatavāks studēšanas modelim, ko prasa augstskola un arī attīstīs savas kompetences šajā jomā,” viņa norāda.
Arī Siguldas pilsētas vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā Vineta Šķestere-Buka uzsver, ka jaunietim pirms mācībām augstskolā ir nepieciešams strādāt jeb citādi „aptaustīt” iespējamo profesiju.
