Ģirts Dimdiņš: Uz to var paskatīties no diviem aspektiem. Ilgtermiņā - jā, politiķu pieņemtie lēmumi var atstāt iespaidu uz sabiedrības laimi. Pētījumi ekonomikā rāda, ka tie cilvēki, kuri dzīvo valstīs ar augstāku ienākumu līmeni, ar labāku pieejamību izglītībai, ar mazāku sociālo nevienlīdzību, ar labāku šo saucamo sociālās drošības spilvenu, ar zemāku bezdarbu, ir caurmērā laimīgāki nekā tie, kas dzīvo valstīs, kur šie rādītāji nav tik labi.
Bet droši vien mēs vairāk runājam par vēlētāju laimi īstermiņā, par to, kā politiķu situatīva uzvedība konkrētos gadījumos konkrētās situācijās iespaido cilvēku apmierinātību ar to, ko dara politiķi, līdz to apmierinātību ar to, kas notiek valstī, un līdz ar to arī viņu pašu apmierinātību ar dzīvi, varētu teikt laimi.
Kāda gan varētu būt saistība cilvēka laimei ar valdošo politiku? Tomēr paši pēc sevis zinām, cik bieži ikdienā paužam savu neapmierinātību ar tā vai cita politiķa darbību.
Šajā ziņā jāsaka, ka diemžēl ir tā, ka tās lietas, kas vēlētājus varētu padarīt laimīgus, viņi bieži vien nepamana, bet viņi pamana tās lietas, kas viņus padara nelaimīgus.
Reti jau droši vien ir tā, ka cilvēks, vakarā iedams gulēt, saka sev: es jūtos laimīgs, jo šodien visi mani ievēlētie pārstāvji Saeimā pildīja savus priekšvēlēšanu solījumus. Cilvēki vienkārši tādās kategorijās nedomā; ja viss ir labi, tā ir normāla situācija, un pie tās pierod. Bet, ja, piemēram, politiķi rīkojas nekonsekventi vai nekompetenti, vai vēlētāju uztverē korumpēti, to, protams, pamana, un tas atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēku subjektīvo labklājību, uz to viņu subjektīvās laimes izjūtu.
Kopumā var teikt, ka cilvēka prāts ir uzbūvēts tā, ka vairāk pievērš uzmanību negatīvai informācijai nekā pozitīvai. Līdz ar to tās negatīvās lietas politiķu uzvedībā, politiķu lēmumos tiek pamanītas daudz labāk.
Politiķis var būt kompetents un ļoti korekts savā komunikācijā ar sabiedrību daudzus gadus, un tad vienā reizē viņš ir izvests no pacietības un, nezinu, parāda nepieklājīgu žestu vai pasaka kaut ko tajā brīdī nepārdomātu, - viss, viņš ir zaudējis savu pozitīvo tēlu,
jo viss fokusējas uz šo vienu negatīvo epizodi. Tad patiesībā tas ir tas, ko viņš par mums domā, nevis tas, ka varbūt tā situāciju izprovocēja cilvēku šajā gadījumā tā reaģēt.
Droši vien, ka ir jāmet akmens arī masu saziņas līdzekļu dārziņā, ka, zinot to, ka cilvēkiem vairāk interesē negatīvā informācija, viņi arī dod šo negatīvo informāciju. Cik daudz tad tiek runāts un stāstīts par to, ko kurš politiķis vai valdības pārstāvis ir izdarījis labu un pozitīvu? Protams, tiek, bet to cilvēki pamana mazāk un par to tiek runāts mazāk, salīdzinot ar negatīvajām lietām, kuras cilvēki gan pamana, gan arī par tām tiek vairāk stāstīts.
Jautāts, kā sabiedrība var ietekmēt savu apmierinātību vai neapmierinātību ar politiķu darbu, Ģirts Dimdiņš norāda, ka ikviens var iesaistīties politikā un tas nebūt nenozīmē iestāties kādā partijā, bet gan aktīvi komunicēt ar politiķiem ikdienā, sūtot vēstules vai zvanot uz biroju, un jautāt par to vai citu neizdarīto darbu, vai arī darboties kādas partijas zemākajā līmenī.
Ģirts Dimdiņš: Kopējā ļoti zemā uzticēšanās politiķiem kā grupai un politiskajai sistēmai kopumā rada reālu problēmu, ka cilvēki, kuri varbūt gribētu iesaistīties tajā procesā kaut vai zemākajā līmenī un kuri varbūt arī varētu uzlabot to politisko vidi un padarīt dzīvi laimīgāku visiem, viņus vienkārši atbaida negatīvais tēls, kāds politiķiem kā grupai ir sabiedrības acīs.
Līdz ar to
politika pievelk tos indivīdus, kuriem ir ļoti bieza āda, kurus neuztrauc tas, ko par viņiem domās, vai nu tos, kuriem nav ko zaudēt un kuri jau ir, teiksim, gatavi tikt negatīvi vērtēti, jo varbūt viņi apzinās, ka to pat ir pelnījuši.
Vai arī, ja gadījumā politikā iesaistās tiešām godīgi cilvēki, tad šis negatīvās gaidas attiecībā pret to, ka tur jau visi ir nekompetenti, tur jau visi ir korumpēti, beigu beigās var arī piepildīties. Ja ir tā, ka tur tiešām atrodas kāds, kurš grib iedot kukuli, un cilvēks jau tāpat tiek saukts par korumpētu, arī godīgs būdams, tad kāpēc viņam nepaņemt to kukuli, jo nekas sliktāk jau nekļūs, tāpat visi viņu uzskata par korumpētu.
Tā kā šis kopējais negatīvais fons, kāds ir politiķim kā profesijai, es domāju, ka tas pilnīgi noteikti neveicina ne tiešā, ne netiešā veidā vēlētāju laimi.
Vai politiķiem ir jābūt atbildīgiem par cilvēku laimi?
Politiķiem droši vien ir jābūt atbildīgiem par to vēlētāju interešu pārstāvēšanu, kuri viņus ir ievēlējuši konkrētajā amatā, kuri viņam ir devuši to uzticības mandātu. Viņam jādara konkrētajā situācijā labākais, ko viņi var izdarīt. Problēma ir, ka bieži vien ar to ir par maz laimei.
Man šajā ziņā ļoti patīk Bismarka citāts, ka politika ir iespējamību māksla. Labs politiķis ir tas, kurš izdara labāko iespējamo konkrētajā situācijā, bet bieži vien tas nenozīmē izdarīt visu to, ko politiķis ir solījis,
vai izdarīt visu ideāli, jo tas visbiežāk politikā vienkārši nav iespējams. Tur ir pārāk daudz interešu grupu, pārāk daudz politisko spēku, kur katrs velk to vezumu uz savu pusi, un bieži vien tā ir tāda mīcīšanās pa dubļiem, kur ir iespējams panākt kaut ko, kas vēlētājam šķiet ļoti maz, bet patiesībā, iespējams, ir bijis vienīgais iespējamais risinājums vai arī optimālais risinājums konkrētajā gadījumā.
Bet cik ļoti atbildīgiem par savu laimes vai nelaimes sajūtu ir jābūt vēlētājiem, balsojot par kādu konkrētu partiju?
Es gribētu teikt, ka no psiholoģijas viedokļa lēmums par to, par kuru partiju balsot, nav tas grūtākais no cilvēka perspektīvas, jo tā ir anonīma izvēle. Cilvēks zina, ka viņu par to neviens nevērtēs, nesodīs vai neslavēs. Tādā ziņā ir lielā mērā vienalga.
Tur ir ļoti spēcīga atbildības difūzija. Jebkurš individuāls vēlētājs zina, ka viņa balss diez vai izšķirs vēlēšanu rezultātu. Būs vēl daudzi citi, kas atnāks, nobalsos, līdz ar to mana balss izšķīdīs daudzās citās. Tāpēc vēlētāji var atļauties būt emocionālāki, varbūt mazāk atbildīgi savā lēmuma izdarīšanā, izvēles izdarīšanā. Nezinu, vai tas veicina vai mazina viņu subjektīvo labklājības vai laimes izjūtu. Ja mēs runājam par to, vai partija, par kuru cilvēks nobalso, gūst gaidītos panākumus vai ne, - droši vien, ka cilvēki ir apmierinātāki, ja tai partijai labi izdodas.
Ir pētījumi, kas rāda, ka tad, ja konkrētā partija, par ko cilvēks ir balsojis, vai nu netiek parlamentā vai paliek opozīcijā, tad vēlētāji var arī ieņemt tādu pozīciju, ka ļauni priecājās par kaut kādām pozīcijas neveiksmēm, par varas partiju neveiksmēm.
Vēlētāji mēdz atriebties politiskajiem spēkiem tādā veidā, ja, piemēram, tā partija, kas ir bijusi pie varas, ir pievīlusi šo vēlētāju uzticību viņu uztverē, tad viņi var balsot vai nu par pretējo partiju, vai par kādu citu partiju vienkārši tāpēc, lai ieriebtu tai konkrētajai partijai vai kandidātam, kurš šo vēlētāju uzticību ir pievīlis.
