Gājēju ielu Kuldīgas vecpilsētā pie pasta aizšķērsoja smagā tehnika gluži kā toreiz – 1991.gadā. Kuldīdzniekiem šis laiks bija dubultsaspringts, jo sargājama bija ne tikai Rīga, bet arī sava pilsēta.
Ja Rīgā būtu ieņemta televīzijas un radio ēkas, tad pasaulei par notiekošo Latvijā ziņotu tieši no Kuldīgas.
Tāpēc šī mazpilsēta bija otrs stratēģiski svarīgākais punkts.
Barikādes bija divās vietās – pie pasta un raidstacijas, kas atradās pilsētas pievārtē. Situāciju Kuldīgā bīstamu darīja arī tas, ka no toreizējiem 40 tūkstošiem rajona iedzīvotāju desmit tūkstoši bija Skrundā un Upīškalnā dislocēto padomju armijas daļu cilvēki.
Igors Serdjukovs, kurš dienesta laikā bija pieredzējis karu Afganistānā, atzīst, ka ļoti gribējies, lai Latvijā ir pārmaiņas un tā ir brīva. Tāpēc daudz nedomājis un devies sargāt pasta ēku. Viņš šo laiku atceras ar vienotības sajūtu. “Ugunskuri bija uz laukuma. Te balles arī notikās, dejojām. Cilvēku bija ļoti daudz,” stāsta barikāžu dalībnieks.
Savukārt Aivars Rudzroga sargāja Kuldīgas raidstaciju: “Reizē ar tēju atveda avīzes ar Viļņas notikumiem, tad neomulīga sajūta – kas būs, ja pie mums tā notiks, ko darīsim.”
Jau vairākus gadus Kuldīgā Barikāžu atceres pasākumu rīkošana nodota Bērnu un jauniešu centra rokās. Bet pirmo reizi tās organizētas vienā no barikāžu vēsturiskajām vietām. Noskaņu radīja ne tikai sabraukusī tehnika, bet arī video atmiņu stāsti, Zemessardzes sarūpētā karstā zupa, skautu uz uguns ceptā karavīru maize un dziesmas.
Lai arī kopš barikāžu laika ir pagājuši 27 gadi, ne viens vien atceres pasākumā atzina, ka simboliski joprojām dzīvojam uz barikādēm, kurās Latvija ir jāaizstāv no negodīguma.
