Mikola Semena
- viens no retajiem neatkarīgajiem žurnālistiem, kurš pēc aneksijas palika Krimā un turpināja strādāt, publicējot kritiskus rakstus par Krievijas okupāciju.
- 2016.gadā Krievijas Federālais drošības dienests pret viņu sāka vērst represijas. Semenu notiesāja, piespriežot nosacītu cietumsodu un aizliedzot strādāt žurnālistikā.
- Viņa lietai uzmanību pievērsta ASV valsts departaments, Eiropas Savienība, EDSO, nosodot kritisko balsu apklusināšanu Krimā.
- sarakstījis grāmatu "Krimas reportāža" ar apakšvirsrakstu "Krimas okupācijas hronikas". Tajā viņš dokumentē politisko, ekonomisko un kultūras lejupslīdi pēc ankesijas.
Latvijas Televīzija: Kāpēc, jūsuprāt, jūs Krimā tiesāja?
Semena: Kad pēc 2014. gada visi notikumi Krimā tikai sākās, pieņēmām, ka būs tomēr zināma vārda brīvība, cilvēktiesības ievērotas. Bet tā kā tas nenotika, liela daļa sāka pretoties. Mēs, žurnālisti, rakstījām par Krimas notikumiem, kā tie bija, bet okupācijas administrācijai tas ļoti nepatika. Tādēļ mani un daudzus citus žurnālistus, aktīvistus Krievijas okupācijas administrācija sāka bez pamata arestēt, tiesāt. Daudzi no mūsu puišiem šodien atrodas Krievijas tiesās saistībā ar spriedumiem, par kuriem dod 5, 10, 11, 15, arī 18 gadus cietumā. Tas ir liels starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpums. Taču tāda ir situācija.
Jūs savā grāmatā "Krimas reportāža" runājat par daudzām krīzēm. [..] Tajā runājat par ekonomikas krīzi, vārda brīvības krīzi un vēl daudzām krīzēm.
11 nodaļās analizētas 11 krīzes, kurās iekrita Krievijas Federācija pēc tam, kad pārkāpa starptautiskās tiesības un okupēja Krimu.
Tātad pati Krievija nokļuva krīzē?
Jā, lieta tāda, ka Krievija, ja nebūtu okupējusi Krimu, pati, iespējams, būtu attīstījusi pavisam citu ceļu. Tā nauda, ko tur ielika, tiktu izmantota lielākam labumam Krievijas iedzīvotājiem, tas no vienas puses. No otras – tā kā starptautiskā sabiedrība pret Krieviju vērsa ļoti lielas sankcijas un pieprasīja atgriezties starptautisko tiesību rāmjos, Krievija principā nevarēja izvairīties no šīm krīzēm. Krievijas ģeopolitiskā sistēma iekļuva dziļā krīzē, jo tas, ko tā izdarīja, ir pretrunā starptautiskajām tiesībām. Ekonomiskā sistēma iekļuva dziļā krīzē, jo pret to vērstas ekonomiskās sankcijas, tādēļ tā spiesta novirzīt milzu līdzekļus Krimai un kara vešanai Donbasā.
Vārda brīvības krīze pašā Krievijā, jo tur aizliegts runāt par Krimas okupāciju un Krievijas karavīru klātbūtni Donbasā.
Tas redzams pat tagad, kad Krievijas tiesa Rostovā vienā no saviem spriedumiem uzrakstīja, ka Krievija piegādāja ļoti lielu daudzumu pārtikas saviem karavīriem, kuri karoja Donbasā. Tā ir tiesas oficiāla atzīšana, ka Krievija militāri piedalās un eskalē situāciju Donbasā. Turklāt Krievija iekļuva krīzē arī savā veselības aprūpes sistēmā, kas saistīts ne tikai ar kovidu, bet arī to, ka nācās tērēt milzu līdzekļus veselības aprūpes sistēmas reorganizācijai Krimā. Krievija iekļuva arī diplomātiskajā krīzē, kultūras krīzē, starpnacionālo un starptautisko attiecību krīzē. Krievija cenšas izkulties no šīm krīzēm, bet ne tādā ceļā, kā tas pienāktos. Lai atbrīvotos no visām šīm krīzēm, nepieciešams, pirmkārt, deokupēt Krimu un pārtraukt militārās aktivitātes Donbasā. Tad kaut kādā mērā varēs runāt par Krievijas atgriešanos normālās sliedēs.
No šāda skatu punkta var teikt, ka Krievija nes lielus upurus, lai kontrolētu Krimu. Kādēļ tādi upuri?
Krievija ir tāda valsts, kas upuru priekšā nekad nav apstājusies. Atcerieties kaut vai 2. pasaules karu un citas reizes, kad Krievija nav žēlojusi savus cilvēkus. Tai galvenais bijis sasniegt rezultātu, bet kādiem līdzekļiem un upuriem – tas Krievijas valdībai nekad nav interesējis.
Tā uzskatījusi, ka Krievijas cilvēkresursi ir ļoti lieli un neierobežoti, un tie kalpo Krievijas politikai, kas ļoti bieži ir avantūriska un sagrābjoša.
Tādēļ Krievija, sekojot savai tradīcijai, neapstājās arī pie tiem upuriem, kurus uzkrāva savai valstij pēc Krimas sagrābšanas un dalības Donbasā. Tā ir Krievijas tradīcija. Un domāju, tas ir starptautisko tiesību – tiesību uz normālu un mierīgu dzīvi, uz dzīves kvalitātes paaugstināšanu – pārkāpums.
Kāpēc tādi upuri? Kādēļ Krievijai vajadzīga Krima?
Pirmkārt, domāju, ka Krievijai Krima nav vajadzīga. Krimas okupācija bija viens no ceļiem, pēc kura Kremļa vadība sāka izvirzīt pretenzijas visai pasaulei. Attiecībā uz Krimu Krievija izvēlējās sliktāko šo attiecību attīstības ceļu. Pēc būtības 2014. gadā Krievijas priekšā bija divu ceļu izvēle – viens ceļš uz Krimas okupāciju. Bet otrs ceļš – tāds, kas atbilst starptautiskajām tiesībām. Proti, ka Krievija ar Ukrainu vestu sarunas, lai vienotos, kā arī Krievija piedalītos Krimas attīstībā un tā tālāk.
Es teiktu, ka gan Krima, gan Ukraina bija gatavas tam, lai palielinātu Krievijas iesaisti Krimas attīstībā.
Krima sāka attīstīties kā liels starptautisks kūrorts, Krimā sāka ienākt ļoti lieli kruīza kuģi. Pēdējos gados pirms 2014. gada Krimā parādījās liels skaits tūristu no Eiropas, tajā skaitā Vācijas, Francijas, Spānijas, Baltijas valstīm. Kā pretsvars Krievijas tūristu dominancei Krima sāka attīstīties arī kā Eiropas tūrisma centrs. Un Krimā ļoti novērtēja, ka pie viņiem brauc krievi, viņus uzskatīja par savējiem. Nebija valodas barjeras. Tādēļ Krievijas iesaiste Krimas attīstīšanā bija potenciāli ļoti perspektīva. Taču Krievija izvēlējās citu ceļu, kas to ierāva šajās daudzajās krīzēs.
Jau divus gadus dzīvojat Kijevā, no Krimas esat aizbraucis. Jūs sekojat tur notiekošajam...
Bez šaubām. Man ir informācijas avots, gatavoju Krimas apskatus, kas ir galvenais temats manā pašreizējā darbā.
2014. gadā Krievija okupēja Krimu, sākās karš Donbasā. Pastāv iespēja, ka būs vēl viens Krievijas iebrukums Ukrainā, pie robežām karaspēks. Kā Jūs domājat, vai būs vēl viens karš?
Lieta tāda, ka Ukraina kļuvusi it kā instruments Kremļa rokās, lai pieprasītu savu pozīciju stiprināšanu starptautiskajā arēnā. Nevar teikt, ka Kremlis tagad karotu ar Ukrainu. Tas karo Ukrainā, bet par savām interesēm, kas stiepjas tālu aiz Ukrainas robežām. Kremlis ved karu Ukrainā, lai pieprasītu NATO nepaplašināšanos, lai nostiprinātu savas pozīcijas starptautiskajās organizācijās.
Taču Kremļa politiķi pieļāvuši lielu kļūdu.
Tas tāpēc, ka uz šīm prasībām Eiropas sabiedrība var atbildēt tikai ar nepiekāpību un stingrākām pretenzijām pret Krieviju. Krievijai šajā situācijā vajadzētu rīkoties, ievērojot starptautiskos likumus, un tad, kā būtu bijis līdzīgi Krimas gadījumā, tā gūtu daudz lielākus panākumus. Bet tagad Krievija iet pa savas sakāves ceļu.
