Tallinas pučs – pirmais hibrīdkara piemērs
Valsts apvērsumu Igaunijā komunisti un vairāki padomju izlūkdienesti sāka plānot ilgi pirms 1924. gada. Igaunijas armijā bija iefiltrēti 39 komunisma idejas atbalstītāji. Militārajām darbībām padomju pusē bija sagatavoti aptuveni tūkstoš karavīru, tostarp 200 latviešu strēlnieku Maskavā. Izšķirošajā dienā – 1. decembrī – Tallinā pučistiem izdevās ieņemt premjerministra un parlamenta ēku, dzelzceļa stacijas, pastu un citus kritiskās infrastruktūras objektus.
Starptautiskā aizsardzības un drošības centra eksperts Ivo Jūrvē Tallinas puču dēvē par pirmo hibrīdkara piemēru,
kas turklāt tika izmēģināts ne vien Igaunijā, bet arī citās padomju komunistus interesējošās valstīs. „Ja mēs atskatāmies uz Igaunijas situāciju 1924. gadā, tad mēs redzam, ka pret Igauniju izmantoja dažādas sviras – diplomātijas, informācijas, ekonomikas un militārajā jomā,” norāda Jūrvē.
Tomēr politiskais atbalsts komunistiem Igaunijā bija pārāk zems, un pučs izgāzās. „Iemesli bija dažādi, taču galvenais – nepareizs aprēķins. Sagatavoto karavīru skaits nebija pārāk liels, jo paļāvās uz plašu iedzīvotāju atbalstu, kura nebija. Nebija nevienas karaspēka vienības, kas pieslietos nemierniekiem, nebija arī sacelšanās,” stāsta eksperts.
Igauņu sabiedrība neatbalstīja komunistus. „Jā, tas atspoguļo arī izlūkdienesta izgāšanos un nepietiekamo iepriekšējo analīzi. Viņi paļāvās uz vēlmju domāšanu un uzskatu, ka viņi ir daudz populārāki, nekā patiesībā ir bijuši,” skaidro Jūrvē.
Par spiegošanu – 20 notiesātie
Pašlaik Igaunija cīņā ar Krievijas spiegiem ir apsteigusi ne vien Baltijas, bet arī visas Eiropas valstis. Pēdējo desmit gadu laikā par sadarbību ar Krievijas specdienestiem tur notiesātas divdesmit personas. Tas ir vairāk nekā jebkurā citā NATO vai Eiropas Savienības valstī.
Igaunijas ģenerālprokurore Lavlija Perlinga to skaidro ar izcilu drošības dienesta darbu: „Es varu apstiprināt, ka viena no iedarbīgākajām metodēm [kā cīnīties ar ārvalstu izlūkdienestu aktivitāti] ir publiski zināma kriminālvajāšana. Es ar to nedomāju, ka lietām jābūt pilnīgi atklātām. Bet mums ir ļoti svarīgi pierādīt, ka viņi ir noziedznieki, ir veikuši noziegumu un šīs lietas ir jāsūta tiesā. Tātad mums ir jābūt pierādījumiem.
Stāsts nav tikai par izlūkdienestu rīcībā esošo informāciju. Te ir jābūt plašākam materiālu izklāstam.”
Ģenerālprokurore Perlinga atminas savu pirmo spiega lietu. Tas ir bijis viens no lielākajiem valsts noslēpuma izpaudējiem – bijušais Igaunijas Aizsardzības ministrijas augsta ranga darbinieks Hermans Simms.
„Man kā prokurorei bija grūti, jo es sapratu, ka drošības dienesta KAPO darbinieki zina daudz vairāk nekā es. Man vajadzēja daudz mācīties. Lieta atšķīrās no visām iepriekšējām. Taču uzskatu, ka drošības dienestā strādā profesionāļi un labi partneri. Tagad es uzskatu, ka šī lieta ir bijusi visinteresantākā manā prokurores karjerā,” atzīst prokurore.
Pirms desmit gadiem Hermanam Simmam par valsts nodevību piesprieda 12 ar pusi gadu cietumsodu. Nākamnedēļ, 5. decembrī, tiesa lems, vai apmierināt lūgumu par pirmstermiņa atbrīvošanu. Pirms gada tiesa nolēma Simmu neatbrīvot viņa pastrādātā nozieguma smaguma dēļ. Tagad ģenerālprokurore saka, ka iebildumu pret pirmstermiņa atbrīvošanu nav. Diskusija sabiedrībā ir drīzāk emocionāla, bet valsti 72 gadus vecais vīrietis vairs neapdraud.
Diskutē par izlūkdienestu lomu politiskajos notikumos
Kāda ir izlūkdienestu loma izšķirošo starptautisko politisko notikumu gaitā? Par to divu dienu starptautiskajā konferencē “Need to know IX” Tallinā diskutēja vairāk nekā 40 zinātnieki no 12 pasaules valstīm. Prezentēti unikāli pētījumi, kuros analizēti kādreiz slepenie izlūkdienestu dokumenti.
Diemžēl Austrumeiropas valstu vēsturnieku rīcībā ir daudz mazāk materiālu no pašu arhīviem. Padomju varas un to satelītu drošības struktūras ir parūpējušas par rūpīgu dokumentu iznīcināšanu.
„Mums nav visu VDK (Valsts drošības komitejas) dokumentu, it īpaši to, kas attiecas uz aģentu sastāvu, piemēram, aģentu personīgo un darba lietu, atskaišu par vervēšanas apstākļiem.
Tomēr daži dokumenti ir saglabājušies. Piemēram, ir kāds ļoti interesants dokuments, kas saglabājies, visticamāk, nejauši. Tās ir septiņas lietas ar viena priestera izsekošanas materiāliem. Tas nozīmē to, ka daži simti aģentu izsekoja vienu pašu mācītāju! Viņš, protams, bija ļoti aktīvs. Bet operatīvo lietu par citiem disidentiem mums nav. Mēs varam tikai iedomāties, kā pret viņiem izturējās,” stāsta diskusijas dalībniece, Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centra vēsturniece Kristina Burinskaite.
Latvija šajā konferencē nebija pārstāvēta. Lielbritānijas vēsturnieks, Lafboro universitātes pasniedzējs Pols Medrels (Dr. Paul Maddrell) saka, ka viņam nav zināms neviens būtisks Latvijas pētnieku dokuments par izlūkdienestu darbību. Viņš gan pauž cerību, ka ar laiku pētniecība šajā virzienā Latvijā attīstīsies straujāk.
„Man nav zināms neviens būtisks Latvijas pētnieku dokuments par izlūkdienestu darbību.
Esmu pārliecināts, ka tādi nākotnē parādīsies. Viss sākās ar Vācijas Demokrātiskās Republikas arhīvu atvēršanu. Līdz ar to vēsturnieki varēja plaši izpētīt šos materiālus. Tam sekoja vēsturnieku pētījumi no Polijas, Čehijas un Slovākijas. Interese izplatās uz Austrumeiropas valstīm, kaut gan ne būtiski. [Strādā arī] Slovēnija un citas valstis. Kustība nav sākusies valstīs, kas ir bijušās Padomju Savienības sastāvā, jo daudzi dokumenti bija pārvietoti uz Maskavu. Ir neliela pieeja Lietuvas arhīva datiem. Es neesmu redzējis nevienu būtisku Igaunijas un Latvijas pētniecisku darbu, ko es ar lielu interesi gaidu,” sacīja Medrels.
