Pagājušajā nedēļā jaunajai Eiropas drošības stratēģijai, varbūt pat arhitektūrai, tika veltīta neformālā ES aizsardzības ministru sanāksme. Tās svarīgumu uzsvēra Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni, uzrunājot klātesošos Rīgā: "Tikšanās ar aizsardzības ministriem šobrīd ir ļoti svarīga, jo ir pienācis tas brīdis, kad mūsu drošība ir apdraudēta ne tikai dienvidos, bet arī austrumu pierobežā. Tāpēc Eiropas Savienībai savas drošības dēļ šobrīd ir ļoti svarīgi sanākt kopā un saliedēties. Mēs nerunājam tikai par militāru sadarbību. Tas, kas attiecas uz Minskas vienošanās ievērošanu, tur Eiropas Savienība jau ir piedāvājusi palīdzību un sniedz savu atbalstu. Šobrīd mums ir jādiskutē un jāpieņem lēmumi par kopēju rīcību aizsardzības ministru līmenī, un šajā gadījumā es vēlētos pateikties Latvijai, kas šo jautājumu ir izvirzījusi par vienu no prioritātēm prezidentūras ietvaros. Turklāt šobrīd ir ļoti svarīgi šajā diskusijā iesaistīt arī pārējos Eiropas kolēģus."
Vēsturiski Eiropas Savienība jau ir tapusi kā apvienība Eiropas drošībai. Vienīgi laika gaitā ir mainījušies draudu veidi un avoti. Politoloģe Žaneta Ozoliņa kuluāru sarunas par iespējamām Eiropas Savienības drošības institūcijām uzskata par nereāliem sapņiem.
Eiropa ir pārāk dažāda, lai šā brīža draudu priekšā spētu vienoties par vienota aizsardzības ministra posteni, uzskata politoloģe.
"Man ir grūti iedomāties, īpaši ņemot vērā vēsturisko kontekstu, ka Eiropas Savienība šajā brīdī varētu vienoties par vienotu aizsardzības ministru vai kādu jaunu Eiropas Savienības aizsardzības iniciatīvu, kas būtu institucionalizēta. Lai arī cik liels būtu ārējais spiediens un lai cik lieli būtu ārējie draudi, tomēr tradicionāli aizsardzības funkcijas uz saviem pleciem ir uzņēmusies alianse. Tā kā lielākā daļa ES dalībvalstu ir arī NATO valstis, tad šāds tīri eiropeisks veidojums varētu runāt pret to, ko dara alianse," saka Ozoliņa.
Žaneta Ozoliņa arī vērš uzmanību uz to, ka Eiropas valstu stratēģija drošības politikā arī ir dažāda. Piemēram, Īrija ir izvēlējusies īpaši starptautiskajā politikā nejaukties, kamēr Zviedrija atkal ir aktīva starptautisko notikumu ietekmētāja, bet aizsardzībā izvēlas paļauties uz savu neitralitātes politiku.
Otra pieminētā lieta ir ES sadarbība ar NATO. Šeit jāmin tas, ko Rīgas apmeklējuma laikā pateica NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs - alianse stāv kopā ar Eiropas partneriem, turpinot pildīt drošības garanta funkcijas:
"Es domāju, pats fakts, ka NATO ģenerālsekretārs tiekas ar Eiropas Savienības aizsardzības ministriem, parāda cik ļoti svarīga šobrīd ir sadarbība starp NATO un Eiropas Savienību."
"Protams, šobrīd mēs pielāgojam arī savas pozīcijas un plānus laikā, kad redzams, drošības situācija Eiropā piedzīvo pārmaiņas. Viena lieta, par ko mēs runājam visaktīvāk, ir ieviest spēku ātrās reaģēšanas plānu. Tas ļaus mūsu spēkiem būt mobilākiem un būt gataviem ātrāk reaģēt uz apdraudējumu. Vēl, protams, svarīgi ir runāt par drošības pasākumiem, kas iedrošina Baltijas valstu un Baltijas reģiona iedzīvotājus, ka NATO arī nākotnē spēs garantēt mieru," sacīja Stoltenbergs.
To, ka šobrīd draudu novēršanai nav īstas stratēģijas, Latvijas Televīzijas "Rīta Panorāmai" atzina aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.
Ministrs uzsver, ka hibrīdkarš ir pavisam jauns izaicinājums, kam vēl jāatrod pareizā reakcija.
"Hibrīdkara jautājums, tas ir jauns jautājums. Tāpēc mēs savas prezidentūras laikā liekam šo jautājumu dienaskārtībā, lai uzsāktu diskusiju un panāktu kādus rezultātus - gan kā identificēt, gan kā atbildēt uz šādām reakcijām, kā koordinēt valstu rīcību un kā stiprināt attiecīgās kapacitātes. Paldies Stoltenberga kungam, ka viņš piedalās šajā diskusijā, jo ir būtiski stiprināt ES un NATO sadarbību, ne tikai hibrīdkara novēršanai, bet kopumā," sacīja Vējonis.
Tikmēr NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs uzsver, ka jāturpina ir iesāktais darbs, kura rezultāts ir ātrāka un precīzāka pareizo spēku izvietošana jebkurā tiem paredzētajā vietā. Lai novērstu draudus, tāpat svarīga ir spēja adekvāti reaģēt.
"Mēs jau esam pilnveidojuši drošības mērus. Mums rotācijas kārtībā ir vairāk lidmašīnu gaisā, kuģu jūrā un kareivju uz sauszemes, tādējādi palielinot mūsu iespējas aizsargāt sabiedrotos. Kam mēs vairāk cenšamies pielāgoties, ir hibrīdkarš. Tas ietver vairākus elementus. Pirmkārt, stratēģija un izpratne par hibrīdkaru, kas lielā mērā ir centieni labāk saprast esošo situāciju un riskus. Šeit svarīga ir informācijas vākšana, izlūkošana un pretizlūkošana. Tā ir daļa no kopējā reaģēšanas plāna, ko mēs šobrīd arī pielietojam. Otrkārt, tie ir pareizie spēki, izvietoti pareizajā vietā un pareizajā laikā jeb mūsu spējas reaģēt efektīvi. Trešā lieta ir spēja pieņemt pareizos lēmumus. Lai precīzi reaģētu uz hibrīdkara apdraudējumu, jāpieņem ļoti precīzi un savlaicīgi lēmumi. Pie šīm lietām jau tiek strādāts, bet tās ir jāpilnveido, lai arī nākotnē NATO varētu aizsargāt savus biedrus," sacīja Jenss Stoltenbergs.
Hibrīdkara jēdziens ir kas jauns un pietiekami nesaprotams. Arī politoloģe Žaneta Ozoliņa nešaubās, ka kopēju stratēģiju vēlētos redzēt pēc iespējas vairāk ES valstu valdību pārstāvji. Tomēr svarīgi ir saprast, kādu ceļu tālāk izvēlēsies Eiropa. Draudus jau var arī novērst ārpus savas teritorijas, investējot dažādos veidos, lai draudi Eiropā neienāktu.
Viens no redzamākajiem jaunās sistēmas piesaucējiem ir Somijas prezidents Sauli Nīniste. Viņa valsts nav NATO un tuvākajā laikā, visticamāk, arī nebūs. Somi nevēlas kļūt par kara frontes līniju. Latvija savukārt kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir frontes līnija. Un skaidrs, ka mūsu stratēģija ir pilnveidot savas aizsardzības spējas divu organizāciju ietvaros. Esam uzņēmušies saistības NATO, kā arī ES. Pirmā organizācija prasa noteiktas militāras spējas, kamēr otra paredz prasmīgu diplomātiju. Šobrīd mums ir iespēja aktīvi strādāt tieši otrajā jomā.
