Vienā no lietām 2003.gadā pieteikumu iesniedzis Ansis Igars, sūdzoties par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas iespējamiem pārkāpumiem Latvijā. Kā informēja ĀM, sūdzības pamatā ir notikumi 2001.gada martā Ventspilī, kad seši jaunieši nolaupīja, spīdzināja un nogalināja savu vienaudzi, pirms tam pieprasot 20 000 latu lielu izpirkuma maksu. Iesniedzējs apgalvoja, ka uzreiz pēc aizturēšanas viņu fiziski ietekmēja policijas darbinieki, tādējādi panākot atzīšanos nozieguma izdarīšanā.
Iesniedzējs uzskatīja, ka viņa vēlāk iesniegtās sūdzības par policijas darbinieku vardarbību nav tikušas efektīvi izmeklētas. Iesniedzējs arī sūdzējās, ka notiesājošais spriedums kriminālprocesā bija balstīts uz pierādījumiem, kas iegūti spīdzināšanas rezultātā, un ka Ventspils policijas amatpersonu izteikumi masu medijos esot pārkāpuši viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju un, iespējams, ietekmējuši kriminālprocesa iztiesāšanas iznākumu Latvijas tiesās.
Vērtējot sūdzības par iespējamo spīdzināšanu, Tiesa norādīja uz pretrunām un nekonsekvenci iesniedzēja apgalvojumos. Tiesa arī atzina, ka iesniedzējs nevarēja apšaubīt Valsts policijas Iekšējās drošības biroja veiktās izmeklēšanas efektivitāti, jo viņš pats nebija iesniedzis pietiekami ticamu un saskanīgu informāciju, kuru būtu iespējams vispusīgi pārbaudīt, turklāt viņa sūdzība tika iesniegta ar lielu novēlošanos.
Otra lieta Eiropas Cilvēktiesību tiesā nonāca 2002.gadā. Pieteikuma iesniedzēja Zenta Rutka uzskatīja, ka viņas tiesības uz taisnīgu tiesu pārkāpa nacionālo tiesu atteikums civilprocesa ietvaros pieņemt liecinieces rakstveidā sniegtās liecības, kā arī nopratināt liecinieci dzīvesvietā, jo veselības stāvokļa dēļ viņa uz tiesas sēdi nevarēja ierasties.
Lemjot par šo sūdzību, Tiesa ņēma vērā, ka apelācijas instances tiesa – Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta – pēc iesniedzējas lūguma bija pievienojusi lietas materiāliem liecinieces rakstveidā sniegtās liecības, tās izvērtējot tiesas sēdē un nonākot pie secinājuma, ka konkrētās lietas apstākļu kontekstā liecinieku liecībām, bez rakstveida darījumu apliecinoša dokumenta iesniegšanas, nebija būtiskas nozīmes.
Eiropas Cilvēktiesību tiesā neuzskatīja, ka iesniedzējai netika nodrošināts taisnīgs tiesas process.
