Otrā pasaules kara laikā nacisti kopā ar atbalstītājiem nogalināja vairāk nekā 70 tūkstošus Latvijā dzīvojošu ebreju.
Sinagogas dedzināšana 1941. gada 4. jūlijā bija vācu drošības dienestam pakļautās latviešu palīgpolicijas vienības, kas plašāk zināma kā Arāja komanda, pirmā operācija.
“Piebrauca acīmredzot ar autobusu, jo tas parādās memuāros, cilvēki no Arāja komandas, sinagogā atveda vairākus, bieži runā 30 – 40 cilvēki no apkārtnes. Lai viņi ienestu kurināmo, lai sagāztu sinagogas relikvijas, mēbeles, svētos rakstus, un ēka tika aizdedzināta. Klāt bija ugunsdzēsēji, kas skatījās, lai neaizdegas citas ēkas un līdzīgā manierē tika nodedzinātas arī citas Rīgas sinagogas. Kopumā tajā dienā gāja bojā 400 cilvēku visā Rīgā un vēl 100 cilvēkus nošāva paši nacisti,” klāstīja muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis.
Kultūrpētnieks Deniss Hanovs pieļauj, ka ebreju tautas genocīds ir drūmākais notikums Latvijas vēsturē. Tas parāda, ka jebkurš totalitārais režīms ir drauds dzīvībai. Eksperts atzina, ka antisemītisms mūsdienu sabiedrībā pastāv vēl joprojām, jo cilvēki meklē kādu vainīgo. Viņš norāda, ka nepamatots naids pret kādu cilvēku kopienu ir drauds visai sabiedrībai.
“Mums ir jāatceras, ka tajā visā traģēdijā diemžēl bija arī mūsu sabiedrības līdzdalība. Līdz ar to mūsdienās mums arī ir līdzatbildība. Mums šodienas cilvēkiem nav kolektīvas vainas, bet ir jābūt kolektīvai līdzatbildībai, kura nedrīkst būt politiski vārga vai trausla, vai atkarīga no kaut kādām kombinācijām,” norādīja Hanovs.
Žaņa Lipkes memoriālā muzeja direktore Lolita Tomsone uzskata, ka mūsdienās mainās izpratne par ebreju tautas genocīdu. Cilvēki arvien vairāk saprot, ka tas nav tikai ebreju tautas drūmākais notikums. To atceras visa valsts.
“To var redzēt Latvijas teātrī, kino, literatūrā, ka parādās ebreju tēmas. Un tas neparādās tādā – kas notika ar viņiem. Tas ir kādā veidā mēs visi uz to reaģējām, kas bija tie malā stāvētāji, pāridarītāji, glābēji. Es domāju, ka Latvijas sabiedrība risina šo problēmu,” viņa sacīja.
Līdzīgās domās ir Ļenskis, paužot, ka pēdējos gados izglītības iestādēs ebreju veltītai tematikai pievēršas arvien vairāk. Tādējādi skolēni izrāda lielāku interesi par tālaika drūmajiem notikumiem.
Ļenskis atzīmēja: “Diemžēl mums nav kaut kāda lineāla, kuru mēs varētu pielikt interesei vai pielikt piemiņai un teikt – nu, lūk, tas ir labi vai tas nav labi. Bet kopumā mēs varētu teikt, ka mūsu skatījumā attīstība ir pozitīva. Es domāju, ka vēl pēc desmit gadiem mēs būsim vēl labākā stāvoklī.”
Ļenskis norādīja, ka ebreju tauta izjūt piederību Latvijas sabiedrībai. Un mūsdienās nekādu diskomfortu neizjūt. Tā ir pieņemta un uzklausīta. Vēsturnieks kā vienu no problēmām akcentē naida runu, kas parādās dažādās sociālās platformās. Taču viņš atzina, ka neiecietība virtuālajā vidē nav vērsta tikai uz ebreju tautu. Naida runa internetā izpaužas pret vairākām citām cilvēku grupām. Kultūrpētnieks Hanovs atzīmēja, ka antisemītisma noskaņas parādās arī dažādās anekdotēs. Eksperts uzskata, ka tā ir sava veida vardarbība. Un lai tā nepāraug lielākā negācijā, mūsdienās tai ir jāpievērš īpaša uzmanība.
Savukārt valsts ik gadu velta desmitiem tūkstošu eiro dažādām izglītojošām programmām, kas veltītas holokausta tematikai.
Valsts prezidents Egils levits norādīja: “Tas ir viens no zvērīgākajiem noziegumiem pret cilvēci, kāds līdz šim vēsturē ir bijis. Antisemītisms ir joprojām dzīvs, tas nav īpaši izplatīts Latvijā, bet par to ir jādomā. Man personīgi, es arī esmu zaudējis daļu no savas ģimenes, man tas ir personīgi svarīgs notikums, bet es domāju, ka Latvija rāda priekšzīmi, kā mums pret šo noziegumu ir jāizturas.”
Premjers Krišjānis Kariņš piebilda: “Vēl jo trakāk, ja padomā, vācu karaspēks ieņēma Rīgu 1. jūlijā un 3 dienas vēlāk jau šo sinagogu dedzināja. Mēs zaudējām mūsu ebreju minoritāti. Mēs varam pieminēt šo ar vienu mērķi. Lai nākamās paaudzes uzzinātu savu vēsturi un lai tāds gadījums nekad notikt nevarētu.”
Piemēram, Hana Šelomova sveces liek vecāsmātes Etelas piemiņai. Viņas neatlaidība lika ģimenei bēgt no Rīgas. “Mūs viņa izdzina no dzīvokļa, trīs mēs bijām ar mammu un papu... Ar pēdējo vilcienu mēs aizbraucām. Un paldies viņai un Dievam, ka esmu šeit. Un pati viņa aizgāja uz geto,” stāstīja Šelomova.
Rozālijas Frīdlenderes tēva Zamuela piemiņai meita atnesusi zilus īrisus. Viņa sacīja: “Viņš bija holokausta upuris, bija šeit, Rīgas geto, pēc tam Kaizervaldē, pēc tad Štutgafē. Viņš man ļoti maz stāstīja. Viņam bija grūti atcerēties.”
