Rors ir franciskāņu mūks no ASV un daudzu grāmatu autors. Rīgā viņš ieradās īsā vizītē, lai, mācītāja Jura Rubeņa Integrālās izglītības institūta aicināts, nolasītu šeit lekciju. Pēc Rubeņa domām, Latvijas sabiedrībai visnoderīgākā ir Rora ideja par “kritienu augšup”:
"Dzīves pirmajā daļā mēs mēģinām kāpt pa trepītēm uz augšu un mēs vienmēr krītam. Šī dzīves daļa beidzas ar nepieciešamo kritienu. Mēs krītam. Un tas ir labi! Jo – tikai pēc šī kritiena mēs sākam saprast, ko dzīve nozīmē. Proti, “kritiens augšup” nozīmē – tev ir jānokrīt, lai tu īsti saprastu, ko nozīmē tava dzīve. Un ko nozīmē – augšup."
LTV: Par Latvijas “nokrišanu augšup”. Vai mēs esam nokrituši?
Juris Rubenis: Es domāju, grūti ir pasacīt, vai visa Latvija vienlaikus ir nokritusi. Bet es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki ir nokrituši Latvijā un es zinu – ļoti daudzi cilvēki ir nokrituši un sākumā ir bijuši nelaimīgi, bet pēc tam īstenībā ir bijuši ļoti priecīgi. Jo šis kritiens viņiem ir atklājis kaut ko radikāli jaunu. Jo jūs zināt – tad, kad cilvēks nokrīt un, piemēram, guļ ar seju uz zemes, viņš redz pasauli tajā brīdī pilnīgi savādāku nekā tad, kad viņš ir izslējis degunu augšā un skatās mākoņos.
Savukārt Ričards Rors dalās padomos par ikdienas dzīvi.
LTV Ričardam Roram: Ir arī daudz tādu cilvēku, kuri mēdz teikt – es smagi strādāju savā darba vietā, rūpējos par saviem tuviniekiem, daru visu to labāko, kas manos spēkos, bet brīžiem jūtos izdedzis. Kāds ir jūsu padoms šādiem cilvēkiem?
Ričards Rors: Jūs lietojāt šo izteicienu “izdegt”... Ziniet, mēs īstenībā neizdegam. Mēs“izšķīstam”. Tad, kad esam kaut kur tikai ar pusi no savas sirds. .. Kad mazliet no manis ir šeit un mazliet tur, un mazlietiņ vēl citur kaut kur. Tad mēs pazaudējam interesi par dzīvi. Atslēga ir – ka lietas ir jādara ar pilnu sirdi. Es domāju, daudzējādā ziņā varbūt šī atslēga ir garīgums. Ko tu dari, to tu dari. Vienu lietu uzlieciet uz bremzēm un otru uz gāzes pedāļa. Kad es runāju ar jums, es patiešām nesatraucos par to, ko es darīšu kā nākamo pēc tam. Šī sapludināšana kopā, šī būšana ar pusi no sirds – es domāju, ka tas ir tas, kas mūs noved pie “izdegšanas”. Jo tas mums liek justies tā, it kā mēs labākajā gadījumā dzīvotu tikai pusi no savas dzīves.
Kas jums pašam kā cilvēciskai būtnei sagādā lielākās problēmas šajā dzīvē? Un kā tiekat ar to galā?
Man jāsaka godīgi – ļoti tradicionāla problēma. Ļaunuma problēma. Kāpēc ir tik daudz ciešanu, traģēdiju, netaisnības? Ļaunums šajā pasaulē. Un nav loģiskas atbildes uz to. Kad liekas, ka tas viss notiek tik masīvā, vispasaules mērogā.
Kā jūs uzturat pats savu cerību? Kā jūs noturaties, lai nekļūtu cinisks?
Man ik dienu ir jācīnās ar ciniskuma balsīm. Es to tiešām daru. Es esmu pats sev jautājis – ja es patiešām ticu lietām, ko saku, vai es tiešām ticu, ka pasaulei var uzticēties, vai Dievam var uzticēties? Man ir jācīnās ar to. Tas nenāk dabiski.
Kas jums sagādā prieku dzīvē?
Dzīve vienkārši ir tik brīnišķīga! Var satikt tik daudz cilvēku tik daudzās valstīs... Es domāju, ka tad, kad redzu, kā tas, ko cenšos pateikt, iedarbojas uz cilvēkiem. Kad man šķiet, ka tas viņus padara atkal priecīgus, mierīgus un laimīgus par dzīvi. Nevar iegūt lielāku apbalvojumu par šo!
