ĪSUMĀ:
- Līdz šim Ukrainas bēgļi varēja izvēlēties, vai bērnus sūtīt Latvijas skolās vai ļaut savām atvasēm turpināt mācības Ukrainā attālinātā režīmā.
- Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka, karam ieilgstot, visiem bēgļu bērniem ir jāapmeklē vietējās skolas, jo pretējā gadījumā tiek kavēta viņu integrācija Latvijā, un vecumam nepieciešamā socializācija ar vienaudžiem.
- Ukrainas bērnu lielākais izaicinājums Latvijā ir valodas apguve, lai sekmīgi piedalītos mācību procesā.
- Skolas: vissvarīgākais valodas apguvē ir bēgļu motivācija, kas atkarīga no ģimenes uzstādījuma, vai Latvija tai ir tikai tranzīta punkts.
- Izglītības un zinātnes ministrijas plāns paredz, ka skolas varēs pašas pieņemt lēmumu, cik daudz stundas veltīt bēgļiem latviešu valodas apguvei.
Ukraiņu bērniem sākums Latvijas skolās grūts
Rīgas Doma kora skolas pedagoģe Dagnija Tuča atceras, kā pirmoreiz satikusies ar savu skolnieci, Ukrainas bēgli Darju Titkovu un viņas ģimeni. Raudājuši esot visi, taču apņēmība palīdzēt jaunajai mūziķei no Černihivas bijusi nesalaužama: "Man jau likās, ka mēs uzņēmām Dašu ar visu sirdi un dvēseli. Daša, kā tev likās pirmajā gadā? Bija viegli?" Darjas atbilde savai skolotājai ir – nē: "Protams, ka nebija viegli, jo es emocionāli nejutos labi." Darjas ģimenei, bēgot no Ukrainas, nācās mājās atstāt gan klavieres, gan sintezatoru, no savas iedzīves līdzi paņemot tikai vienā somā salikto. Taču meitenes sapni kļūt par mūziķi karš neatņēma. Bandūras spēlētāja tika uzņemta Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļā. Sākumā Darja apmeklēja visas stundas, taču tad valodas barjeras dēļ palika tikai pie mūzikas priekšmetiem, pārējos priekšmetus apgūstot online režīmā Ukrainas skolā: "Pats grūtākais, protams, bija saprast, ko citi runā. Un tas, ka Ukrainā es mācījos skolā, kas nebija tādā līmenī, kā šī skola. Sapratu, ka šeit ir pavisam cits mūzikas izglītības līmenis. Un arī tagad ir grūtības ar to, jo, piemēram, klavierēs man ir ļoti grūti panākt citus."
Mēs varam atbalstīt Ukrainu ar ziedojumiem
Ukrainas tautai joprojām ir vajadzīga praktiskā palīdzība, tādēļ Latvijas sabiedriskie mediji sadarbībā ar Ziedot.lv aicina ziedot akūti nepieciešamo lietu iegādei.
Ziedot iespējams, zvanot pa tālruni 90204020 (maksa par zvanu – 1,50 eiro ar PVN) vai tiešsaistē ziedot.lv/ukrainai.
Visu saziedoto naudu sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā novirzīs Ukrainas atbalstam.
Darjai palīgu Rīgas Doma kora skolā ir daudz. Meitenei savu laiku velta gan skolotāji, gan skolasbiedri, tostarp skolas 3. kursa audzēkne Lāsma Švemberga: "Es ļoti jūtu līdzi, un tieši tāpēc es gribēju ar viņu vairāk runāt un palīdzēt viņai justies labāk, lai viņa nejūtas tik ļoti bailīgi un tik ļoti nedroši, jo tomēr milzīgs šoks viņai."
Skolotāja Dagnija Tuča stāsta, ka mācījusi Darjai latviešu valodu, kā spēlējoties: "Atceros, ka mēs bijām Siguldā. Mācījāmies krāsas un ciparus, mēs gājām stāvvietā. Skatījāmies – sarkana mašīna, un saucām cipariņus latviešu valodā, un tā aizgāja kā bērnu spēle, tas bija sākums, mēs tā runājam visu laiku pa pusei latviski, pa pusei krieviski. Dašas mammai, piemēram, pirmais teikums bija, kas mums vēl tagad ir kā humors – kafejnīcā, lūdzu kafiju ar pienu. Tas bija pirmais teikums. Un kas tev bija pirmais teikums? Par saldējumu man liekas, ka tev bija."
Iveta Lāce, Emīla Dārziņa mūzikas skolas direktore atzīst, ka galvenā problēma ir valoda: "Tas attiecas ne tikai uz ukraiņu bērniem, tas attiecas uz jebkuras citas tautības bērnu, kurš integrējas skolā. Tas viss rezultējas uz tādu štata vietu kā skolotāja palīgs, kas, manuprāt, pēc savas būtības saucas nepareizi, tas nav palīgs skolotājam, tas ir palīgs katram bērnam, kurš ienāk lielā klasē un ir īpašs vai nu valodas vai kādu citu vajadzību dēļ, no pirmās dienas būtu vajadzīgs klāt."
Bēgļu iekļaušanās skolā atkarīga no līdzjūtīgiem skolotājiem un skolēniem
Divus gadus pēc kara sākuma 660 Latvijas izglītības iestādēs mācās 5583 bēgļu bērni. Viņu iekļaušanās jaunajā vidē vairāk bijusi atkarīga no līdzjūtīgām skolotāju un līdzbiedru sirdīm, nevis sakārtotas sistēmas. To apliecina arī Rīgas Baleta skolas direktore Agnese Andersone, kuras vadītajā skolā šobrīd mācās pieci bēgļu bērni: "Man šķiet, ka mūsu stāsti, veiksmes stāsti ir vairāk saistīti ar personīgām attiecībām, ar konkrētiem cilvēkiem, kas ir tieši iesaistījušies, ne tik daudz klases, vecāki un skolotāju kopums, bet kā konkrēti cilvēki, kas ir tiešām ļoti, ļoti daudz palīdzējuši ne tikai šiem bērniem." Topošā balerīna no Odesas Noela Prilutska nejūtas atstumta un nesaprasta: "Šeit ļoti labi mani visi uzņēma – gan pasniedzēji, gan audzēkņi, ar kuriem es kopā mācos."
Ne pedagogi, ne sabiedrības pētnieki nenostājas kritiķu pozīcijās pret valsts sniegto atbalstu bēgļu bērnu izglītībā. Ir rīkoti latviešu valodas apguves kursi, vasaras nometnes un citas aktivitātes.
Tomēr Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Grosa atzīst, ka visi gaida skaidru vīziju un stratēģiju, kā strādāt ar bēgļu bērniem tālāk, apzinoties, ka karš nebeigsies rīt.
"Tas, man liekas, būtu tas virziens, uz ko mums būtu jāiet, jo pašlaik vēl ir diezgan tā fragmentēta visa tā palīdzība, bet viņa ir, un mēs nevaram noliegt, ka palīdzība ir. Būtu jāskatās vairāk, man liekas, tādā sistēmiskā veidā."
Grūti integrēt bērnus, kuri turpina mācības attālinātā režīmā Ukrainas skolās
Pats svarīgākais jautājums ir, ko iesākt ar tiem nepilniem trīs tūkstoš bērniem, kuri neapmeklē vietējās skolas, bet turpina mācības Ukrainas skolās tiešsaistes režīmā. Sabiedrības integrācijas fonda Sekretariāta direktore Zaiga Pūce uzskata, ka atstāt visu pašplūsmā vairs nevajadzētu: "Šajā aspektā teiktu, ka tas varbūt nav tas labākais variants, pirmkārt, bērna vecumposma īpatnība ir tā, ka viņš, protams, strauji mainās, un socializēšanās iespēja, būšana kopā ar vienaudžiem tomēr arī ir tādas kompetences, kas ir noteiktā vecumā jāapgūst, jāpilnveido, un attālinātais mācību process to nenodrošina. Ja mēs runājam tieši caur integrācijas prizmu, tam tomēr ir ļoti liela nozīme. Viena lieta ir iemācīties pašu valodu vai arī izzināt kultūras iezīmes, un otra lieta ir ar viņām saskarties un viņas lietot, un, protams, tad, ja bērns ir reālā skolas vidē, šādas iespējas ir daudz lielākas nekā tad, ja viņš mācās attālināti mājās, pie tam vēl pēc Ukrainas valsts programmas."
LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Grosa atzīst, ka pastāv risks, ka šie jaunieši nespēs komunicēt ar vietējiem: "Viņiem ies ilgs laiks iedzīvoties, iekļauties mūsu vidē, integrēties un justies kā daļai no mums, visu laiku viņiem būs tāda sajūta, ka viņi ir vai nu uz koferiem, jā, daudzi droši vien arī atgriezīsies, kad būs karš beidzies.
Mēs arī ceram, ka tas arī drīz tā būs, bet daudzas ģimenes arī izvēlēsies palikt, un, lai šīs ģimenes nejūtas atstumtas, nošķeltas un marginalizētas, tad valodas apguve ir ļoti svarīga."
No septembra visi bēgļu bērni dosies uz Latvijas izglītības iestādēm
Izglītības un zinātnes ministrija ir pieņēmusi lēmumu. IZM valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos Kristīne Niedre-Lathere atklāj, ka jau pavisam drīz valdībā tiks virzīti grozījumi Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, kas paredz, ka visiem Latvijā dzīvojošajiem bēgļu bērniem no nākamā mācību gada būs jāapmeklē arī vietējās izglītības iestādes: "Mēs bijām liberālā pozīcijā, mēs ļāvām izdarīt vecākiem izvēli. Ja pakalpojums kā tāds tiek piedāvāts, bet, ja vecāki šo izvēli neizdara un izvēlas tomēr pa labu mācīties Ukrainas tālmācībā, tad tas nebija nelikumīgi.
Šobrīd mēs tomēr esam sapratuši to, par ko mēs runājām, ka šis karš diemžēl ir ieildzis, un esam atskārtuši varbūt arī šīs savas nepilnības. Un līdz ar to tas jau būs tāds imperatīvs, jā, uzstādījums, ka būs tomēr nepieciešams būt piesaistītam kādai no izglītības iestādēm."
Ukraiņu bēgļu bērnu uzņemšanai skolās no budžeta tiks prasīti 4 miljoni eiro. Šajā summā pēc Kristīnes Niedres-Latheres stāstītā būs iekļautas papildu latviešu valodas stundas, finansējums skolotāja palīgiem, mācību materiāliem un metodiskajam atbalstam: "Tas ir papildus iegūts finansējums, ko mēs rodam tieši atbalstam Ukrainas civiliedzīvotājiem, bet tas nekādā gadījumā nav, ekonomējot uz mūsu pilsoņu rēķina."
Otrs svarīgākais jautājums ir latviešu valodas apguves sistēma, kas ir nevis aizņemta no mazākumtautību skolām, bet paredzēta tieši bērniem, kas visu sāk no nulles. LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Grosa atzīst, ka līdzšinējās skolotāju aptaujas atklāj, ka arī šeit nav sistēmas: "Skolotāji ir mazliet apjukuši, un viņi īstenībā beigās paši veido savu mācību materiālu, un viņiem ir papildu darbs un enerģija ļoti daudz jāiegulda. Tātad tas jautājums ir, cik mums ir izstrādāta sistēmiska pieeja visam; daudz, man liekas, ir atstāts uz skolotāju pašu iniciatīvu un degsmi palīdzēt, un ir ļoti daudz tādu skolotāju, kas arī to dara, bet, protams, ir arī skolotāji, kuriem ir jau pietiekoši liela slodze ar visu iepriekšējo, kas viņiem jādara arī iekļaujošās izglītības jomā." Sabiedrības integrācijas fonda Sekretariāta direktore Zaiga Pūce uzsver, ka uz valodas mācīšanu jāskatās daudz plašākā kontekstā: "Tas nav tāds vienkāršs jautājums, ka mēs vienkārši ieliekam bērnu klasē, nodrošinot viņam tur nevis piecas, bet septiņas vai 10 latviešu valodas stundas, un tad jau viss notiks. Tas integrācijas jautājums vispār ir tāds komplekss jautājums. Mums valsts pārvaldē saka – horizontāls jautājums. Tas faktiski nozīmē to, ka tas ir starpinstitucionāls jautājums, jo nepietiek pateikt tikai – obligāti mācieties latviešu valodu vai nepietiek iedot tikai naudu NVO un pateikt – uztaisiet kādu ekskursiju vai kādu latviešu valodas klubiņu, tam visam ir jāsaslēdzas kopā, lai tas efekts būtu."
IZM valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos Kristīne Niedre-Lathere atklāj, ka skolām attiecībā pret latviešu valodas mācību bēgļu bērniem būs brīvas rokas:
"Pieredzes ir dažādas, ir ļoti sekmīgas un veiksmīgas. Līdz ar to arī jaunie grozījumi un jaunie regulējumi parādīs to, ka, ja tas ir nepieciešams, tas ir jāizvērtē katras izglītības iestādes kontekstā, ar konkrētiem audzēkņiem strādājot, cik liels šis stundu apjoms varētu būt."
Galvenais latviešu valodas apguvē ir bēgļu bērnu motivācija to darīt
Dvīņumāsas Marija un Sofija Varčenko ar ģimeni no Odesas uz Latviju pārcēlās īsi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Jaunās mūziķes ir apliecinājums, ka latviešu valodu var iemācīties. Sofija stāsta, ka, ierodoties Latvijā zināja tik vien pāris vārdus latviski: "Mūsu klasesbiedri ļoti palīdzēja, viņi ļoti daudz ko tulkoja krievu valodā." Marija atzīst, ka latviešu valodas papildu stundas skolā darījušas savu: "Arī ļoti palīdzēja tas, ka visas stundas bija latviešu valodā un klasesbiedri runāja arī latviešu valodā." Rīgas Baleta skolas direktore Agnese Andersone atzīst, ka, skatoties uz bērniem, viņa sapratusi, ka svarīga tieši paša skolēna griba valodu apgūt: "Pirmajā vietā ir cilvēks un viņa paša vēlme būt vai nebūt, iederēties vai neiederēties. Un man šķiet, ka viss ir atkarīgs no paša motivācijas, no paša cilvēciņa, un tas nav stāsts bieži vien par kaut kādu mūsu papildu piesaisti."
Motivācija ir arī atkarīga no psiholoģiskās labbūtības skolā. Lai gan klīst runas par konfliktiem ukraiņu bēgļu un krievalodīgo bērnu starpā, skolas to noliedz, arī Rīgas Baleta skolas vadītāja: "Pat ja mēs zinām, kāda ir viņu nostāja, tad viņi diezgan spēj paklusēt vai savu nostāju nepaust un neradīt konflikta situācijas vai dzirksteles savā starpā."
Otra lieta, kas ietekmē motivāciju, ir ģimenes lēmums – vai Latvija ir tikai tranzīta punkts. Ja tā, tad pēc Emīla Dārziņa mūzikas skolas direktores Ivetas Lāces novērojumiem nekāda integrācija nenotiek: "Jo tas ir tāds pagaidu pieturas punkts, kur mēs padzīvosim ar domu droši vien, kamēr pāries un mēs varēsim atgriezties."
Kā pie mums kopumā jūtas bēgļi un viņu bērni, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Grosa, kura iesaistījusies pētījumā "Migrantu uzņemšana nenoteiktības apstākļos, pārvaldība un vietējā līmeņa iekļaušana", pirmās atbildes sola līdz nākamā gada vidum: "Valsts politikas veidotājiem tas varēs palīdzēt mērķtiecīgāk skatīties uz jauniebraucējiem mūsu valstī, lai varētu saprast, kur ir vēl tādi trūkstošie atbalsta pasākumi, lai viņi varētu justies pilnvērtīgi šeit gan darba jomā, gan citās jomās, lai viņiem nav vēlmes braukt tālāk vēl kaut kur uz Rietumiem."
"Kultūršoka" aptaujātajiem Ukraiņu bēgļiem domas par nākotni ir atšķirīgas. Rīgas Doma kora skolas audzēkne Darja savu nākotni ar Latviju nesaista: "Es gribu rakstīt mūziku, bet es nedomāju, ka es to darīšu Latvijā. Es gribu kaut kur citur. Vispār es gribu ļoti uz Ameriku." Rīgas Baleta skolas audzēkne Noela savu vietu jau redz pie mums:" Es bieži domāju, ka es, visticamāk, varētu palikt šeit. Ja pieņems, labprāt iešu dejot Operas namā, jo es gribētu baletu turpināt tieši šeit."
Arī dvīņu māsas Marija un Sofija savu nākotni saista ar Latviju: "Ļoti labi šeit, ļoti labsirdīgi cilvēki, šeit ir kā otras mājas."
