Mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics ir viens no tiem cilvēkiem, kurš no Latvijas uz Ukrainu devās pašās pirmajās kara dienās un turpina to darīt līdz šim brīdim. Uz Ukrainu, lai aizvestu ziedoto pārtiku, apģērbu un karavīriem nepieciešamaš lietas, viņš devies jau 12 reižu. Vissmagāk viņam ir redzēt izpostītās mājas, iznīcinātās ģimenes, bērnu asaras, taču iedvesmo Ukrainas tautas spēja saglabāt ticību labajam.
Arī šoreiz viņa mašīnā, kas mēros ceļu uz Kijivu, ir daudz pārtikas, jo pienākušas ziņas, ka pieaugošās dārdzības dēļ arvien grūtāk klājas arī pensionāriem.
Braucienu laikā Mārtiņam sadarbība izveidojusies ar diviem brīvprātīgajiem – Dmitro un Vitāliju. Viņi Mārtiņu sagaida Kijivā, atvestais pagaidām nonāk noliktavā, bet pēc tam tiek nogādāts gan uz konkrētām armijas vienībām, gan nodots cilvēkiem, kuriem palīdzība nepieciešama visvairāk.
"Ja kaimiņa mājā atnāk nelaime, mēs neejam prom, bet nākam un palīdzam. Te līdz pat trešajam stāvam bija aizbērts ar betonu, visu to mēs ar rokām, ķēdīti pa ķēdītei, visu vācām. Te vispār cilvēku nebija, nu jau pamazām atgriežas," stāstīja brīvprātīgais palīgs Ukrainā Dmitro Lapitskis.
Cilvēki vēlas atgriezties un būt savās mājās. Gaļinas un Broņislava Bolsunovsku dzīvesvietu karš nopostīja martā. Šobrīd gruveši jau novākti. Saimnieks atminējās, ka Krievijas armijas karavīru bijis tik daudz, ka neesot iespējams izstāstīt.
Kamēr mājas atjaunos, Ukrainas pareizticīgā baznīca ar uzņēmēju atbalstu uzbūvējusi nelielu pagaidu vasaras namiņu, līgums ir uz diviem gadiem. Tādu ciemā esot 12.
"Viss, ko jūs šeit redzat, ir humānā palīdzība," atzina saimnieki. "Paldies jums liels par to, ka jūs esat tādi labi cilvēki, ka jūtat līdzi un saprotat citus cilvēkus," sacīja Gaļina.
Arī kijivietes, kuras, karam sākoties, patvērumu ar bērniem atrada Kuldīgā, pēc trim četriem mēnešiem brauca atpakaļ uz mājām, lai arī pilsētu Krievijas armija apšauda teju katru dienu.
"Katru nakti apšaudes vai pēc dienas, bija grūti, mēs guļam koridorā, jo tiešām raķešu ir daudz. Mainījies ir tas, ka esi mājās, līdzās ar saviem tuvajiem, vari mācīties, pilnveidoties, pacelt mūsu Ukrainu," teica Kijivas iedzīvotāja Katerina.
Ukrainas karavīrs Makss, vēršoties pie Mārtiņa, uzsvēra: "Es tavā personā redzu visu Latviju. Kad redzu, ka tāda maza valsts dod daudz – gan tehniku, gan pārtiku, visas piegādes... Vienkārši šai valstij ir liela sirds un tādiem cilvēkiem kā tev ir liela sirds."
Mārtiņš neslēpa – sarunas ar karavīriem atkal un atkal atgādina, ka arī Latvijai ir jāstrādā pie savas aizsardzības un drošības.
