Eksperti skaidroja, ka visbiežāk atkārtotu noziegumu varmāka veic pirmajos gados pēc izciesta soda. Jo ilgāks laiks sabiedrībā bez pārdarījumiem, jo lielāka varbūtība, ka dzimumnoziedznieks būs labojies. Tomēr ir cilvēki, kuru tieksmes arī pēc 20 gadiem nekur nezūd. Kā probācijā mēģina mainīt personu sakropļoto domāšanu?
ĪSUMĀ:
- Valsts probācijas dienesta uzraudzībā ir 358 dzimumnoziedznieki.
- Problēmu loks, kas noved līdz dzimumnoziegumam, – plašs un dažāds.
- Īpašās programmās dzimumnoziedzniekiem mēģina labot domāšanu.
- Normunds mazgadīgajai palūdza atsūtīt kailfoto; vēlāk sapratis, ka tas ir noziegums.
- 5% varmāku atkārtoti pastrādā dzimumnoziegumu piecu gadu laikā.
- Kā labot šādus cilvēkus? Vairākās Rietumu valstīs izmanto ķīmisko kastrāciju.
- Latvijā to neizmanto, pirmkārt, tāpēc, ka ir ļoti dārga, sacīja Probācijas dienestā.
Kāpēc pastrādā dzimumnoziegumus
Pērn Valsts probācijas dienesta uzraudzībā bija 358 cilvēki, kas notiesāti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pret tikumību un dzimumneaizskaramību. No tiem apmēram divās trešdaļās gadījumu ir zināms cietušais. Atlikušajā daļā nav noskaidrojams upuris, jo tie, piemēram, ir interneta noziegumi, pornogrāfijas aprite, sutenerisms un citi.
"Cilvēki, kas izdara dzimumnoziegumus, ir ļoti dažādi," skaidroja dienesta datu analīzes vadošais eksperts Anvars Zavackis.
"Atšķirības starp viņiem ir tik dažādas – līdzīgi, kā ir sabiedrībā. Nav tādas vienas pazīmes, pēc kuras mēs varētu pateikt, ka šis cilvēks varētu būt dzimumnoziedznieks. Ir pat tā, ka draugi, paziņas, radinieki netic, ka tas cilvēks varēja kaut ko tādu izdarīt."
Un arī sabiedrība nebeidz uzdot jautājumu – kā cilvēks tā var rīkoties?
"Viens no problēmu lokiem cilvēkiem, kas izdara dzimumnoziegumus, var būt saistīts ar intīmo attiecību veidošanas problēmu. Piemēram, es atceros vienu konkrētu gadījumu, kad puisis uzskatīja, ka ir maza auguma, un bija pārliecināts, ka viņš sievietēm nepatika un nepatiks, un viņš veica izvarošanu," stāstīja Zavackis.
Tāpat ir cilvēki, kuriem ir emocionāla piesaiste bērniem.
"Šie cilvēki jūtas tā, ka viņi spēj veidot kontaktus ar bērniem. Viņiem labāk patīk būt bērnu vidē. Viņiem draugi ir bērni, bet īsti nespēj veidot attiecības ar pieaugušajiem. [ Vēl] daļai no šiem cilvēkiem ir izkropļotā domāšana par to, ka sievietes ir zemākas kategorijas būtnes. Tas nozīmē, ja vīrietis grib seksu, tad viņam, tā teikt, uz to ir tiesības. Un sieviete nedrīkst atteikt."
Problēmas ar seksuālo pašregulāciju, dzimumdzīve stresa un spriedzes pārvarēšanai, impulsivitāte, bērnības traumas – problēmu loks, kas noved personu līdz dzimumnozieguma veikšanai, ir plašs un ļoti dažāds.
Tomēr daļā izvarošanas gadījumu varmāka pats reiz bijis seksuālas vardarbības upuris.
"Šis cilvēks nav ticis galā ar traumu. Viņam nav palīdzēts tajā mirklī, kad viņš bija cietušais.
Tas veids, kā viņš mēģina tikt galā ar piedzīvoto seksuālo vardarbību pret sevi – viņš mēģina pateikt, ka tas patiesībā nebija nekas slikts. Tas padarīja viņu stiprāku. Bet tas nebūt nenozīmē, ka visi cilvēki, kas ir cietuši no seksuālās vardarbības, tagad varētu šādā veidā rīkoties arī pret citiem cilvēkiem," sacīja Zavackis.
Vairumā gadījumu cietušie pazinuši varmāku.
"Incesta noziegumos bieži vien mēs saskaramies, kur ir tēvs vai audžutēvs, vai brālis, kurš ir veicis dzimumnoziegumu ģimenē caur šo savu kļūdaino domāšanu, – ir pieņēmis, ka viņa uzdevums ir, piemēram, parādīt bērnam, ko nozīmē seksuālas attiecības, jo neviens cits svešinieks to neizdarīs labāk par viņu. Tā ir absolūta domāšanas kļūda." skaidroja Probācijas programmu nodaļas eksperte, klīniskā psiholoģe Evija Burkovska.
Viņa vada speciālas programmas dzimumnoziedzniekiem, kuru mērķis ir labot domāšanas izkropļojumus. Pēc viņas sacītā: "Cilvēks var iemācīties atpazīt augsta riska situācijas un iemācīties gan pašregulāciju, gan paškontroli."
Savukārt gadījumos, kad nosaka pedofilijas diagnozi, tā saglabājas visa mūža garumā.
"[Tas] ir patiesi mazs procents. Šeit mēs varam domāt, ka līdz pieciem procentiem, ka tur ir tāda nepārvarama tieksme, ko var ierobežot tikai ar kontroli, iemācīties kontrolēt," pauda Burkovska.
Probācijas programmas ilgst apmēram septiņus mēnešus.
"Klienti nāk uz nodarbībām divas nedēļas katru darba dienu uz vairāk nekā četrām stundām vai arī divas reizes nedēļā vairāku mēnešu garumā.
Pamazām šo intensitāti mēs samazinām līdz vienai reizei nedēļā, bet tā ir vairāk nekā četru stundu gara, intensīva terapeitiska grupa, slēgta grupa."
Normunda stāsts par pastrādāto noziegumu
Par to, kā notiek darbs grupā, savā pieredzē gatavs dalīties Normunds. Vīrietis piekrita sarunai anonīmi, tāpēc viņa vārds un balss ir mainīta. "Biju likumpaklausīgs līdz tai dienai, kad notika noziegums, kuru tajā brīdī neuzskatīju par noziegumu," stāstīja Normunds.
"Noziegums bija tāds, ka es mazgadīgai personai palūdzu, lai viņa atsūta man kailfoto. Šī bilde pat netika atsūtīta, tāpēc man arī likās, ka tas nav nekāds noziegums. Es tikai pajautāju."
Meitenei bija sešpadsmit gadu. Tobrīd Normunds bija divtik vecāks.
"Ja es būtu zinājis, ka tas ir likuma pārkāpums, diezin vai es to būtu darījis. Pēc tam jau, esot šajā programmā un arī probācijas uzraudzībā, es arī apmeklēju psihoterapeitu, tikai tad īsti apzinājos, ka tas ir noziegums."
Normundam tiesa piesprieda gadu probācijas uzraudzībā.
"Tu atnāc uz šo grupu, un tu redzi daudzus dažādus cilvēkus, tev pilnīgi nepazīstamus. Un tev ir jārunā par lietām, kuras tevi ir sāpinājušas.
Tas laikam bija pats, pats grūtākais – sākumā vispār pieņemt šo faktu, jo grupā bija arī cilvēki, kas par sevi ļoti maz runāja. Līdz ar to uzreiz ieslēdzās mehānisms – ja viņš var nerunāt, kāpēc man būtu jārunā. Bet tad es sapratu, ka, nē, tas ir tikai priekš manis, un es mēģināju katru reizi sevi motivēt, atnākot uz šo programmu, būt atklāts. Ne pilnībā man tas izdevās, jo tomēr ir lietas, par kurām es nevarēju tik un tā programmā runāt. Bet arī, nepasakot to skaļi, aizejot katru dienu no šīs programmas, es strādāju ar sevi," stāstīja Normunds.
Probācijas uzraudzība Normundam beidzās pirms pāris mēnešiem.
"Programmā bija uzdevums uzrakstīt vēstuli cietušajam. Ja tu viņam rakstītu vēstuli, ko tu viņam gribētu uzrakstīt. Tas bija mans grūtākais uzdevums šajā programmā, kas mani pilnībā salauza. Tajā brīdī es sēdēju un fiziski pilnīgi viss sāku trīcēt. Bet tas bija man ļoti vajadzīgs – uzlikt uz papīra to, ko es gribēju viņam pateikt. Savās domās es jau to biju izdarījis, bet, kad tu to izdari uz papīra, tas ir pilnīgi kaut kas cits."
Tajā brīdī viņš apzinājās, ka cietušo tas ļoti aizskāra.
"Šajā programmā es sapratu, cik tas ir ļoti traumējoši šai, jebkurai mazgadīgai personai.
Priekš mums pieaugušajiem tā ir varbūt tāda spēle, bet šai personai tā var būt sabojāta visa dzīve. No vienas puses, es neesmu ļoti priecīgs, ka notika ar mani šādi, ka es tiku notiesāts, taču es esmu priecīgs par viņas drosmi, jo ļoti daudzi to noklusē."
Tomēr ir personas, kas atkārtoti pastrādā noziegumus.
Pētījumi liecinot, ka visaugstākie recidīva rādītāji ir tajos gadījumos, kad noziegumu veic pret svešinieku, norādīja Zavackis. Bet viszemākais risks – ja par upuri izraudzīts ģimenes loceklis.
"Dzimumnoziegumiem recidīvs ir 5% – tiek apsūdzēti par dzimumnoziegumu piecu gadu laikā. Jo ilgāks laiks sabiedrībā bez noziegumiem, jo lielāka varbūtība, ka viņš neizdarīs jaunu noziegumu," atzina Zavackis.
Lielākajā daļā gadījumu risks samazinās pēc sabiedrībā pavadītiem septiņiem gadiem.
Jāatzīmē – kad dzimumnoziedznieks atgriežas brīvībā pēc cietumsoda izciešanas, viņam nosaka probācijas uzraudzību. Ja bijušais ieslodzītais notiesāts par seksuālu izmantošanu, tad probācijas uzraudzību var būt līdz pieciem gadiem.
"Bet ir, protams, tādi dzimumnoziedznieki, kur var redzēt, ka pat pēc 20 gadiem tas risks ir ļoti augsts," atzina Zavackis.
Kā labot šādus cilvēkus?
Bet kā labot šādus cilvēkus? Pirms astoņiem gadiem, spriežot par bargākiem sodiem dzimumnoziedzniekiem, politikas veidotāju dienaskārtībā parādījās jautājums par ķīmisko kastrāciju. Tā ir medikamentoza terapija, kuras laikā zāles samazina pacienta dzimumtieksmi un seksuālo aktivitāti.
"Daļā gadījumu, jā, tas ir ļoti labs līdzeklis, un es zinu, ka ir arī tādi labi piemēri, kad to dažkārt lieto. To lieto ļoti retos gadījumos, kad tas ir labākais risinājums, piemēram, tajās situācijās, kad cilvēks ir seksuāli pārņemts, uz noteiktu brīdi šī ķīmiskā kastrācija var būt piemērots risinājums, lai noņemtu domas par seksu, lai tajā brīdī varētu strādāt ar viņa emocijām un citām problēmām," stāstīja Probācijas dienesta datu analīzes vadošais eksperts Zavackis.
To izmanto vairākās Rietumu valstīs, bet ne pie mums. Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir ļoti dārgi, norādīja Zavackis.
"Visticamāk, maksimums vienam cilvēkam gadā varētu būt piemērota šī metode kā risinājums. Un dārga tā ir tāpēc, ka ir jānodrošina liela medicīnas speciālistu komanda, jo lēmumus pieņem konsīlijs šajās valstīs, kur ir ķīmiskā kastrācija. Līdz ar to ir jautājums, vai labāk nav izvēlēties kādus citus risinājumus, kur var panākt to pašu rezultātu," sacīja dienesta eksperts.
Jāpiebilst, ka pērn izmaksas uz vienu probācijas klientu dienā bija 2,66 eiro.
Turklāt ķīmiskā kastrācija vairumā gadījumu ir atgriezenisks process, proti, ja zāļu lietošanu pārtrauc, tad dzimumtieksme un seksuālās funkcionēšanas spējas atjaunojas.
Šobrīd par pietiekami efektīvu līdzekli tiek uzskatīts darbs ar dzimumnoziedznieku domāšanu probācijas programmās, sacīja eksperte Burkovska.
"Pasaules prakse liecina, ka šī kognitīvi biheiviorālā pieeja ir pietiekami efektīva. Tā samazina arī konkrēti dzimumnozieguma riskus, un iesaistīšanās programmā palīdz apgūt šīs prasmes un stiprināt prasmes tā, lai šis cilvēks pēc tam var funkcionēt sabiedrībā pietiekami drošā veidā, kas ir arī mūsu mērķis," piebilda Burkovska.
