Tas bija ir viens no sarežģītākajiem posmiem Latvijas vēsturē. Lai gan 1918. gada 18. novembrī bija pasludināta neatkarīga Latvijas Republika, valstī joprojām atradās vācu un krievu karaspēks. 1919. gada oktobrī cara armijas pulkvedis Bermonts paziņoja par nodomu ieņemt Rīgu un iekarot visu Latviju. Nelielā Latvijas armija, kas tikai bija sākusi veidoties, ar ierobežotiem resursiem spēja sakaut daudz lielāko un labāk bruņoto ienaidnieku. Izšķirošais uzbrukums bermontiešiem sākās 9. novembrī un jau 11. novembrī smagās cīņās Bermonta karaspēku patrieca no galvaspilsētas.
"Ja kāds domā, ka tagad ir grūti, toreiz gandrīz visa valsts bija okupēta. Mēs varējām saņemties, atrast spēkus, un pievārēt izaicinājumu pilnās dienas," sacīja Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš.
1919. gada rudenī Daugava kalpoja par frontes līniju starp Latvijas armiju un bermontiešu karaspēku. Galvaspilsētas aizstāvēšanā, saliedēti un varonīgi bija arī iedzīvotāji, kuru dzīvība katru dienu veselu mēnesi bija pakļautas artilērijas apšaudēm.
"Savā ziņā līdzīgi tam, kā redzam ziņās par Ukrainu. Tikai ar to starpību, ka tā jauda ir mazāka. Iespējams, tāpēc mēs tik labi saprotam, kas notiek tur, jo mums ir šī vēsturiskā atmiņa par 1919. gadu," vērtēja Latvijas Kara muzeja vēsturniece Barba Ekmane.
Visu dienu pie Kara muzeja varēja apskatīt Latvijas un sabiedroto militāro tehniku un ekipējumu.
Atceroties notikumus pirms 104 gadiem un pieminot cīnītājus, kas krituši par Latvijas brīvību Bermontiādes laikā, Neatkarības karā un citos militāros konfliktos, tostarp mūsdienās, atceres ugunskurs liesmos līdz pat 11. novembrim.
