Pasienes pagasts robežojas ar abām valstīm – Krieviju un Baltkrieviju. No ciema skats tālumā paveras uz Krieviju. Tieši blakus pagastmājai, cieši iežogota, ir robežsargu pārvaldes ēka. Pretī tai sastopam mākslinieku Vitāliju Mežecki ar Latvijas karodziņa piespraudi pie krūts.
– Ja nu kas, es paņemšu ieroci un iešu savu valsti aizstāvēt.
– Esat Zemessardzē?
– Nē.
– Bet būtu gatavs iestāties Zemessardzē?
– Jā, protams!
Vitālijs stāsta, ka jau mēģinājis to darīt, bet viņam atsacījuši veselības problēmu dēļ. Ja nedos ieroci, viņš gatavs padot patronas. Kam? Vitālijs aicina ciemos pie sevis uz dzīvokli, kur uz galda stāv Latvijas karodziņš, bet pie sienas – Latvijas himna.
"Es esmu ticīgs cilvēks. Dievs, svētī Latviju! Lai mēs dzīvotu visi, kur latvju meitas zied," noteic Vitālijs.
Vitālijs atvainojas, ka nerunā latviešu valodā. Neesot, kas pamāca.
Pasienes pagasta pārvaldniece Skaidrīte Marčenoka stāsta, ka pārsvarā tikai jaunieši šeit brīvi runā latviešu valodā, arī savus bērnus nācās sūtīt krievu skolā, jo ilgus gadus apkārtnē bija tikai tādas.
Patrioti, protams, nav visi, bet nevalstiski noskaņotie aizvadīto gadu laikā kļuvuši klusāki.
"Es jums pateikšu, ka Latgales cilvēki ir garā spēcīgāki nekā tie, kas tur Latvijas vidienē dzīvo. Nav jau tā, ka visi te gaida, ka mums kaut kas mainīsies," teic Marčenoka.
Rosība robežas tuvumā manīta, bet, kas tiek būvēts un galvenais – kāpēc, apjausma ne tikai pārvaldniecei, bet arī citiem pierobežas ciematos sastaptajiem ir tikai aptuvena.
"Brauca lielās mašīnas, veda smilti uz robežu, stiprina to robežu, taisa laikam ceļu, lai robežsargi var izbraukt gar pašu robežu gar malu. Cilvēki jau to sevišķi neizjūt. Varbūt tie, kam tie zemes gabali ir tuvāk robežai, bet pārsvarā jau ir aizaudzis ar mežu, purvains," stāsta Marčenoka.
Zemju īpašniekiem bijusi saķeršanās ar žoga būvniekiem, kas sagandējuši zemniekiem ceļus un izlaistījuši eļļu uz laukiem. Šī problēma atrisināta. Piekrāpti jutušies atsavināto pierobežas zemju īpašnieki, daži prasot lielākas summas, tiesājas.
Zeme pierobežā gan pieder ne tikai vietējiem, bet arī zviedru firmām, stāsta pagasta pārvaldniece.
"Es redzēju, ka mašīna ar smiltīm brauc kaut kur uz Baltkrievijas robežu. Ko tur dara, nezinu. Kaut kas man teica, ka ceļu būvē. Kam tur vajag ceļu? Mums vajag, lai tur būtu ceļš, nevis pie robežas," citā virzienā ceļu vēlas Viktors.
Pierobežā sastaptie vēl bilst, ka arī migrantus mana maz, ciematā ieklīstot retais.
