Stāsts 1
Kurzemniece Skaidrīte Gulbe ar sāpēm sadzīvo jau vairākus gadus. Gūžas locītavas endoprotezēšanas rindā viņa iestājās pirms četriem gadiem. Valsts apmaksāto palīdzību viņai sola šogad decembrī.
„Man jau viņa sen sāpēja. Pasāp, iedzer kādu tabletīti un iet tālāk. Kaut kas jau jādara ir. Ko ta es sēdēšu rokas salikusi? Un gaidīšu, ka man nesīs uz paplātes klāt,” saka Gulbe.
Gulbes kundze endoprotezēšanu gaida vispārējā kārtībā. Vēl ir otra, steidzamā rinda, kas ir krietni garāka. Cilvēki no šīs rindas teorētiski operāciju nedrīkstētu gaidīt ilgāk par gadu. Realitātē - no pusgada līdz diviem.
Vairāk nekā 10 000 cilvēku vairāk nekā 10 gadu garumā. Rinda līdz BP, bet sāpes nevar izmērīt.
Stāsts 2
Četrdesmitgadīgais Romeo Ozolnieks pirms diviem gadiem sāpju dēļ bija spiests pamest darbu, saistītu ar mežu. Bezdarbnieka pabalsts beidzās ātrāk nekā pienāca kārta operācijai, kas vakar notika Rīgas 2.slimnīcā.
Bet Andrejs Gaivoronskis stāsta par savu tēti, kurš tā vietā, lai piecus gadus gaidītu rindā uz operāciju par valsts naudu, izvēlējies par operāciju samaksāt pats.
„Burtiski pēc piecām dienām tika uztaisīta operācija, un vēl pēc pāris dienām, varbūt nedēļu, nu, pēc divām nedēļām viņš bija atpakaļ uz kājām, pilnvērtīgs, staigājošs cilvēks,” stāsta Gaivarovskis.
Mīts par kvalitāti un cenu
Pērn, meklējot kā samazināt rindas, Nacionālais veselības dienests nolēma pārskatīt, cik un par ko maksā. Gadiem ilgi slimnīcām par gūžas locītavu operācijām maksāts, rēķinoties ar dārgāko, tas ir – bezcementa protēzes veidu. Tagad atzīts, ka vismaz 90% gadījumu var likt lētāko – cementējamo protēzi. Viena maksā ap trīssimt latiem, otra – ap tūkstoti.
„Diemžēl pēdējos kongresos ir pierādīts pretējais, ka tas, ka bezcementa locītavas labāk un ilgāk funkcionē ir mīts. Un šis mīts ir pierādīts ar statistiku,” norāda traumatologs-ortopēds Konstantīns Kalnbērzs.
„Tā mīta cena, starpība ir 600 latu? - ja ne vairāk, un diemžēl mēs kongresos dzirdam, ka tas ir atkarīgs no firmām, kurām ir izdevīgāk pārdot dārgākus produktus un te netiek domāts par pacientu veselību.”
Līdz ar to vidējā aritmētiskā maksa 1575 lati pirms gada tika sadalīta divos tarifos par 1000 un 1600 latiem. Veicot šīs izmaiņas, naudas dalītāji loloja cerības, ka pat nepalielinot līdzekļu apjomu, valsts spēs palīdzēt pusotram simtam cilvēku vairāk. Otrajā slimnīcā patiešām plāno izoperēt mazliet vairāk. Savukārt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca nav tik optimistiska. Šeit operējot vairāk ielaistus gadījumus un jaunais tarifs tiem esot pārāk zems. Turklāt jāatrod līdzekļi arī mīnusu segšanai par citām operācijām, kas šogad jau pārsniedz 150 tūkstošus latu. Līdz ar to, palīdzības apjoms visticamāk neaugs.
„Slimnīca nevar dotēt vairs šo pakalpojumu no saviem resursiem, un veikt to skaitu operāciju, kas ir ieplānots līgumā. Pērn veica tikai 85%. un šogad, lai gan ir jau veikti 75% un līdz gada beigām šis te skaits tiks pārskatīts, jo diezin vai slimnīca šo varēs veikt,” atzīst “Traumatoloģijas un ortopēdijas” slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anita Vaivode.
Tomēr arī pati rinda neatbilst faktiskajam gribētāju skaitam. Piemēram, uz endoprotezēšanas iespēju Duntes ielā gaida 14,5 tūkstoš pacientu. Šogad rinda samazinājusies, jo no tās izslēgti tūkstoš divsimt mirušo. Tas ir aptuveni tikpat, cik šeit gada laikā izoperē. Pēc tam ik mēnesi astoņsimt pacientiem tiek nosūtīti aicinājumi informēt par operācijas aktualitāti.
„Interesanti, ka puse neatbild vispār. No sūtītā skaita, kas šobrīd ir aptuveni 1000 pacienti, atbildējuši ir 10%. Pat ar tādu argumentu, ka varbūt vēlas atlikt šo operāciju, ka viņi to jau veikuši citā slimnīcā un dažs labs atbild, ka viņš jau ir tik vecs, ka sev zināmu iemeslu dēļ viņš nevarēs veikt,” – tā Vaivode.
Ar cerību izārstēt vairāk pirms gada izmaiņas skāra arī kardioloģiju. Te secināts, ka valstij nav pietiekama pamatojuma apmaksāt ar zālēm pildītu stentu implantēšanu, kas maksā par 900 latiem dārgāk nekā stents bez zālēm, ko ārstniecības vadlīnijas vairumā gadījumu ļaujot lietot. Nu valsts apņēmusies dārgāko variantu apmaksāt ne vairāk kā 10% pacientu.
„Mēs šajos jautājumos skaram pašu ārstniecības procesu. Un mēs esam maza valsts ar dažām autoritātēm, un pareizām autoritātēm – kā cilvēki, kuri grib ārstēt ar pašu labāko, pašu jaunāko un pasaule ir atvērta, un nāk jaunākās tehnoloģijas un mēs gribam būt labāki par c itām valstīm, un gribam būt pirmrindnieki. Un tad nāk pretī ierēdņi, un mūsu mērķis ir iegūt kaut minimumu, lai cilvēki uz ielām nemirst,” skaidro VM Nacionālā veselības dienesta direktors Māris Taube, „bet mēs gribam būt labāki par mazāku naudu. Tad – ja ir tas minimums, lai tas ir sdtabils un drošs. Un tas musm ir jāzivēlas. Vismaz šinī brīdī mēs esam minimālā standarta valsts. Nevis kaut kādu ekstru. „
Pārliecinošu rezultātu, vai samazinātā cena ļāvusi palīdzēt vairāk sirds slimniekiem, vismaz pagaidām nav. Jo nekas neliedz slimnīcām naudu iekšēji pārdalīt pēc pašu ieskatiem.
Nacionālā reģistra, kur apkopotu ziņas par veiktajām locītavu operācijām un to rezultātiem Latvijā nav. Līdz ar to, arī informācija ir visai sadrumstalota. Un, jo raibāks deķis, jo vairāk vietas interpretācijām.
