Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā speciālistu pētījums liecina, ka Latvija pēc „ēnu ekonomikas” īpatsvara patlaban ir negatīvā līdere Baltijā - gan Lietuvā, gan Igaunijā biznesa apjomi, kuru īpašnieki izvairās no nodokļu maksas, ir par trešdaļu mazāki nekā Latvijā.
Pagājušajā gadā Latvijas ēnu ekonomikas īpatsvars ir palielinājies un sasniedzis 23,8 procentus no iekšzemes kopprodukta - ievērojami augstāku līmeni, nekā Latvijas kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, kur rādītājs ir atbilstoši 15,3 un 15,7 procenti. Ekspertu vērtējums gan tomēr liecina, ka situācija nav viennozīmīgi vērtējama kā slikta, tomēr tā ir pierādījums, ka pret „ēnu ekonomiku” jācīnās aktīvāk.
Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgā veidotais ikgadējais ēnu ekonomikas indekss liecina, ka aizpērn šīs parādības apjomi Baltijas valstīs jau gandrīz bija vienādojušies, bet pērn Latvijas rādītāji atsāka augt, bet Lietuvā un Igaunijā turpināja sarukt.
Latvijā budžetam secen iet gandrīz trešdaļa iekšzemes kopprodukta. Pētnieki atzīst, ka tradicionālo „ēnu ekonomikas” virzītāju – „aplokšņu algas” - nomainījusi peļņas slēpšana.
Iespējams, tieši „ēnu ekonomika” ir viens no iemesliem, kāpēc Igaunija, iztiekot ar visai līdzīgām nodokļu likmēm, vienlaikus spēj atvēlēt krietni vairāk savai aizsardzībai un sociālajai jomai.
Nozare, kurā tas notiek visbiežāk tradicionāli ir būvniecība un visvairāk no nodokļiem slēptas saimnieciskās darbības notiek galvaspilsētā un tās apkārtnē.
„Reģionu griezumā redzam Rīgu un Rīgas reģionu, un Kurzemi, nozaru griezumā būvniecība uzrāda 45 % no ēnu ekonomikas apjoma,” stāstīja “SSE Riga” Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka.
Uzņēmēju pārstāvji uzskata, ka iepriekš mums palīdzēja starptautisko aizdevēju kontrole, kam beidzoties, vājāka kļuva arī „ēnu ekonomikas” apkarošana.
„Tajā brīdī, kad „ēnu ekonomikas” apkarošanas plāns beidza savu darbību, cīņa kļuva vājāka, vajadzētu jaunu plānu 2.0,” ieteica Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājs Jānis Endziņš.
Arī Sauka aicina atgriezties pie „ēnu ekonomikas” apkarošanas plāna.
„Finanšu ministrija kopā ar citām ministrijām, valsts un nevalstisko sektoru bija īstenojusi ļoti veiksmīgu „ēnu ekonomikas” apkarošanas plānu, kas, lielā mērā, bija par pamatu tam, kāpēc „ēnu ekonomika” kritās no 2010.gada, 2012.gadā sasniedzot zemāko punktu. Pašreiz šāda plāna nav, tāpēc mēs ieteicām konferencē un aicinām - lai gan nav spiediena no Eiropas Savienības un Starptautiskā valūtas fonda, mēs aicinām šo plānu īstenot arī turpmāk, un apvienojot spēkus no dažādām pusēm, „ēnu ekonomiku” apkarot,” mudināja Sauka.
Par nodokļu iekasēšanu atbildīgā Valsts ieņēmumu dienesta vadība gan sola turpināt cīņu arī bez īpaša pamudinājuma.
„Mums valsts uzliek pienākumu uzlabot darbu, negaidot plānus no ārienes,” pauda VID vadītāja Ināra Pētersone.
Valsts ieņēmumu dienests neslēpj, ka tam ir vairākas ieceres, kā samazināt ēnu ekonomikas apjomus. Starp tām arī iecere sodīt ne tikai „aplokšņu algu” maksātājus, bet arī saņēmējus, kā arī aktīvāk izmantot kredītiestādēs pieejamo informāciju par privātpersonu darījumiem ar skaidro naudu, skaidroja Pētersone.
VID galvenokārt turpinās cīņu ar aplokšņu algām. Plāno sodīt arī to saņēmējus, kurus atklās, arī prasot bankām ziņot par cilvēkiem, kas gada laikā katru mēnesi bankomātos atstās summas lielāks par 500 eiro.
„Šeit mēs nerunājam par maziem, tur nevajag uztraukties fiziskām personām, kuras kaut kādu iemeslu dēļ kaut ko vienkārši iemaksā, bet mēs runājam par sistēmiskām iemaksām un par noteiktiem apjomiem. Šobrīd mūsu diskusijā ir iekļautais jautājums, ka vienreiz gadā varētu kredītiestādes varētu mums tādu informāciju teikt, un ir diskusija arī atvērta par apjomiem. Mēs nerunājam, teiksim, par tūkstoti vai vēl - mēs runājam par daudz lielākiem apjomiem. Jo, protams, tā informācija ir ļoti svarīga, būtiska un apjomīga - jo mums šo informāciju vajag analīzei, lai atlasītu tās fiziskās personas, ar kurām vajag pastiprināti strādāt,” skaidroja Pētersone.
Savukārt Jānis Endziņš uzskata, ka ēnu ekonomiku varētu palīdzēt samazināt nodokļu sloga atvieglošana un birokrātisko šķēršļu samazināšana, piemēram, ar mikrouzņēmumu nodokļu palīdzību.
„Otra lieta, kas noteikti ir atzīmējama, ir jautājums par mikrouzņēmumu nodokli. Mikrouzņēmuma nodoklis, kā zināms, saknē izslēdz vajadzību neuzrādīt darbinieku vai neuzrādīt darbiniekam noteikto algu, jo tam vienkārši nav loģikas,” uzsvēra Endziņš.
