''Saulesziedi'' – ar šādu nosaukumu sociālajos tīklos atrodama rosīgās Ivetas Vilnes saimniecība. Septiņus gadus viņa pavadījusi Dānijā, kur strādājusi par pastnieci, tad sapratusi, ka vēlas atgriezties Latvijā un strādāt šeit, turklāt ķerties klāt savai sirdslietai – ziedu audzēšanai un citiem lauksaimniecības darbiem, jo savulaik mācījusies Bulduros, tāpēc zemes darbi viņai nav sveši.
„Kaut kādu brīdi sapratu, ka velk atpakaļ, domāju, kas aiz mani paliek – nekas. Tad iegādājos siltumnīcas, kas ir tāda kā mana sirdslieta, un tad es te sāku.” Iveta Vilne stāsta par īpašumā iegūtajām padomju laiku siltumnīcām. Viena no tām jau ir zem jumta, jo ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu izdevies to sakārtot un ierīkot arī apkures sistēmu, lai var strādāt agros pavasaros.
Iveta dzīvo dzīvoklī turpat pagastā, bet saimnieko siltumnīcās un teritorijā, kas atrodas tām blakus. Siltumnīcā, kurai vēl nav jumts, zem agroplēvēm aug agrie kartupeļi, taču
tagad galvenais darbs ir zaļumu diedzēšana, kas galvenokārt tiek pārdoti pēc tiešās pirkšanas principa, taču sāk uzrasties arī citi interesenti.
„Sākās vēlu sezona šogad. Tagad pamatā ir zaļumi, man nepatīk tos saukt par mikrozaļumiem, tie ir veselīgi zaļumi, ērti un ātri lietojami. Ir kreses, sinepes, rukola, spināti un kolrābis,” izrāda Iveta, atzīstot, ka šobrīd notiek tāda kā taustīšanās tirgū - kas būs pieprasīts, kā strādāt ar pircējiem un kā labāk gan audzēt, gan realizēt zaļumus. „Ir vēl daudz jāmācās, kļūdas nāk, ceļamies un krītam, taču būs labi.”
Saimniekošana sākusies, jau esot vēl Dānijā, stāsta Iveta Vilne, darbu zemeņu laukā dzimtajos Otaņķos viņa sauc par atvaļinājumu:
„Pirms šī pushektāra mēs ar mammu jau stādījām zemenes. Klienti gadiem pie mums brauc mājās, cilvēki redz, ka var iziet uz lauka un ogu apēst bez domāšanas, jo zemenes ir bez ķīmijas. Ja citi brauca atvaļinājumos uz Grieķiju vai Spāniju, man atvaļinājums bija uz zemeņu laiku, tad „šeptes” gāja uz urrā.”
Par atgriešanos dzimtajos Otaņķos Ivetai Vilnei ir viens būtisks arguments - tā ir mājas sajūta, taču ir kāda lieta, par ko Ivetai nācies aizdomāties - Latvijā cilvēki nenovērtē savas iespējas.
„Tu runā savā valodā, esi savā zemē, kultūrā. Es nevarēju Dānijā, es zinu, ka daudzi var iedzīvoties. Te gan ir palicis tukšāks, arī pilsētā. Pirmos gados - ieeju veikalā, cilvēki nospiesti, bija grūti pierast. Ja tev ir darbs, mājas… es nezinu. Ir negatīvais, jā, bet mēs jau paši to radām,” spriež Iveta.
Darbu ''Saulesziedos'' tik daudz, ka galu nevar redzēt, taču Iveta Vilne ir optimisma pilna. Tagad atliek tikai pasekot līdz temperatūras svārstībām, lai nenosaltu jau paplaukušie ziedi puķu podos.
