Pasaulē otrās lielākās ekonomikas Ķīnas valdība prognozē, ka valsts IKP šogad pieaugs par 6%-6,5%, kas būtu mazākais kāpums kopš 1990. gada. Tomēr runas par to, ka Ķīnas ekonomikas bremzēšanās var būt cēlonis pasaules ekonomikas palēnināšanai, ir pārspīlētas, vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers.
"Lai arī Ķīnas ekonomika aug lēnāk, nekā tā attīstījās agrākajos gados, tomēr ir jāsaprot tas, ka Ķīnas ekonomika ir pati izaugusi. Līdz ar to tā bāze, uz kuras tiek būvēta ekonomiskā attīstība, ir daudz lielāka.
Pat ja Ķīnas izaugsme pērn bija tikai 6,6%, joprojām industriālās rūpniecības saražotais apjoms ir ļoti iespaidīgs un ir devis būtisku pienesumu kopējai pasaules attīstībai," saka Austers.
Viņš norāda, ka globāli patlaban nav izteiktu ekonomiskās izaugsmes centru – zināms potenciāls ir Āfrikai, taču paies vēl daudz gadu, līdz demogrāfiskā sprādziena rezultātā pieaugošais darbaspēks nonāks līdz nodarbinātības fāzei.
Tāpat Latvijas Universitātes (LU) profesore, ekonomikas zinātņu doktore Baiba Šavriņa uzskata, ka Ķīna, neskatoties uz apgriezienu palēnināšanos, joprojām ir izaugsmes centrs. Vienkārši tās ekonomika ir jau tiktāl attīstījusies, ka milzīgus izaugsmes ciparus vairs nav iespējams dabūt.
"Ja paskatāmies uz to, kurām valstīm ir lielāka procentuālā izaugsme no iekšzemes kopprodukta, tad tās ir Āfrika un Dienvidāzija. Bet tas nenozīmē, ka tās ir valstis, kurām būtu ārkārtīgi strauja ekonomiskā izaugsme tādā nozīmē, kā mēs to iedomājamies. Piemēram, ja mums valstī bija tikai viena rūpnīca, un mēs uzcēlām gada laikā otru, tad mums kopproduktam būs milzīgs pieaugums, simtprocentīgs.
Ekonomikām, kas nav tik attīstītas, ir daudz vieglāk sasniegt lielus rādītājus, izdarot pat nelielus centienus un ieguldījumus, lai dabūtu šos ciparus ļoti augstus," skaidro Šavriņa.
Daži iemesli tam, ka Ķīnas izaugsme palēninās, ir investīciju samazināšana infrastruktūrā, ārējās tirdzniecības spriedze un saspīlējums ar ASV. Tāpat sākusies sabiedrības novecošanās problēma, kas ir sekas savulaik ieviestajai, bet nu jau atceltajai viena bērna politikai. Tagad spēkā ir divu bērnu politika.
Austers tikmēr norāda, ka lielākais drauds globālajai ekonomikai ir nevis Ķīnas ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās, bet tas, ka joprojām draud izvērsties tirdzniecības karš starp ASV un Ķīnu.
"Vairāk pasaules ekonomisko attīstību raksturo globalizācijas atplūdi. Modernā globalizācijas fāze savu maksimumu sasniedza 2008. gadā, bet aizvadītajos desmit gados globalizācijas procesi lēnām palēninājušies. To veicina vairāki faktori, bet pēdējos gados vislielāko ietekmi ir atstājusi tieši ASV protekcionistiskā politika un arīdzan problēmas eirozonā," saka Austers.
Pētnieks kā "nopietnu signālu" vērtē Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu pagājušajā nedēļā krietni samazināt eirozonas izaugsmes prognozi šim gadam – no iepriekš lēstajiem 1,7% līdz tikai 1,1%.
Aug bažas par globālās izaugsmes sabremzēšanos, par "Brexit" radīto neskaidrību. Ne pārāk spoži klājas arī bloka lielākajām ekonomikām Vācijai un Francijai. Šavriņa par eirozonas izaugsmes prognozes samazināšanu nav pārsteigta:
"No mūsu puses ir varbūt diezgan naivi iedomāties, ka izaugsme var turpināties bezgalīgi. Šis ir jau devītais gads, kad pasaulē ekonomikā notiek izaugsme, un tas ir ļoti ilgs laika periods. Diemžēl pastāv likumsakarības, ka aptuveni reizi desmit gados tomēr iestājas ekonomikas bremzēšanās, lejupslīde vai pat krīze. Tāpēc tiek uzskatīs, ka 2018., varbūt vēl 2019. gadā pasaulē ekonomika sasniedz savu augstāko punktu. Proti, ko nacionālās valstis var sasniegt, kas ir to maksimālais potenciāls. Un tālāk nevar gaidīt strauju attīstību. Labi, ja izdosies noturēt, ka vispār attīstās, lai nebūtu lejupslīde."
Latvijas tautsaimniecībā gan joprojām vērojama un tiek prognozēta pozitīva izaugsme un labvēlīga situācija. Taču problēmas citviet eirozonā un pasaulē var apdraudēt arī Latvijas ekonomiku.