Alūksniešu Kalēju ģimenes slieku audzētava ir Vidzemē viena no lielākajām un šķiet vienīgā, kas jau reāli ražo, arī iepako un nogādā veikaliem gan sauso, gan šķidro biohumusa mēslojumu. Bet sākums jau bija, kā lielākoties daudziem slieku audzētājiem. „Nopirkām makšķernieku veikalā dažas kastītes slieciņu un tad sākām mājās virtuvē, zem galda pa drusciņām barot un skatīties, kas notiek,” saka saimnieks.
Laika gaitā slieku audzētava paplašināta, izveidota iekārta šķidrā mēslojuma iegūšanai. Izveidots arī savs produkcijas zīmols, kura nosaukums visai zīmīgs – „O. mēsli”. „Mēs visu esam darījuši pašu spēkiem – ņēmuši kredītus, utt. Mēs to darām ļoti, ļoti lēnītēm,” saka Verners Kalējs.
Nācies secināt, ka vietējais tirgus biohumusa ražošanai ir par mazu un arī vēl nenovērtēts ir pats produkts, ja mazdārziņu saimnieki to vēl iegādājas, tad lielsaimnieki dod priekšroku ķīmijai. „Tiešām tā ir – neizprot biohumusa vērtību (..) Biohumuss aizsargā augus no slimībām. Dārziņos no nematodes, aizsargā kartupeļus no puves (..),” saka saimniece Agita Kalēja.
Pagājušā gada rudenī, piedaloties starptautiskā izstādē Vācijā, šķita, nupat būs ilgi gaidītais brīdis un bizness aizies, jo tik liela bija interese par alūksniešu ražoto bioloģisko mēslojumu. Par to interesējās ne tikai Eiropas, bet pat Ķīnas, Japānas uzņēmēji. „Bet tā interese – mēs pat nezinām, kāpēc tā interese noplaka,” saka Kalēja.
Un šobrīd alūksnieši vairs nebūt rožaini nevērtē kādreiz solītās eksporta tirgus iespējas. „Asociācija savāc tikai biedru naudas un lielās, ka piepilda arābu tirgus. Viņi paši neko nav pārdevuši (..),” saka Kalējs.
Alūksnieši atzīst, ka, lai arī viņu ražotnē ir ieguldīti gan līdzekļi, gan darbs, viņi negrasās biohumusa ražošanu pārtraukt, bet daudzi nelielie audzētāji to jau vairs neturpina.
Taujāti, kas tomēr, redzot un zinot reālo situāciju, vēl neliek, tā teikt, mest plinti krūmos, Alūksnes uzņēmēji atzīst, ka ir cerība, ka būs arvien vairāk zemnieku un mazdārziņu īpašnieku, kas izvēlēsies ekoloģisko ceļu.
