Viņš pirms dažiem gadiem bija spiests pamest Krieviju un pašlaik dzīvo Viļņā, kur turpina veidot raidījumus savam "YouTube" kanālam, ko regulāri skatās simtiem tūkstoši cilvēku Krievijā. Milovs pagājušajā nedēļā piedalījās drošībai un starptautiskajai politikai veltītajā forumā "Rīgas konference".
Uldis Ķezberis: Kā jūs raksturotu Krievijas ekonomikas stāvokli?
Vladimirs Milovs: Krievijas valdība smagi nopūlas, lai tiktu galā ar sankciju sekām. Ekonomika pagaidām izdzīvo, bet tam ir augsta cena, un spiediens ir milzīgs. Viņi mēģina radīt iespaidu, ka viss ir kārtībā, bet, ja jūs iedziļināties, tad saprotat, ka tā nav. Kad cilvēki Rietumos man prasa, kāds ir Krievijas ekonomikas stāvoklis, tad es atbildu: iedomājieties, ja jūsu centrālā banka būtu spiesta dažu mēnešu laikā palielināt procentu likmes no 7,5%, kas nav maz, līdz 13%, un solītu pacelt vēl; ja jūsu nacionālā valūta zaudētu pusi vērtības tikai viena gada laikā, – vai jūs teiktu, ka jūsu ekonomikai klājas labi? Vairums atbildētu, – nē.
Tas viss ir tieši saistīts ar sankcijām. Sankciju dēļ Krievija ir zaudējusi lielu daļu eksporta ieņēmumu. Un pašreizējās izolācijas apstākļos mēs nespējam un nespēsim paši kaut ko saražot. Jo, lai saražotu konkurētspējīgas preces, ir nepieciešama starptautiskā sadarbība, tehnoloģijas un investīcijas. Tas nozīmē, ka mēs esam spiesti visu importēt no Ķīnas un citām valstīm par daudz augstākām cenām nekā tad, kad mēs tirgojāmies ar Eiropu un Rietumu demokrātiskajām valstīm. Sekas tam ir importa pieaugums, eksporta ieņēmumu kritums, milzīgs spiediens uz rubli, pilnīga atkarība no patēriņa un rūpniecības preču importa, rubļa devalvācija veicina augstu inflāciju, centrālā banka ir spiesta celt procentu likmes, bet tas ir kā nogalināt izaugsmi, jo kredīti ir tik dārgi, ka tos neviens nevar atļauties ņemt. Tā ir kā lēna žņaugšana.
Daudzi sagaida Krievijas ekonomikas strauju sabrukumu, bet tas nenotiks ātri, taču pilnīgi noteikti notiks. Lēnām, bet pārliecinoši.
Mēs esam nonākuši strupceļā, jo nav ekonomiskā modeļa, kas šajos apstākļos spētu virzīt valsti uz priekšu.
Kas ir ļāvis Krievijai saglabāt salīdzinoši labu ekonomisko stāvokli, neraugoties uz Rietumu sankcijām?
Vēlreiz, es to nesauktu par labu ekonomisko stāvokli. Es teiktu, ka ir izdevies izvairīties no ekonomikas sabrukuma. Pirmkārt, Krievijas valdība uzkrāja nozīmīgas valūtas rezerves. Tagad mēs zinām, ka viņi to darīja, jo gatavojās pilna apmēra karam. Iepriekšējos gados Krievijas valdības virzienā izskanēja jautājums, kāpēc viņi neizmanto šīs rezerves ekonomikas finansēšanai Covid-19 pandēmijas laikā, kāpēc viņi turpina palielināt nodokļus, kas kaitē ekonomikas izaugsmei. Tam nebija nekādas loģikas. Bet tagad mēs zinām, ka viņi glabāja šīs rezerves, lai izturētu kara radīto spiedienu un sekas.
Otrkārt, valdība ir pārorientējusi daļu no tirdzniecības plūsmām uz Āziju, Ķīnu un globālajiem dienvidiem. Tomēr Krievija tagad saprot, ka pēdējos 30 vai 40 gados Rietumi kolektīvi bija mūsu galvenais kapitāla, tehnoloģiju un prasmju donors. Ķīna, Indija un citas valstis nav ieinteresētas būt donori. Investīcijas neienāk. Kopš pilna apmēra iebrukuma Ukrainā Ķīnas, Indijas un Tuvo Austrumu investīcijas Krievijā ir nulle. Viņi nav ieinteresēti tehnoloģiju nodošanā. Viņi ir ieinteresēti tikai ļoti primitīvā tirdzniecībā. Viņi pērk mūsu resursus ar atlaidi, bet pārdod savas gatavās preces ar uzcenojumu.
Tas palīdz saglabāt "status quo", notur ekonomiku virs ūdens. Taču tas nevar garantēt progresu un attīstību. Tā ir atšķirība starp sadarbību ar Rietumiem un sadarbību ar Ķīnu un citām pasaules dienvidu valstīm.
Vai var teikt, ka Krievija ir iemācījusies pielāgoties kara ekonomikai?
Krievija iegulda milzīgus pūliņus, lai pielāgotos, un mēs nevaram teikt, ka tie ir pilnībā neveiksmīgi.
Ir dažas jomas, kurās Putins gūst ievērojamus panākumus, piemēram, sankciju apiešanā, izmantojot dažādas shēmas.
Ja man būtu jānosauc viena joma, kurā Putins patiešām gūst lielus panākumus, tad tā ir šī, jo viņš joprojām pērk daudz ar militāro jomu saistītu divējāda lietojuma preču arī no Rietumiem, izmantojot čaulas kompānijas un ar dažādu shēmu starpniecību caur Turciju, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Ķīnu un Honkongu.
Valdībai ir izdevies pārkārtot tirdzniecības plūsmas caur Turciju, Centrālāziju un Ķīnu tā, ka tirdzniecība joprojām notiek un Krievija turpina saņemt preces, kas ir nepieciešamas patēriņa tirgum un rūpnieciskajai ražošanai. Bet atkārtošu, ka galvenā atšķirība ir tā, ka cena ir ievērojami augstāka un šāda tirdzniecība nav sasaistīta ar investīciju un tehnoloģiju nodošanu. Kad mēs sadarbojāmies ar Rietumiem, tas vienmēr bija saistīts ar būtisku tehnoloģiju nodošanu, kas veicināja atsevišķu Krievijas rūpniecības nozaru attīstību. Tagad nekas tāds nenotiek. Un ar to panākumi beidzas, jo nebūs investīciju, kapitāls turpinās aizplūst, nenotiks importa aizvietošana.
Putins vairāk vai mazāk pārvalda ekonomiku, lai tā noturētos virs ūdens. Izveidot jaunu veiksmīgu un uz nākotni vērstu ekonomikas modeli – nē. Tāpēc pazīstamais oligarhs Oļegs Deripaska nesen teica, ka Krievijai nav nākotnes vīzijas, nav nākotnes modeļa, viss ir miglā tīts, mēs nezinām, kurp ejam.
Bet kad Krievijas ierindas iedzīvotāji sajutīs, ka ekonomikai klājas slikti?
Viņi jau tagad to jūt pietiekami spēcīgi. Levadas centrs daudzu gadu garumā ir aptaujājis Krievijas iedzīvotājus par viņu iepirkšanās paradumiem un ekonomiskās situācijas vērtējumu.
Pirms pilna apmēra iebrukuma Ukrainā aptuveni puse iedzīvotāju atbildēja, ka situācija ir pietiekami laba, bet otra puse atbildēja, ka tā ir sarežģīta vai grūti panesama. Tagad tādu cilvēku, kuri uzskata, ka situācija kļūst arvien labāka, ir 6%. Bet tādu cilvēku, kuri uzskata, ka situācija neuzlabojas, bet ir normāla, ir zem 20%. Tātad kopā tie ir kādi 25%. Pirms kara šādi atbildēja aptuveni 50%.
Pārējie 70% Krievijas iedzīvotāju ir sadalījušies uz pusēm. Daļa saka, ka ir slikti, bet mēs tiekam galā. Otra puse jeb aptuveni trešā daļa iedzīvotāju atbildēja, ka situācija ir nepanesama.
Tas ir nozīmīgs pieaugums, un kara efekts jau ir jūtams.
Protams, rodas jautājums, kad tas izpaudīsies kādā politiskā rīcībā. Taču ir jāsaprot, ka pēc pilna apmēra iebrukuma sākuma Putins ar nodomu ieviesa bargus kriminālsodus par valdības kritizēšanu. Var saņemt 15 gadus cietumā par ekstrēmismu. Mums burtiski ir tiesu spriedumi, ar kuriem cilvēkiem ir piespriesti reāli cietumsodi, norādot, ka viņi ir iesaistījušies ekstrēmistiskās darbībās, kritizējot valdības politiku. Tāpat var piespriest līdz 15 gadiem cietumā arī par Krievijas armijas un tās Ukrainā pastrādāto zvērību kritizēšanu. Cilvēki vēlas izteikties, bet viņi baidās.
Vai jūs atbalstāt, ka iesaldētie Krievijas aktīvi tiek izmantoti Ukrainas atjaunošanai?
Es ne tikai to atbalstu. Mēs ar kolēģiem no fonda "Brīvā Krievija" Rietumos aktīvi iesaistāmies dažādās diskusijās par to, kā to praktiski izdarīt, jo mūsu morālais pienākums ir panākt, lai Krievija samaksātu par pastrādātajiem noziegumiem un postījumiem Ukrainā un lai Ukrainu atjaunotu, izmantojot Krievijas naudu.
Parunāsim par Krievijas opozīciju. Vai Krievijā pašlaik vispār ir opozīcija?
Noteikti! Ja paskatās uz skatītāju skaitu sociālajos medijos, mēs esam salīdzināmi ar valsts televīziju, mēs elpojam mugurā. Dažādu neatkarīgo un trimdas opozīcijas spēku kopējā auditorija ir 30 līdz 35 miljoni unikālo skatītāju mēnesī tieši no Krievijas. Es teiktu, ka 10 līdz 15 miljoni no tiem ir pastāvīgā auditorija. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka televīzija ir galvenais informācijas avots aptuveni 60% Krievijas iedzīvotāju, sociālie mediji – 40%. Tas nozīmē, ka līdz pat 40% neskatās Putina televīziju. Viņi dod priekšroku neatkarīgajai sociālo mediju telpai. Mums ir daudz lielāka ietekme nekā Rietumu radiostacijām aukstā kara laikā.
Pirms mūs arestēja vai piespieda doties trimdā, mēs bijām galvenais politiskais spēks, jo neviens mūs nevarēja pārspēt ielu mobilizācijas potenciāla ziņā. Imperiālisti vai komunisti nekad nespēja sapulcēt tik daudz cilvēku uz mītiņiem. Mēs bijām lielākais ielu spēks, pirms mūs iznīcināja.
Un tāpēc Putins 2021. gadā faktiski sāka gatavošanos pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, vispirms iznīcinot organizēto opozīciju Krievijā. Jo pēc tam, kad viņš pirmo reizi iebruka Ukrainā 2014. gadā, mums Krievijas lielākajās pilsētās bija ļoti iespaidīgi miera gājieni, kuros piedalījās desmitiem tūkstošu cilvēku un nesa Ukrainas karogus. Un tas bija svarīgs signāls Putinam, ka pirms nākamā iebrukuma viņam ir "jāsakārto" situācija Krievijā.
Fakts, ka viņš tērē tik daudz resursu, lai cīnītos pret tādiem kā mēs, sniedz atbildi uz jūsu jautājumu, ka – jā, opozīcija Krievijā pastāv.
Vai, dzīvojot ārvalstīs, jums ir sajūta, ka varat kaut kādā veidā ietekmēt sabiedrības viedokli vai rīcību Krievijā?
Pavisam noteikti, tāpēc ka jums nevar nebūt nekādas ietekmes uz tik nozīmīgu auditoriju. Tikai manu "YouTube" kanālu, kas ir salīdzinoši neliels, tam ir tikai pusmiljons abonentu, ik mēnesi aplūko viens miljons unikālo skatītāju no Krievijas. Tā ir liela auditorija. Un mūsu vidū ir cilvēki, kuriem ir daudz lielāka auditorija. Tātad, jā, mums ir ietekme.
Un, ja paskatās uz sabiedriskās domas aptaujām, var redzēt diezgan stabilu atbalsta samazināšanos karam jau kopš pilna apmēra iebrukuma sākuma. Arī tas ir mūsu nopelns. Es šo tendenci nesasaistu tikai ar mūsu aktivitātēm, bet tā noteikti ir saistīta ar to, ko mēs darām.
Manuprāt, nepelnīti maz uzmanības Rietumos izpelnījās prokremliskā Viskrievijas sabiedriskās domas izpētes centra ģenerāldirektora Valērija Fjodorova nesenā intervija vienā no Krievijas lielākajiem medijiem RBK. Kad viņam jautāja par karu Ukrainā, Fjodorovs atbildēja, ka tikai 10%–15% Krievijas iedzīvotāju ir dedzīgi kara atbalstītāji, bet vairākums iedzīvotāju nevēlas karu un nebūtu to uzsākuši, ja tā būtu bijusi viņu izvēle.
Tāpēc mēs varam teikt, ka ietekmējam Krievijas sabiedrības viedokli. Un tendence nepārprotami iet mūsu, nevis Putina ceļu, tāpēc viņš visu laiku pastiprina represijas. Tas ir rādītājs. Ja viņš represijas pastiprina, nevis atslābina, tas nozīmē, ka viņš nav apmierināts ar sabiedriskās domas tendencēm.
