Globālās krīzes pirmie signāli parādījās 2007.gadā ASV, kad tur eksplodēja hipotekāro kredītu burbulis. Gadu vēlāk – 2008.gada rudenī - vairākas ASV lielās bankas, ieskaitot “Lehman Brothers”, pagāja zem ūdens. Krīzes nākamo vilni ļoti ātri sajuta arī Eiropā un tai skaitā Latvijā. “Parex” pārņemšana, Ivara Godmaņa valdības krišana, jostas savilkšana, darbu zaudējušo cilvēku emigrācijas vilnis...
Vairākas Eiropas valstis, ieskaitot Latviju, pietuvojās bankrota robežai. Grieķija, Portugāle, Īrija, Spānija, Kipra, arī Ungārija un Rumānija tika pie glābšanas riņķiem - aizdevumiem ar drastiskiem nosacījumiem. Dekādi vēlāk statistika beidzot rāda pozitīvu virzību.
“Krīzi ES ir pārvarējusi, ekonomiskā izaugsme ir atgriezusies visās 28 ES dalībvalstīs. Un viena no krīzes mācībām bija – finanšu sektora uzraudzība un starptautiskā sadarbība šī finanšu sektora uzraudzībā,” uzsvēra Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis.
Te ir izdarīts itin daudz - ES ir pievilkusi skrūves. Pēdējās vēl palikušas - jāpabeidz Eiropas Banku Savienības izveide.
“Ja mēs dzirdam diskusijas no ASV, kas diskutē par iespēju atkāpties no vairākiem starptautiskiem standartiem, par kuriem jau panākta vienošanās, tas, protams, izraisa zināmas bažas,” atzina Dombrovskis.
Krīzes sekas ekonomikā mazinājušās lēni, turklāt, šķiet, ne visi izdarījuši adekvātus secinājumus. Neviens no ASV lielajiem baņķieriem cietumā nav nonācis, lai gan soda naudās ASV finanšu institūcijas samaksājušas 150 miljardus ASV dolāru. Šaipus Atlantijas okeānam visskarbāk gāja islandiešiem – vairāk nekā 20 baņķieri tika tiesāti. Tāpēc ir loģiski, ka finanšu krīze samazinājusi Eiropas iedzīvotāju uzticēšanos gan savai nacionālajai valdībai, gan arī Briseles institūcijām.
Domnīcas “Buegel” vecākais pētnieks, Briseles brīvās universitātes profesors Andrē Sapirs norādīja, ka “krīzes ietekme, kritiens ekonomikā nav tādā pat veidā ietekmējis nacionālās institūcijas un Eiropas institūcijas”.
“Mēs esam izpētījuši, ka krīze daudz vairāk ietekmēja uzticēšanos nacionālajā līmenī nekā Eiropas līmenī, jo pilsoņi - un manuprāt pareizi – uzskatīja, ka nacionālajām valdībām ir lielāka atbildība par krīzi, nekā Eiropas institūcijām,” stāstīja Sapirs.
“Eirobarometra” dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāji visus krīzes un pēckrīzes gadus ES institūcijām uzticējušies teju divas reizes vairāk nekā paši savai valdībai un parlamentam.
Pētnieki norāda, ka vērojama korelācija – tie, kas neuzticas savām valdībām, sliecas balsot par populistiem. Ja šis korelācija ir patiesa, tad nākamajās Saeimas vēlēšanās populistiem ir labas izredzes.
Ekonomikas uzlabošanās, ko piesauc Dombrovskis un demonstrē dati, tomēr automātiski nenozīmē, ka pieaug uzticība savai valdībai. Mazinoties krīzes ekonomiskajām sekām, saglabājas citi draudi, kas ietekmē izvēli par labu populistiem.
“Visi tie elementi, kas rada nenoteiktību vismaz daļai elektorāta – vai tā būtu globalizācija, vai tehnoloģijas, darba veida maiņas, cilvēku bailes un pesimisms par nākotni, ka tā būs grūta, un ne tāpēc, ka makroekonomika ir slikta, bet strukturālu iemeslu dēļ – tie elementi ir klātesoši,” sacīja Sapirs.
Tas nozīmē – krīzes rezultātā zaudētā uzticība savai valdībai atgriežas lēnāk nekā pieaug iekšzemes kopprodukts. Un pat tā pieaugums vēl nenozīmē – kā parādīja šī gada vēlēšanas Nīderlandē, Francijā un Vācijā –, ka populisti zaudē savu pievilcību.