Zemo cenu veikalu ēra Vācijā: No veikala nabadzīgajiem līdz līderu pozīcijām

“Aldi” ir veikalu ķēde, kas savulaik aizsāka zemo cenu veikalu ēru Vācijā. Tieši “Aldi” modeli savulaik nokopēja veikalu tīkls “Lidl”, kas, iespējams, ienāks arī Latvijas tirgū. Šodien abas ķēdes – “Lidl” un “Aldi” – ir zemo cenu segmenta tirgus līderi Vācijā.

Apnicīga iepirkšanās rutīna

Sestdienas rītā pie “Aldi” kasēm stiepjas rindas. Tomēr tās dilst ātrāk nekā varētu cerēt. Iemesls: ne lēnāk par kasieriem šeit strādā arī pircēji.

Pircēji vienā ritmā ar kasieri savus pirkumus ratos burtiski ieslauka vai samet kā pagales.

Citādi nemaz nevar. Lete ir tik īsa. Kasieris tik ātrs. Jāpagūst iepirkumi sagrūst grozā, pirms tiem kasieris bez žēlastības jau uzstūmis nākamos.

Iepirkšanās kā rutīnas darbs. Apnicīgs pienākums. Ne tik daudz iepriecinoša nodarbe brīvdienā – tāda tā ir vairumam klientu. Paķert no plaukta, ratos iekšā, traukties tālāk.

Pastaigas solī pētīt produktus plauktos nav jēgas, jo zemo cenu veikaliem raksturīgs neliels sortiments.

Vien līdz dažiem tūkstošiem nosaukumu. Izvēle lielākoties nemainīga mēnešiem, pat gadiem ilgi: aizvien tā pati ierastā maize, gaļa, pica, salāti.

Sīva konkurences cīņa

Vairums preču ir ļoti lētas. To, ka Vācijā ir vienas no zemākajām pārtikas cenām Eiropā, apstiprina arī pētījumi.

Turklāt veikali spēj būt tik lēti par spīti augstām darbaspēka izmaksām. Piemēram, “Lidl” jau vairākus gadus pastāv sava “iekšējā” minimālā alga, kas šogad paaugstināta no 11,50 līdz 12 eiro stundā. Neviens nedrīkst saņemt mazāk.

Kādēļ pārtika Vācijā ir tik lēta? To skaidro Bonnas-Reinas-Zīgas ekonomikas zinātņu profesoram un mazumtirdzniecības veikalu ķēžu konsultantam Tomasam Rēbam: “Tādēļ, ka zemo cenu veikalu veidolā mums ir uzņēmējdarbības forma, kas dzen lejup cenas. Pārējie tirgotāji, ja vien nevēlas kļūt zaudētāji konkurences cīņā, spiesti pielāgoties zemo cenu veikaliem.”

Tieši tā dēvētajos diskonteros jeb zemo cenu veikalos kā “Lidl”, “Aldi”, “Netto”, “Penny” tiek pārdota apmēram puse no visām pārtikas precēm Vācijā. Turklāt ne tikai šajos veikalos var iepirkties lēti.

Lai turētos līdzi cenu sacensībā, savus lēto preču zīmolus uztur arī tādi supermārketu klases veikali kā “REWE”, “Edeka” un “Kaiser’s”. Līdzās dārgākām precēm teju ikvienam produktam šajos veikalos atrodams arī vismaz viens “zemo cenu aizstājējs”: lētais bezzīmola sviests, piens, jogurts, maize.

Ja dārgākajos veikalos iegādājas vien šos - lētā zīmola produktus - iepirkumu grozs izmaksā apmēram tikpat, cik lētākajos. Īsta konkurence, ne tik vien zemo cenu, bet visu veikalu starpā. To iespējamu dara veikalu blīvums jeb skaits uz miljonu iedzīvotāju, kas Vācijā ir viens no augstākajiem pasaulē.

Nabadzības simbols?

Zemo cenu preču veikalu izaugsme Vācijā sākās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, jau līdz ar brīdi, kad sāka attīstīties pašapkalpošanās universālveikali. Kamēr universālveikalu attīstību kavējuši celtniecības aizliegumi iekšpilsētās, zemo cenu veikaliem šāda šķēršļa nav bijis.

Tomēr ne vienmēr diskonteru tēls bijis tik pozitīvs kā šodien. Un pat vēl šodien to neakceptē visi. It sevišķi vecākajā paaudzē ir cilvēki, kuri joprojām kaunas no iepirkšanās “Aldi”, saistīdami to ar nabadzības zīmogu. Savos pirmssākumos “Aldi” bija tirgotava tieši sabiedrības zemākajai klasei: zemi atalgotiem strādniekiem, bezdarbniekiem. Par veikalu visiem gan “Aldi”, gan “Lidl” pakāpeniski pārtapuši vien pēdējo desmitgažu laikā.

“Tas sākās ar to, ka “Aldi Süd” astoņdesmitajos gados zemo cenu veikalus sāka būvēt kā lielas iepirkšanās halles, ērti sasniedzamas ar automašīnu un plašām stāvvietām. Tā sociāli augstāko slāņu pircēji pirmo reizi ieguva iespēju iepirkties par zemām cenām, taču bez sociāli zemāko slāņu pircēju klātbūtnes.

Trūcīgajiem vienkārši nebija mobilitātes iespēju, lai šādā veikalā nokļūtu. Ar to zemo cenu veikals sāka kļūt interesants vidusslānim,” skaidro Tomass Rēbs.

Veikali iepirkšanās kultūru

Tomēr zemo cenu veikali nebūt nav īpaši vien Vācijas mazumtirdzniecības ainavai raksturīgs fenomens, uzsver Tomass Rēbs. Līdzīgā virzienā mazumtirdzniecība attīstījusies arī Francijā. Arī tur šodien puse pārtikas tirgus pieder zemo cenu veikaliem.

Arvien populārāki tie kļūst arī Lielbritānijā. Britu salās celmlauži bijuši vācu veikalu ķēdes “Lidl” un “Aldi”. Ienākdami Lielbritānijas tirgū, tie pamazām mainījuši iepirkšanās kultūru. Britu sabiedrībai raksturīgās noslāņotības dēļ

svarīgāk par zemu cenu britiem esot bijis netikt pieķertiem iepērkamies “nepareizā” jeb savam sociālajam statusam neatbilstošā tirdzniecības vietā.

Tāpat britu iepirkšanās organizācijai bijušas raksturīgas dažādas sadārdzinošas ērtības. Piemēram, angļu pircēji bijuši pārsteigti, ka pēc iepirkšanās pašiem jāpieķēdē iepirkumu ratiņi atpakaļ vietā, no kuras paņēmuši. “Viņi nesaprata, kā darbojas šis mehānisms, jo bija pieraduši, ka to paveic kāds darbinieks-ratiņu stūmējs. “Aldi” bija jāiegulda lielas pūles un jāveic skaidrojošais darbs, lai pieradinātu pie jaunas kārtības. Bet šodien tas vairs nevienu netraucē. Ja vien cenas ir 20 – 30% zemākas, tad arī briti ir gatavi pieciest tās vai citas neērtības,” saka Tomass Rēbs.

Abi mazumtirdzniecības tīkli – “Aldi” un “Lidl” – šodien izvērsuši tik plašu tīklu visā pasaulē, ka kļuvuši par vieniem no Vācijas “eksporta čempioniem” līdzās auto un mašīnbūves uzņēmumiem.

Tomēr tik lēti kā Vācijā “Lidl” ārpus Vācijas nemēdz būt, saka Tomass Rēbs.

Iemesls: nekur ārpus Vācijas produktivitāte, mērīta ar apgrozījumu uz vienu nostrādāto stundu, neesot tik augsta kā Vācijā. Kāpēc? Uz šo jautājumu skaidras atbildes nav arī zinātniekiem.

1 komentārs
Anonīms lietotājs 6871
Gaidu ar nepacietību! Ne tikai Vācijā, arī Šveicē u.c. DARBA CILVĒKI jau sen iemācījušies nepārmaksāt, dzīvot taupīgi un neplātīties ar savu naudu, jo ir daudz gudrākas līdzekļu ieguldīšanas iespējas, kā pārtikas produkti un ikdienas preces. Šis nožēlojamais stils "kāpēc maksāt mazāk, ja var maksāt vairāk" raksturīgs plātīzeriem vai milzu nelegālo ienākumu saņēmējiem, kas, piem., Sky iepērk parastos pamatproduktus par dubultu cenu. Tas ir tāpat, kā pirkt mājokli burbuļa laikā vai braukt ceļojumā par patēriņa kredītu, - pilnīgs finanšu analfabētisms un nespēja samērot savas vēlmes ar ienākumiem, nespēja domāt vienu soli uz priekšu un par savu nākotnes atalgojumu rūpēties jau skolas solā.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārzemēs
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti