Digitālajai revolūcijai ir ēnas puse – personu dati kļuvuši par valūtu, ar kuru norēķināties par pakalpojumu. Tā ir neizbēgama interneta kapitālisma patiesība, un datus mēdz saukt pat par mūsdienu naftu. Tehnoloģiju gigantiem pārmesta gan negodīgas konkurences prakse, gan izvairīšanās no nodokļiem, gan nedroša apiešanās ar lietotāju privātajiem datiem.
Lielais piecinieks – “Apple”, “Facebook”, “Amazon”, “Microsoft” un “Google” – tiek dēvēts arī par biedējošo piecinieku, jo tās ir piecas vērtīgākās kompānijas pasaulē, kuru kopējā vērtība ir triljoniem dolāru. Ne velti pēc katra ar tehnoloģijām saistītā skandāla medijus pārpludina tādi virsraksti kā “tehnoloģiskie milži varenāki par valdību” un “laiks izjaukt gigantus”.
“Amazon” kontrolē 40% no visiem iepirkumiem Amerikā. “Facebook” nav konkurentu personīgo datu apjoma uzturēšanā. Caur “Google” notiek 90% no visām interneta meklēšanām. Un nav noslēpums, ka par šo uzņēmumu pakalpojumiem norēķināmies ar saviem personīgajiem datiem.
Tā kā digitālie uzņēmumi ir pakļauti mazākai kontrolei nekā fiziskie uzņēmumi, šīm kompānijām pārmests daudz – ne tikai par datu drošības pārkāpumiem, bet arī par negodīgu konkurenci un par izvairīšanos no nodokļiem.
Eiropas Komisija aprēķinājusi, ka digitālie uzņēmumi nodokļos maksā vidēji divas reizes mazāk.
Digitālie uzņēmumi Eiropas Savienībā maksā 9,5% nodokļu likmi, kamēr tradicionālie ir 23,3%. Tas parasti tiek panākts ar biroju uzturēšanu zemo nodokļu valstīs.
Tāpēc Eiropas Savienība vēlas to mainīt ar jaunu digitālo nodokli.
Tas, ka lielākās inovācijas nāk no Silīcija ielejas, bet lielākie regulatori sēž Briselē, ir tikai likumsakarīgi – intervijā “Pasaules Panorāmai” norāda tehnoloģiju eksperts Čārlijs Brauns: “Tehnoloģiju kompānijas ļoti labi māk apiet nodokļus un strukturēt savus uzņēmumus, lai nodokļus minimizētu. To varēja novērot jau pašā sākumā, 90.gados. Viņi izmanto likumu, lai to darītu legāli. Tāpēc, protams, ES domā, kā gūt peļņu no šiem uzņēmumiem, kuru ienākumi lielākoties plūst uz ASV.”
Milžu pēdas jūtamas ne tikai ekonomikā, bet arī demokrātiskos procesos. Vairākiem uzņēmumiem pat nācies liecināt ASV Kongresa priekšā par to, kā ar viņu radītajām tehnoloģijām notikuši centieni ietekmēt vēlēšanas. Taču eksperts nepiekrīt distopiskajai vīzijai, ko zīmē daudzi tehnoloģiju pretinieki. Savulaik “Microsoft” tika uzskatīts par nepārvaramu milzi, taču to ir izkonkurējušas citas kompānijas. Tas ir iespējams, ja valdības atbalsta jaunuzņēmumu kultūru, bet ar regulācijām ir konstruktīvas.
“Regulācija ir diezgan neass instruments. Katru reizi, kad parādās jaunas regulas, tiek apcirpta inovācija, izaugsmes iespējas. Tā ir diskusija par to, vai ir efektīvs tīrs kapitālisms vai tīrs sociālisms. Ir jāatrod tā laimīgā vieta pa vidu. Kur tas ir, neviens īsti nezina. Piemēram, “Facebook” iepriekš kritizēja par pietiekamas piekļuves nedošanu trešajai pusei, bet kad “Facebook” atvēra šo kanālu – to izmantoja “Cambridge Analytica”,” norāda Brauns.
Galu galā lielākais milžu soģis būs nevis valdības, bet gan produktu lietotāji, jo tieši auditorija nosaka to vērtību. Un reti kurš, arī apzinoties riskus, būtu gatavs atteikties no ērtībām, kuras šīs kompānijas nodrošina viena klikšķa attālumā.
