Runājot par situāciju pēc ASV izstāšanās no Irānas kodollīguma, Latvijas vēstnieks atzina, ka mūsu valsts uzņēmēji, kuri turpinās strādāt šajā valstī, riskē ar to, ka var tikt izslēgti no starptautiskās finanšu sistēmas. Vēstnieks tomēr uzskata, ka Irākas krīze ir jārisina tikai sarunu ceļā, jo tas ir labāk, nekā vicināt ieročus.
Vēstnieks Pēteris Kārlis Elferts rezidē Turcijas galvaspilsētā Ankarā.
ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums par karaspēka izvešanu no Sīrijas radījis bažas, ka no jauna var uzliesmot asiņaini konflikti šajā valstī. Cik reāla ir iespēja, ka Turcija varētu sarīkot iebrukumu Sīrijas ziemeļos, kurus kontrolē ASV kurdu sabiedrotie?
Pēc ASV paziņojuma par karaspēka izvešanu no Sīrijas ir sekojuši daudzi citi paziņojumi, ka tas nenotiks tik ātri. Tas ir būtiskākais, kas ir šobrīd ir panākts. Rezultātā ir intensīva koordinācija starp ASV un Turciju. Reģionu apmeklē gan Trampa nacionālās drošības padomnieks Džons Boltons, gan ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo. Daudzus satrauc ASV aiziešanas iespējamais straujums un tas, ka varētu veidoties stabilitātes vakuums.
Pēdējos mēnešos ir strauji uzlabojušās attiecības starp ASV un Turciju. Kopš Turcija notiesāja un deportēja to amerikāņu mācītāju, attiecības abu valstu starpā ir kļuvušas labākas. Konsultācijas notiek dažādos līmeņos. ASV delegācijas uzturas Turcijā, lai novērotu procesus pret tā dēvētās Gulena kustības dalībniekiem. Pēdējo mēnešu laikā Turcija ir veikusi plašas pretterorisma operācijas. Decembrī vien ir arestēti 250 kaujinieki, kas bija saistīti ar tā dēvēto Islāma valsti. Ankarā vai Stambulā var redzēt uz ielas, ka tiek uzturēts augsts drošības līmenis. Pēdējās dienās Turcija ir rīkojusi plašas operācijas pret teroristiskajiem grupējumiem.
Tikmēr Sīrija apgalvo, ka tās karaspēks ir iegājis kurdu kaujinieku kontrolētajā Manbidžā...
Sīrijas karaspēka darbības vairāk attieksies uz reģionu, kas ir uz austrumiem no Eifratas upes. Tur sava loma būs arī Krievijai. Arī Turcija varētu piekrist, ka Sīrijas režīms pārņem kontroli pār robežu valsts ziemeļaustrumu “stūrī” pie Irākas. Turcija nevar atbalstīt Bašara al Asada režīma stabilizāciju, taču tajā pašā laikā ir ļoti pragmatiska. Viņuprāt, Sīrijas režīms radīs mazākus draudus, ja pārņems kontroli tieši šajā vietā.
Bēgļu pieaugums no Turcijas uz Eiropu arī nav prognozējams. Turcija šobrīd intensīvi palielina savu militāro klātbūtni uz robežas ar Sīriju. Pārved tehniku un gatavojas [militārai] operācijai. Tā kā Turcijas karaspēka darbības vienmēr būs virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, vai arī no austrumiem uz ziemeļiem, bēgļi drīzāk varētu nonākt Irākā.
Interesanti, ka saistībā ar ASV karaspēka aiziešanu no Sīrijas pastiprinājies Irākas – Sīrijas dialogs par kopīgu sadarbību cīņā ar Islāma valsti. Ir vairākas Islāma valsts kaujinieku grupas gan uz rietumiem, gan austrumiem no Eifratas upes.
Vai šīs teroristu grupas joprojām ir nopietni spējīgas radīt kaut kādu apdraudējumu?
Katru dienu tās paliek mazākas un mazākas. Kādēļ amerikāņus un citus tik ļoti interesēja Sīrijas ziemeļaustrumi? Tur Islāma valsts kaujinieki kontrolēja naftas atradnes. Faktiski lielā mērā ar to viņi finansēja visas savas operācijas. Pēc būtības tika likvidēta Islāma valsts naudas plūsma. Draudi saglabājas, taču ir palikuši mazāki. Izskatās, ka šobrīd ir iedarbojies veselais saprāts un nekādas straujas kustības nenotiks. To var salīdzināt ar [Sīrijas centrālās valdības] plānu šoruden rīkot strauju uzbrukumu Idlibas provincei, kas varēja likt ļoti daudziem cilvēkiem doties bēgļu gaitās. Taču arī tur tika panākta vienošanās, ka nekādas operācijas nenotiks, un tagad reģions ir relatīvi stabils.
Kāda vispār ir situācija Turcijas un Sīrijas pierobežā? Aizvadītās vasaras beigās saspīlējums bija pieaudzis Sīrijas Idlibas provinces apkārtnē, kur Damaska ar Krievijas un Irānas atbalstu plānoja izvērst triecienu pret nemierniekiem.
Tagad situācija Idlibas reģionā ir nostabilizējusies. Turcija [savukārt] veiksmīgi tika galā ar Afrīnas operāciju, bet gadu pirms tam – “Eifratas vairoga" operāciju. Turcija grib izveidot drošu zonu, jo uzskata Sīrijas ziemeļos esošās kurdu "Tautas aizsardzības vienības" (YPG) par radnieciskām "Kurdu strādnieku partijai" jeb PKK. To Ankara uzskata par teroristisku grupējumu. Turcijai jau 30 gadus ir iekšzemes konflikts ar PKK, un viņi ir pārdzīvojuši 2016. gada jūlija apvērsuma mēģinājumu. Tagad Turcija mēģina tikt galā ar tā sekām, vienlaikus veicot operācijas gan Sīrijā, gan Irākā.
Ja atceras 2016. gada apvērsuma mēģinājumu, Turcija bija aizturējusi vairāk nekā 150 tūkstošus cilvēku – gan drošības, gan akadēmisko struktūru pārstāvjus, kas tika saistīti ar Gulena kustību. Cilvēki tiek apsūdzēti par apvērsuma rīkošanu un tiek pielīdzināti teroristiem. Tomēr daudzi tādi nav, un paies laiks, līdz viņiem izdosies pierādīt, ka ar šo organizāciju nav saistīti. Līdz tam viņi ir palikuši bez darba un nevar izbraukt no valsts. Viņiem beidzas iekrājumi, sākas izmisums. Nākamais solis ir radikalizācija, līdzīgi, kā tas notika Irākā. Jāpaiet kādam laika posmam, jābūt arī mehānismam kā cilvēki var deklarēt savu lojalitāti pret esošo varu. Lai būtu attīrīšanas un nerastos iespējas, ka viņi var radikalizēties.
Kopumā drošības situācija Turcijā pēdējo gadu laikā ir uzlabojusies, izņemot valsts austrumus, kur vēl notiek operācijas pret PKK. Viņi [PKK] veic vardarbīgus terorisma aktus pret varas iestādēm, militāristiem, policistiem un pašvaldību vadītājiem. Pret civiliedzīvotājiem tikmēr vēršas Islāma valsts teroristi. Turcija pret visiem šiem izaicinājumiem cīnās vienlaikus. Eiropiešiem arī ir jābūt pateicīgiem no cilvēciskā viedokļa – Turcija ir spējusi uzņemt vairāk nekā 3,5 miljonus bēgļu. Tas ir fenomenāli. Es esmu bijis vairākkārt bēgļu nometņu skolās, kur mācās Sīrijas bērni. Var redzēt, ka viņiem ir labi un viņi ir laimīgi.
Vai ir novērojams, ka Sīrijas bēgļi no nometnēm Turcijā atsāk došanos atpakaļ uz savām mājām, ņemot vērā to, ka situācija viņu valstī sākusi nostabilizēties?
Jā. Viņi atgriežas. Pārsvarā tie ir cilvēki, kas pameta Sīrijas ziemeļus. Tur sāk parādīties kaut kādas mierīgas vietas. Ja nav kur atgriezties, bet ir kādas reliģiskās brīvdienas, tad dodas uz kādām savām bijušajām dzīves vietām, kur satiekas ģimenes un laikabiedri. Sīrijā joprojām daudzos reģionos cilvēki vēl nevar dzīvot.
Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans tiek kritizēts par valsts vešanu islamizācijas un osmanizācijas virzienā. Vai Turcijas sabiedrībā joprojām ir dzīvas Ataturka idejas tādā līmenī, kādā tās bija pirms Erdogana nākšanas pie varas?
Vēl arvien ir. Tajās pašās bēgļu skolās ir Ataturka ģīmetne un bērni raksta stāstus [par viņu]. Ataturka Turcija ir vēl ļoti, ļoti dzīva. To apkarot ir praktiski neiespējams. Ataturka nāves diena ir 10. novembris, deviņos un piecās minūtēs [ir Ataturka piemiņai veltīts brīdis].Tas ir kaut kas latviešiem nesaprotams un neaprakstāms. Ne [Kārlis] Ulmanis, ne [Zigfrīds Anna] Meireovics netiek tā godināts kā Ataturks. Visas mašīnas apstājas, cilvēki izkāpj ārā un nostājas miera stājā. Raksturīgi Turcijai, klusuma brīdis ir ar nepārtrauktu taurēšanu. Pēc godināšanas cilvēki noslauka asaras, iekāpj automašīnā un brauc tālāk.
Ataturka piemiņa tiek godināta visur. Apbrīnojams ir tas, ko viņš kā nācijas tēvs Turcijas republikā ir izdarījis. Viņš Turcijai ir veicinājis pāreju uz citu alfabētu, sekulārismu. Viņam ir divi slaveni teicieni: “miers mājās – miers pasaulē” un, ka “vajag visas reliģijas likt jūras dibenā”. Arī mūsdienu Turcijas konstitūcijā tas atspoguļojas.
Protams, dažos reģionos redzamas islamizācijas tendences. Pēdējo desmit gadu laikā ir uzcelts deviņi tūkstoši mošeju. Tas nenozīmē, ka cilvēki ir kļuvuši reliģiozāki. Ja tu gribi uzbūvēt, piemēram, iepirkšanās centru vai daudzdzīvokļu māju, būvprojektā jāparedz mošeja. Tāpat Turcija iegulda daudz līdzekļu kultūrvēsturisko objektu atjaunošanā arī islāmticīgo apdzīvotajās Balkānu valstīs – Kosovā vai Bosnijā-Hercegovinā. Tas būs ļoti interesanti, kādā veidā šī mijiedarbība izpaudīsies Eiropas Savienībā.
Eiropas Savienībā noskaņojums par Turcijas iespējamo dalību kļūst negatīvāks. Eiropas Tautas partijas kandidāts Eiropas Komisijas vadītāja amatam Manfrēds Vēbers nesen izteicās, ka vēlas pārtraukt iestāšanās sarunas ar Turciju. Ņemot to vērā, vai turkiem joprojām saglabājas vēlme iestāties Eiropas Savienībā?
Ja runā ar valstsvīriem, viņi izprot šīs lietas. Ir arī kultūras atšķirības. Viens piemērs: pēc apvērsuma mēģinājuma Turcija sagaidīja, ka ļoti daudzi brauks un izteiks līdzjūtību un solidaritāti. Mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ("Jaunā Vienotība") bija solidaritātes braucienā. Es pat nebiju vēl akreditēts [vēstnieka amatā], kad devos pie Turcijas premjera izteikt līdzjūtību. Tomēr viņi pārmeta Eiropai: “Jūs aizskrējāt uz Parīzi, jūs aizskrējāt uz Gruziju, bet neatskrējāt pie mums”. Atšķirība ir tāda, ka Gruzija un Francija pašas aicināja, bet turku kultūra ir tāda, kurā neviens neaicina. Ja kāds nomirst, neviens netiek īpaši aicināts izteikt līdzjūtību. Mājas tiek atvērtas, visi tiek gaidīti, un, ja kāds kaimiņš, draugs, klasesbiedrs neatnāk, viņi to nesaprot.
Eiropieši mēdz vienkārši kritizēt. Vispirms turks ir jāsamīļo, bet pēc tam var viņu kritizēt. Ja sāk ar kritiku, tad rodas aizvainojums. Tās ir mazas nianses, kas ir ārkārtīgi svarīgas un būtiskas. Ja tās neizprot, tad neveidosies attiecības politikā, diplomātijā vai uzņēmējdarbībā. Krievija to, protams, izmanto. Nebūsim naivi - Maskava vēlas ielikt kāju kādā NATO dalībvalstī. Tāpēc mums ir svarīgi to nepieļaut. Tas nav mūsu kopīgajās interesēs, tādēļ mums arī ir jāveicina sadarbība. Turcijas gaisa spēki ir arī patrulējuši pie mums, un mēs esam ļoti pateicīgi par to.
Latvijas un Turcijas attiecībās šis gads ir bijis ārkārtīgi bagāts. Mums ir laba izpratne politiskajā līmenī. Nav tādu problēmjautājumu kā citām valstīm. Turcijā ir rīkota Latvijas Jūgendstila arhitektūras izstāde, esam rādījuši latviešu filmas un organizējuši Latvijas kultūras dienas. Sadarbībā ar Eiropas latviešu apvienību, latviešu biedrību Turcijā un mūsu goda konsulu Antālijā, kā arī ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu tiks izdota grāmata par Latvijas attiecībām ar Turciju pirms Otrā pasaules kara. Tajā latviešu un turku valodās būs raksti par abu valstu attiecībām. Cēsīs ir turku gūstekņu kapsēta, bet latvieši dienēja cara armijā, [kas cīnījās pret Osmaņu impēriju]. Grāmatu Turcijā likt priekšā ir plānots Latvijas "de iure" atzīšanas gadadienā.
Okupācijas laikā mūsu vēstnieks Turcijā sūtīja telegrammu, protestējot un informējot par notiekošo, aicinot Ankarai to neatzīt. Turcija Latvijas okupāciju nekad arī neatzina. Par to mēs arī esam pateicīgi Turcijai.
Galvassāpes Turcijas, Irākas un Irānas valdībām bieži vien sagādā kurdi, kas cenšas izveidot savas valstiskās struktūras.
Irākas ziemeļos esošās Kurdistānas iedzīvotāji 2017. gadā rīkoja referendumu, kura rezultāti netika atzīti. Turcijai bija lieliskas attiecības un vairāki robežpunkti ar šo Irākas daļu. Referenduma laikā Turcija un Irāna reaģēja momentāli un noslēdza robežas, bet Irākas valdība - gaisa satiksmi uz Erbīlas lidostu. Vienīgais veids, kā tālāk turpināt šo politiku, bija pilsoņkarš, kurā iesaistītos kurdi no Irānas, Turcijas un Sīrijas.
Taču tagad attiecības ar centrālo valdību ir normalizējušās, ir atvērtas robežas un atjaunota gaisa satiksme. Kurdi Irākas ziemeļos vienmēr ir bijuši autonomi, pat Sadama Huseina laikos viņiem bija autonomija. Taču valstiskuma virzienā sarunas ar Irākas valdību nenotiks. To viņi nevarēs atkārtot, līdz nedabūs konkrētu atbalstu no sabiedrotajiem pasaulē. Mēs [Latvija] labprāt veidosim attiecības ar Irākas ziemeļu daļu, kas arī mūsu uzņēmējiem varētu būt interesanta.
Sekojot ASV aiziešanai no tā dēvētā Irānas kodollīguma, palielinās saspīlējums Persijas līcī. Cik reāla ir iespēja, ka Irāna varētu rīkot kādas asimetriskas militāras darbības, piemēram, uzbrukt naftas tankkuģiem, kā tas tika pieredzēts Irānas - Irākas karā?
To es nesaredzu. Irānas militārās spējas nav tik ievērojamas. Zobenu vicināšana ne pie kā laba nenoved. Diplomātijā ir tāds teiciens: “labāk daudz blablabla, nekā bang bang un bum bum”. Ir jāturpina runāt un runāt, nekā izvairīties no dialoga. ASV prezidenta Donalda Trampa kursa maiņa un retorika nav uz labu. Latvija to neatbalsta, mums ir Eiropas Savienības pozīcija - līgums bija darboties spējīgs. Irāna neveidoja savu kodolbruņojumu, un to varēja uzraudzīt. Bez līguma šādas situācijas vairs nav. Sankcijas, kuras ASV ieviesīs, daudziem nenāks par labu. To rezultātā cieš nevis vadītāji, bet gan parastā tauta.
Latvijas uzņēmējiem ir riskanti nodarboties ar uzņēmējdarbību Irānā, jo tam būs sekas. Ne tikai tādas, ka viņi vairs nevarēs strādāt ASV, bet, piemēram, būs neiespējama arī pieslēgšanās starptautiskajai finanšu sistēmai. Realitāte ir tāda, ka mēs esam spiesti ciest no ASV sankcijām pret Irānu. Eiropas Savienība mēģina iedarbināt dažādus mehānismus, taču, kamēr šis ceļš nav iziets, es nevienam neiesaku riskēt. Piemēram, Turcija panāca vienošanos ar amerikāņiem, ka pret tiem, kuri nodarbojas ar naftas pārstrādi, sankcijas netiks piemērotas.
Pēdējā gada laikā Irānu ir satricinājuši daudzi jauniešu protesti. Saskatāmas indikācijas Irānas valsts iekārtas liberalizācijai?
Nevaru apgalvot, ka tā ir, vai ka tā nav. Varu tikai pastāstīt, ko esmu redzējis ar savām acīm. Vakaros Teherānas restorānā sievietēm lakats nokrīt uz pleciem. Kamēr neviens neskatās, tas lakats tur tā arī paliek. Ir nianses, katra cilvēka iekšējs protests pret kaut ko. Irānas galvaspilsētas riekstu veikalos pārdevējas runā ļoti labā angļu valodā. Irānā ir izglītoti cilvēki, kas grib draudzēties. Viņi ir izsalkuši pēc sapratnes. Paklāju muzejā cilvēki pienāk klāt, uzdod jautājumus un grib ar kādu sarunāties svešvalodā. Latvijas Mākslas akadēmijā ir profesore, kura ir pētījusi [irāņu] paklājus un rakstus un atradusi ļoti lielas līdzības ar latviešu ornamentu. Viņa pati bija pārsteigta. Mums ir daudz kopīga. Tikai veidojot attiecības, mēs varam atrast šīs kopības.
