Paula Karadža: Mans vīrs ir Turcijas pilsonis, bet mēs dzīvojam Latvijā. Agrā pirmdienas rītā mēs saņēmām zvanu no viņa drauga. Pateica, ka ir bijusi zemestrīce, un mēs uzreiz zvanījām ģimenei. Pirmie, kam zvanījām, nepacēla, kas, protams, bija satraucoši. Pēc tam mēs sazvanījām viņa [vīra] brāļa sievu. Tad jau īstenībā bija diezgan skaidrs, kas ir noticis – gājusi bojā viņa mamma. Tajā pašā dzīvoklī bija arī viņa brālis un viņa trīs bērni, bet tie ir izglābušies.
Nebija, protams, simtprocentīgi skaidrs par to mammu, vai viņa ir mirusi, bet uz to gāja. Mēs tam gatavojāmies un tā tas arī izrādījās. Visticamāk, gājuši bojā vēl četri tuvāki radinieki, kas ir vīra māsas vīra radinieki.
Pašlaik mans vīrs ar ģimeni dienas un naktis pavada pie tās sagruvušās mājas, jo tie radinieki vēl nav izrakti un apbedīti. Lai viņus no turienes dabūtu ārā, vajadzīga degviela. Tā ir tāda ļoti akūta lieta.
Latvijas Radio: Kāda bija un varbūt joprojām ir cilvēku palīdzība un atsaucība?
Paula Karadža: Visi, kas ir šajā pilsētā [Kahramanmaraša], neizbēgami ir iesaistīti humānā palīdzībā. Tas nav gluži, ka tev nomirst tavs radinieks un tev ir laiks sērot vai pavadīt laiku ar ģimeni. Tur ir tādas ļoti akūtas vajadzības – ūdens, ēdiens un arī kur palikt. Lielākai daļai jau nav kur palikt.
Latvijas Radio: Lai tiktu galā ar zemestrīces sekām, Latvijas valdība gatava ziedot 200 tūkstošus eiro. Palīdz arī iedzīvotāji, platformā "ziedot.lv" saziedojot jau vairāk nekā 37 tūkstošus eiro. Kā jūs vērtējat cilvēku atsaucību šeit Latvijā?
Paula Karadža: Godīgi sakot, negaidu lielu atbalstu no Latvijas. Es pieļauju, ka ar Turciju nav daudziem ļoti cieša saikne, it īpaši, ņemot vērā esošo karu Ukrainā, uz tā fona vēl jo mazāk. Es arī pašlaik vācu ziedojumus un [informāciju] publicēju savos sociālajos tīklos. Es arī gaidu palīdzību tikai no saviem tuviniekiem. Es saprotu, ka esošajā situācijā Turcija varbūt nav mūsu prioritāte.
