Bēgļu bērni Eiropā – daļa no tiem pazudusi bez pēdām

Lai arī Eiropas valstu pilsoņi ir ļoti skeptiski par bēgļu uzņemšanu, lielas raizes šobrīd sāk sagādāt ieceļotāju bērni. Viņi tāpat ir nonākuši sev svešā vidē, bez izglītības un ļoti bieži bez valodas zināšanām.

Iespējams, seksuāli izmantoti vai pārdoti

Eiropols ir aplēsis, ka Eiropā ir pazuduši vismaz 10 000 ieceļotāju bērnu. Šī ir zemākā prognoze. Eiropola vadība ir atklājusi medijiem - pastāv ļoti liela iespēja, ka bērni nonākuši kriminālo grupējumu varā. Kriminālo aprindu interese par neaizsargātajiem bērniem palielinājusies jau 2014.gadā, kad bēgļu jautājums Eiropā tikai sāka samilzt.

To, ka ar bēgļu bērnu tiesību ievērošanu ir problēmas, norādījis Islāma cilvēktiesību komisijas vadītājs Masuds Šadjarehs. Viņaprāt, tieši bēgļu bērni ir visneaizsargātākā daļa. Ne vienmēr izdodas pārbaudīt, vai kāds onkulis, kurš piesakās paņemt bērnu savā aizgādībā, tiešām ir bērna radinieks.

„Bēgļu problēmu risināšanā ir milzīgs haoss, nav vienotu noteikumu. Ir ļoti daudz dažādu izaicinājumu, ar kuriem Eiropa netiek galā,” saka Šadjarehs.

„Kaut vai tāds piemērs, ka Eiropa pati par sevi nav nemaz tik droša vieta, kaut vai seksuālās izmantošanas un cilvēku tirdzniecības ziņā.

Pašu eiropiešu bērni tiek izmantoti, kur tad vēl ja mēs runājam par bēgļu bērniem. Diemžēl, bet, nesaņemot pienācīgu tiesību aizsardzību, tieši bēgļu bērni ir lielākajā riska grupā,” skaidro cilvēktiesību aizstāvis.

Liela bēgļu daļa cenšas nonākt Lielbritānijā, jo Tuvo Austrumu ģimenēs ir ļoti daudz radinieku un daudzi jau legāli dzīvo britu salās.

Laura Grifita, brīvprātīgā no Lielbritānijas, jau vairākus mēnešus cenšas palīdzēt bēgļiem Kalē smiltīs. Viņa strādā tieši ar bērniem, cenšas noskaidrot, kur varētu būt bērnu ģimenes. „Šie bērni nav redzējuši savus vecākus gadus divus vai trīs. Mirklis, kas man allaž paliks atmiņā, ir redzēt prieku viņu sejās, kad paziņojam, jūs varat doties tālāk un pievienoties savai ģimenei. Kādos apstākļos viņi šeit Kalē smiltīs mitinās? Piemēram, šīs teltis tiek uzskatītas par siltām, jo tās ir sausas, bet, apklājot sienas pat ar segām, tajās salst,” stāsta Grifita.

Iekļaut skolās nav viegls uzdevums

Pieredze ar bēgļu bērniem ir arī Latvijā. 11 bērni mācās Natālijas Draudziņas vidusskolā. 10 ir integrēti kopējā mācību plūsmā, bet viens jaunietis mācās individuāli. Stāsts ir jau par dzirdēto puisi no Afganistānas Kamrānu Aijubī.

Skolotāja Ieva Utināne atzīst, kultūras atšķirības ir manāmas. „Viņš sākumā ilgu laiku, un es arī viņam ļāvu, staigāja ar cepuri. Vēlāk sāku teikt, ka skolā mēs cepuri tomēr noņemam. Viņam tas šķita dīvaini. Tā viņš ir iejuties, viņi kā cilvēki ir vairāk uz āru vērsti, ekspresīvāki, skaļāki, mēs esam kautrīgāki,” stāsta Utināne. „Jā, viņš piemēram stāstīja, kā mājās māte un māsas gatavo ēst, vīrieši nekad. Šeit viņš gan ir sācis to darīt – cep olu, mizo kartupeļus, cep desu. Ir redzēts, kādreiz, kad es eju, ka viņš aizklīst kaut kur pa pilsētu vai centru, viņš zina, kas ir „Origo”, Brīvības piemineklis. Saprotu, ka brīvo laiku viņš pavada, lai pastaigātos vai kaut ko iepazītu,” norāda Utināne.

Vai šiem bērniem ir viegli iejusties jaunā skolā, jaunā vidē, jaunā valstī?

Natālijas Draudziņas vidusskolas direktors Pēteris Ševčenko norāda, grūtības sagādā kaut vai lēmums, kurā klasē bērnus likt.

Zināšanas viņiem neatbilst mūsu izglītības sistēmai, līdz ar to, jādomā, kā iemācīt vairāk iebraucējiem, nemazinot iespējas izglītoties pašu bērniem. „Pirmkārt ir grūti izlemt, ko ar viņiem darīt. Ja bērnus stingri vērtētu pēc zināšanām, tad viņi jau ir zaudējuši kaut vai gadu no mācībām uz ceļojuma laiku vien,” pauž Ševčenko.

„Faktiski šie bērni ir jāliek kā vecāki pie jaunākiem. Jāizlemj ir dilemma, kas ir svarīgāk? Lai viņš tiek pie vienaudžiem vai lai ieliekam viņu klasē ar jaunākiem bērniem, bet tad var parādīties citas problēmas. Mūsu princips ir katrā klasē ielikt ne vairāk par vienu šādu bērnu,” norāda Ševčenko.

Viesojoties Natālijas Draudziņas vidusskolā, pa gaiteni garām paiet divi iebraucēju bērni. Vizuāli grūti atšķirami, drēbes tādas pašas kā latviešu bērniem, gaita un pārkrautās mugursomas identiskas. Tikai nedaudz tumšāka ādas krāsa un melnāki mati. Viena lieta, kas gan ir priecīga, daži no bērniem ir ļoti centīgi. Viena no irākiešu atvasēm, kas kādu laiku dzīvoja Vācijā, izcīnīja otro vietu vācu valodas olimpiādē. Pedagogi uzsver, galvenais, lai būtu kaut kādas valodu zināšanas, uz kuru bāzes veidot komunikāciju ar skolotājiem. Tas gan nemaina galveno stāsta būtību, arī šie bērni ir izgājuši cauri ļoti smagiem apstākļiem.

Bēgļu bērnu stāstītais - tikai daļēji saprotams

Skolotāja Ieva Utināne norāda, ka pirms uzņēmās Kamrāna skološanu, islāma kaujinieki šķita kas tāls un nezināms. „Varu pastāstīt gadījumu, kad Kamrāns atnāca ļoti norūpējies. Izrādās, naktī zvanījis tēvs un, ja es pareizi sapratu, tēva brālis noslepkavots. „Daīš” kaujinieki bijuši un tēva brāli nogalinājuši. Tas mani izsita no līdzsvara, sākumā šķita, ka tas viss ir ļoti tālu, tagad ar Kamrānu tas ir pievienojies maksimāli tuvu. Nākamajā dienā, ja es pareizi sapratu, noslepkavots jau bija kāds no ģimenes bērniem. Pats Kamrāns norūpējies, bet tomēr man šķiet, ka viņš pie tā ir pieradis, tur tā notiek, tur griež galvas nost un tur šauj,” atminas skolotāja.

Viņa arī izstāsta, kāpēc Kamrāns laikam devies bēgļu gaitās.

Allaž jāatceras, ka stāstītais ir aptuvenās nojausmas valodas barjeru dēļ.

It kā tēvs pārdeva kaut kādu zemes gabalu, lai samaksātu kontrabandistiem un dabūtu dēlu prom no „Daīš”.

Kaujinieki braukā pa ciemiem un paņem līdzi jauniešus, lai veidotu savas armijas. Tas arī varētu būt labs stāsts, lai iežēlinātu atstāt jaunieti Latvijā. Tomēr Eiropas tiesībsargājošo iestādes turpina zvanīt trauksmi, bērni Eiropā jau tā pazūd, bet tie, kas atbraukuši bez dokumentiem un arī palikuši bez vecākiem, viegli kļūst par laupījumu kriminālām darbībām. Izmanīgi krāpnieki, izdomā dažādus veidus, kā bērnus dabūt sev. Kas notiek tālāk, neviens nezina.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie

Populārākie
Interesanti