Rīgā šajās dienās notiek starptautiska konference "Krievijas karš pret bērniem", kurā tiek spriests, kā atgūt un pārvest mājās nolaupītos ukraiņu bērnus, kā arī sodīt Krieviju par genocīdu pret ukraiņu tautu.
Okupanti draudēja nošaut
Latvijā viesojas arī neliela atgūto Ukrainas bērnu grupa. Katrs ir pabijis Krievijas varā, un katram ir savs stāsts. Lai arī tagad viņi atgriezušies dzimtenē, tās grūti saukt par laimīgām beigām.
Iļjas māte nomira viņam uz rokām no šāviņu ievainojumiem Mariupolē uz ielas. Kiras tēvs bija izgājis uz balkona pēc produktiem un gāja bojā, kad sākās apšaude.
Saško Krievijas filtrācijā atšķīra no mātes un vēl arvien, jau pusotru gadu, viņš nezina, kur ir mamma. Maksimu okupanti draudēja nošaut.
"Mums ar Maksimu ir kopīgs stāsts. Mēs no Mariupoles gājām prom ar kājām. Diezgan ilgi gājām. Nonācām pie Krievijas kontrolposteņa. Mums pateica, ka vedīs uz Donecku. Bet mēs devāmies uz autobusa pieturu, lai aizbrauktu uz Zaporižjas apgabalu.
Mums piedraudēja ar ieroci, ka būs problēmas, ja iesim kaut kur citur. Mums vairs nebija izvēles. Un mēs gājām tur, kur viņi pateica," stāsta Ivans.
Okupantu nolaupītie bērni dalās atmiņās, kā mēģināts viņus pārkrievot, apmānīt un pakļaut savai ietekmei.
"Teica, ka mēs visi esam krievi"
"Viņi ieslēdza televizoru. Tur bija Krievijas propaganda. Viņi teica, ka Krievija ir laba. Bet es neticēju. Es domāju, ka Ukrainā tomēr ir labāk. Viņi teica, ka Ukrainas jau vairs nav, ka visa jau ir okupēta un es esmu jaunā realitātē. Es tam noticēju. Jo man telefona nebija," atceras Saško.
"Kad es biju Krievijas Federācijā, mums pateica, ka Ukraina nekad nav bijusi, nav un nebūs. Ka mēs visi esam krievi.
Un ka atgriezties Ukrainā nevarēsim, jo tās nebūs. Mums teica, ka visi būsim krievi," okupantu gūstā piedzīvoto atceras Veronika.
"Slimnīcā Doneckā, kad man bija ievainota kāja un es nevarēju staigāt, tur man mācīja rakstīt krieviski," stāsta Iļja. "Un ārsts man pateica – ja tu gribi teikt "Slava Ukrainai!", tad tev ir jāsaka "Slava Ukrainai Krievijas Federācijas sastāvā!""
Bērni saka, ka grib, lai nodarītais ļaunums netiek noklusēts, lai pasaule viņus sadzird.
"Esmu šodien šeit, lai ar savu stāstu palīdzētu pēc iespējas ātrāk atgūt visus bērnus atpakaļ no okupācijas," saka Maksims.
"Lai pasaules līderi mūs sadzirdētu. Lai viņi saprot, kā tas ir. Dod Dievs, lai citi nenonāk tādā situācijā!" spriež Ivans.
Precīzu nolaupīto bērnu skaitu neviens nezina
Ukrainas prezidenta pārstāve Darja Herasimčuka uzsver, ka Krievijas noziegumi pret bērniem turpinās joprojām.
"Viņi masveidā, superlielos apmēros nolaupa bērnus un aizved uz Krievijas Federācijas teritoriju, deportē un pārvieto tos. Un tas viss ir pierādījumi Krievijas varas lielākajam noziegumam pret Ukrainu – genocīdam pret Ukrainas cilvēkiem caur Ukrainas bērniem."
Ukrainas varasiestādēm nav precīzu skaitu, cik bērnu ir nolaupīti un pārvietoti uz Krieviju. Pēc prezidenta pārstāves teiktā, tādu varētu būt 200 000 līdz 300 000.
"Jūs visi gribat zināt konkrētus skaitļus, cik daudz bērnu Krievijas vara ir nolaupījusi. Bet mēs šos skaitļus nezinām.
Ukraina nezina precīzus skaitļus par to, cik tieši bērnu Krievijas vara ir nolaupījusi. Jo mums joprojām nav iespēju iekļūt pagaidu okupētajās teritorijās," atzīst Herasimčuka.
"Neviens – ne Ukraina, ne kāda cita valsts vai starptautiska organizācija – nevarēja tur iekļūt un noskaidrot, ka tie bērni ir nogalināti vai tie ir ievainoti, bet citi savukārt nolaupīti un pārvietoti."
