Viņa sarunā ar LSM.lv stāsta, ka kara šausmas Libānā neviens nevēlas piedzīvot un valdība, cik vien var, mēģina palīdzēt cilvēkiem – gan iekšēji pārvietotajām personām, gan informējot sabiedrību par rīcību krīzes situācijā.
Krista dzīvo Libānā jau 15 gadus, kopā ar vīru audzina trīs bērnus un palīdz laulātajam draugam darbā kristiešu draudzē.
Darāmā ir daudz, jo draudze ir liela – aptuveni 4000 cilvēku. Tās apgādībā ir bērnudārzs, skola, medicīnas centrs. Arī humānās palīdzības sniegšana Libānā mītošajiem bēgļiem un pašiem libāniešiem.
Krista sarunā ar LSM.lv stāstīja, ka Libānā teju trešdaļa iedzīvotāju ir bēgļi – divi miljoni cilvēku, kas bēguši no kara un nemierīgajiem dzīves apstākļiem dažādās Tuvo Austrumu valstīs, lielākoties – Sīrijā vai Irākā.
Neraugoties uz to, ka Beirūtā plecu pie pleca mīt dažādu reliģisko kopienu pārstāvji, ikdienā visi sadzīvojot labi un mierīgi.
"Šeit, dzīvojot starp arābu un kristiešu pasaulēm – Rietumiem un Austrumiem –, esmu iemācījusies daudz, un tā ir kolosāla pieredze," viņa stāstīja. "Tā palīdz saprast un pieņemt kultūras, kas ir svešas un tālas."
Cik vien Krista atceras dzīvi Beirūtā, tā vienmēr ir bijusi kā uz adatām. Kristas vīrs uzaudzis laikā, kad valstī teju 15 gadus plosījās Libānas pilsoņu karš.
Arī pēc tā valsts piedzīvojusi vairākus satricinājumus – pēdējo gadu laikā vien tur notikuši pret valdības korupciju vērsti protesti un vardarbīgas sadursmes ar kārtībsargiem. Arī postošais sprādziens Beirūtas ostā 2020. gadā.
Taču cilvēki tur esot sīksti un pie visa pierodot. Arī viņa.
"Piemēram, mana mamma, kura dzīvo Latvijā, vienreiz zvanīja un stāstīja, ka ārprāts – viņas mājās neesot ūdens. Un es domāju – vai, cik traki. Šeit mums tā ir katru otro dienu."
Libānā cilvēki ir iemācījušies pielāgoties dažādiem apstākļiem. Kad 2019. gadā Libānā notika plaši protesti pret valdību, tostarp vardarbīgas sadursmes, cilvēkus informēja par to, kā labāk sevi pasargāt, arī skolas tika slēgtas.
Kad valstī pazūd ūdens vai elektrības padeve, daudzi, tostarp arī viņas ģimene, jau ir parūpējušies par alternatīviem veidiem, kā to sagādāt.
"Mums, piemēram, mājās ir četri dažādi elektrības avoti – kad nestrādā viens, tad aiziet otras. Kad tas arī ne – tad trešais," stāstīja Krista.
Un, lai arī gadu gaitā Libānā, kā Krista sacīja, vienmēr ir bijis raibi un nekad nav garlaicīgi, Izraēlas un "Hamās" karš arī šīs valsts iedzīvotājiem radījis jaunu šoku un piespiedis pielāgoties citiem dzīves apstākļiem.
"Stress ir liels, un, protams, neziņa par nākotni biedē visus cilvēkus Libānā. Apmēram 19 tūkstoši cilvēku no Libānas dienvidiem jau ir pārcēlušies uz Beirūtu vai citām tuvākām pilsētām, jo situācija tur ir tiešām slikta," pauda Krista.
To, ka cilvēku Beirūtā ir krietni vairāk, var just. Taču bēgļu pilsētas ielās nav. Daļa no valsts dienvidiem pārbēgušo cilvēku kā pagaidu variantu Beirūtā īrē mazas istabas vai dzīvoklīšus. Citi šeit patvērušies pie radiem vai draugiem.
Cik vien iespējams, palīdzību tiem, kam tas nepieciešams, sniedz arī Krista ar vīru.
Beirūtas iedzīvotāji arī sākuši veidot krājumus nebaltām dienām – iepērk un uzglabā degvielas rezerves, pārtiku, zāles. Daļa viņas draugu un kolēģu, bažījoties par nākotni, pametuši valsti.
"2006. gadā, kad bija Izraēlas–Libānas karš (saukts arī par Izraēlas–"Hizbullāh" karu – red.), tika bombardēta lidosta. Tas nozīmē, ka cilvēki baidās, daudzi lidojumi jau tagad ir atcelti," stāstīja Krista.
Skolās mācības pagaidām notiek, pilsētā ikdienas rosība turpinās. Taču, ņemot vērā, ka jebkurā brīdī apstākļi var strauji mainīties, civiliedzīvotāji iepazīstināti ar rīcību ārkārtas situācijā:
"Neviens negrib šīs šausmas piedzīvot, tāpēc pagaidu valdība, cik vien var, mēģina palīdzēt cilvēkiem – izdomāt, kā būs, ja būs. Kur jābrauc, kas notiks. Mēģina tam sagatavoties."
Kristai apkārt esošie cilvēki Beirūtā daudz runā par notiekošo Gazas joslā. Viņi ir noskumuši, šokēti, ir pret tur notiekošo vardarbību abās karojošās pusēs.
"Tie, kas ir mani kolēģi un draugi, ir pret jebkādu vardarbību. Ar vardarbību nekad nekas nav atrisināts. Ļaunu ar ļaunu nekad nevar atrisināt, lai kā tu centies."
Lai arī lielākā daļa Libānā mītošo musulmaņu atbalsta palestīniešus, kopumā šķelšanos sabiedrībā vai reliģiskajā piederībā balstītu vardarbību Krista gan nav novērojusi.
"Spēku vajag tikai tad, kad tu vēlies izdarīt ko kaitīgu. Citādi pietiek ar mīlestību, lai visu pārējo paveiktu," Čārliju Čaplinu sarunas beigās citē Krista – ar cerību, ka šo domu sadzirdēs arī konfliktā ierautās puses, kā arī sabiedrība, kuru šis karš ir sašķēlis.
