Abu valstu atšķirīgās izpratnes Latvijas Radio skaidro Izabella Buržuā (Isabelle Bourgeois), socioloģijas doktore un ilggadējā pētniece Francijā bāzētajā pētniecības institūtā CIRAC. Šo iestādi 1982.gadā dibināja Vācijas kanclers un Francijas prezidents, un tās uzdevums ir padziļināt izpratni Francijā par Vācijas politiku un sabiedrību.
- Vairākos jautājumos Francijas un Vācijas kompromiss ir iespējams, bet citos tās ir kā "uguns un ūdens".
- Vācijā valda federālisms un vara izkliedēta pa pavalstīm, bet Francijā visu regulē centrs.
- Francijā valda drīzāk žurnālistu viedokļu plurālisms, bet Vācijā – mediju plurālisms.
- Francijā vērojama distancēšanās no Eiropas idejas, bet vāciešiem Eiropa nozīmē dzimteni.
Francijas prezidents Emuanels Makrons un viņa Eiropas reformu idejas pēdējās nedēļās kļuvušas par karsti apspriestu tematu Vācijā. Makronu piemin, citē, slavē un kritizē, apspriež priekšlasījumos un diskusijās. Protams, ne jau tikai ar Makronu kā personu saistīta šī interese. Runa ir par Eiropu. Par to, kādu ceļu tā turpmāk ies. Par to, kā Eiropas Savienības reformēšanā un vadīšanā spēs sadarboties abas lielvalstis, Vācija un Francija.
"Uguns un ūdens"
Varētu domāt, ka Vācijai un Francijai, kuru tandēms tik ilgi dominējis Eiropas Savienībā, ir puslīdz skaidrs, ko vienai no otras sagaidīt. Pat ja abas ir atšķirīgās pozīcijās, Francijā droši vien zina, kā domā vācieši, tāpat kā Vācijā izprot francūžus. Tā tomēr nav. Abas Eiropas Savienības kodola valstis viena otru izprot sliktāk, nekā varētu vēlēties, atzīst Izabella Buržuā.
"Tas, ka kaut kas Eiropas Savienībā un eirozonā ir jāmaina, jāatjaunina un jāpilnveido, ir skaidrs visiem. Makronam tas ir skaidrs, tāpat kā Merkelei ir skaidrs. Te nekādu domstarpību nav. Jautājums ir cits. Pēc 30 gadus ilgušas Francijas klusēšanas, kuras laikā tā atturējusies izteikt būtiskus priekšlikumus, Makrons nācis klajā ar vīziju un licis to priekšā Vācijai.
Diemžēl tas noticis nelabvēlīgā laikā. Vācijā nesen bija pagājušas vēlēšanas, jaunā valdība vēl nebija tapusi. Vācijā, kur visu noteic parlamentārais process, valdības izveide vienmēr aizņem vairāk laika nekā Francijā, kur galvenais lēmējs ir prezidents. Vācijā lēmumu pieņemšanas prasa laiku. Daudz laika. Pirmkārt, dažādo politisko partiju dēļ. Otrkārt, Vācijā ir ne tikai federālā valdība, bet arī 16 pavalstu parlamenti. Var teikt, ka Vācijā ir nevis viena, bet gan veselas 17 valdības.
Iespējams, šo apstākli Makrons līdz šim nebija īsti sapratis un pievērsis tam pietiekamu uzmanību. Tamdēļ
nepacietība, kas tagad parādās Francijā, nav piemērots instruments, lai ko panāktu. Ir jāgaida, līdz Vācija sagatavo atbildes priekšlikumus,
tad jāsēžas pie galda, lai tālāk lietas apspriestu punktu pa punktam."
Ir punkti, kur, viņasprāt, vienošanās būšot grūta vai pat pilnīgi neiespējama. Un vienlaikus esot ne mazums lietu, kur kompromiss nāks pavisam viegli, uzskata Izabella Buržuā.
"Pie "vieglākajiem" ir jautājumi, kas saistīti ar Eiropas Savienības ārējo robežu. Šengenas telpa, Dublinas regula, Eiropas vienotā patvēruma sistēma. Šeit nebūs grūti vienoties. Lai gan arī tur pastāv lielas nacionālas atšķirības, šī ir lieta, kur ir jāvienojas, jo tā ir pārāk akūta problēma, kas būtiski ietekmē arī sabiedrības viedokli. Citādi ir ar eirozonas, banku savienības, eirozonas finanšu ministra un ES valūtas savienības tematiem. Abu valstu pozīcijas šajos jautājumos ir krasi atšķirīgas. Te Vācija un Francija Eiropas Savienībā ir kā uguns un ūdens."
Centrs un perifērija
"Uguns" un "ūdens" – tas nozīmē ko vairāk par atsevišķām domstarpībām, kuras var izdiskutēt pie sarunu galda. Tās ir atšķirības, kas sakņojas pretējos uzskatos par to, kā vispār funkcionē valsts un demokrātija, tā saka Izabella Buržuā.
"Kamēr Vācijā valda federālisms un vara ir izkliedēta pa pavalstīm, Francijā visu regulē centrs. Centrs ir Parīze. Uz turieni viss plūst un tiecas, tur koncentrējas politiskā, ekonomiskā un mediju vara. Pārējā Francija – perifērija. Tikmēr Vācijai centrālisma modelis ir svešs. Vācijā Berlīne ir vieta, kur gan atrodas galvaspilsēta, tomēr tur nekoncentrējas visa veida vara, resursi un elite. Berlīne nav būtiskāka, piemēram, par Minheni, Hamburgu, Ķelni vai Frankfurti. Un, ja centra nav, nav arī perifērijas tādā nozīmē, kā to saprot Francijā.
Tās ir divas vēsturiski veidojušās sistēmas, kas ir gluži pretējas viena otrai.
Vācija paļaujas uz modeli, kuru dēvē par autoliberālismu. Proti, uz brīvu konkurenci, brīvu tirgu, kuru ierāmē noteikumi, kas jāievēro. Francijā ir gluži citādi. Francijā tirgu, ekonomiku un budžetu regulē valsts. Francijai līdzīgu modeli pārnest uz visu Eiropas Savienību – tas, protams, Vācijai neder. Jo Vācija baidās, ka tādā gadījumā politiķi kļūs par vienīgajiem lēmējiem pār to, kas ekonomikai darāms.
Tāpat Vācija bažījās par ES iespējamo virzību uz "pārvedumu savienību" jeb modeli, kur stiprākie – šajā gadījumā Vācija – pārskaita naudu vājākajiem, jo no pieredzes zina, kādas ir tā negatīvās sekas. Finanšu federālisms Vācijā taču ilgu laiku darbojās pēc tāda paša principa. Tam ir savas priekšrocības. Ņemsim, piemēram, Bavāriju. Īsi pēc Otrā pasaules kara tā bija agrāra, vāja, ekonomiski mazattīstīta zeme. Pārējās Vācijas pavalstis finansiāli palīdzēja Bavāriju modernizēt, un šodien Bavārija pieder pie lielākajām donorvalstīm savstarpējā finanšu pārdalē Vācijā. Bet ēnas puse: pārvedumu savienības mehānisms federālā sistēmā noved arī pie nonivelēšanās "virzienā uz leju"."
Citiem vārdiem: ja kādam garantē finanšu palīdzību tikmēr, kamēr vien viņš nav finansiāli pārāk spēcīgs, bet, sasniedzot augstāku līmeni, viņam jāsāk dot citiem, tad nav izdevīgi pārāk saspringt.
"Tā ir problēma ar subsīdijām. Tas ir atkarības sindroms. Tā vietā, lai modernizētos un attīstītos, ekonomika atslābst. Tas ir risks arī visai Eiropas Savienībai. Pat neatkarīgi no aizspriedumiem, kas Eiropā valstīm ir vienai par otru. It sevišķi pārmetumiem Dienvideiropai, Spānijai, Portugālei, Itālijai, arī Francijai. "Jūs neesat izpildījuši mājasdarbus, veikuši reformas, mazinājuši parādus!"
Šis arī ir domstarpību punkts starp Merkeli un Makronu. Makrons tagad cenšas parādīt, ka Francija beidzot veic reformas. Dienvidvalstis saka Vācijai: jā, jūs gribat vienīgi taupīt, jūs domājat tikai par budžetu un parādiem. Taču parādu mazināšana ir svarīga. Ne jau tikai tāpēc, ka tas ir kaut kāds cipars un parādu līmenis ir ietverts līgumos, kuru reti kura valsts ievēro. Tas ir svarīgi mūsu bērniem. Ja mēs viņiem atstājam tikai parādus, tad vairs nebūs iespējams aizņemties, lai investētu infrastruktūrā, skolās, visā, kas nākotnē varētu būt vajadzīgs."
Atšķirīgas sabiedrisko mediju sistēmas
Tāpat kā valsts iekārtas, Vācijā un Francijā atšķiras arī sabiedrisko mediju sistēmas. Francijā mediju centrs ir Parīze. No turienes ziņas saņem perifērija. Sabiedriskie mediji Francijā atrodas valsts rokās.
Tikmēr Vācijā pastāv decentralizēts mediju modelis. Katrai pavalstij vai pavalstu grupai ir savi sabiedriskie mediji. Tie darbojas neatkarīgi viens no otra, bez vienotas vadības.
Arī žurnālistiskā brīvība Francijā nozīmējot ko citu nekā Vācijā. Vācu žurnālistam, kā skaidro Izabella Buržuā, parasti esot divas identitātes. Viena: privātā kā indivīdam ar visām tā brīvībām. Un otra: profesionālā kā žurnālistu cunftes biedram. Francijas žurnālistam tipiski ir tikai viena – viņa identitāte kā indivīdam. To pašu viņš "lieto", arī strādājot redakcijā, un par svarīgu uzskata nepakļaušanos savam priekšniekam.
Tātad Francijā valda drīzāk žurnālistu viedokļu plurālisms, bet Vācijā nevis atsevišķu žurnālistu, bet gan mediju plurālisms.
Un vēl viena īpatnība: ziņu akcenti. Saturiski Francijas ziņas gandrīz vienmēr sākšoties ar nacionālajām ziņām. Tālāk sekos mazliet starptautisku notikumu atspoguļojuma un vien pa retam kaut kas par Eiropu.
"Vācijā Eiropas norises ir pašsaprotama tēma mediju vēstījumos. Tāda pati kā visas. Tāpat kā mediji ziņo par slepkavību uz ielas stūra, autoavāriju, jebko, tā ziņo arī par Eiropu. Tas, kas notiek Briselē, arī pieder pie pasaules norisēm tāpat kā kaut kas, kas norisinās Vašingtonā.
Francijā atšķirībā no Vācijas ziņas ir organizētas tā, ka nacionālajām ziņām vienmēr ir priekšroka. Visas ziņas tiek gatavotas Parīzē, un no Parīzes ar tām tiek apraidīta valsts. Centrālisma princips. Reģionālu televīzijas un radio programmu tikpat kā nav, vismaz ne informatīvu.
Šī īpatnība noved pie tā, ka francūži no medijiem par Eiropu uzzina ļoti maz.
Ja tomēr ko dzird, tad informācija allaž ir ideoloģiski uzlādēta. Vienmēr priekšplānā ir kāda protesta partija: vai nu kreisie ekstrēmisti, kā zināms, Francijā ir arī trockisti un komunisti, vai pretējais pols kā labējie ekstrēmisti. Eiropa nav tēma, par kuru sabiedriskajā telpā būtu pieejama neitrāla informācija. Vismaz pagaidām ne. Ceru gan, ka līdz ar Makronu tas mainīsies. Taču pagaidām skolēni skolās netiek izglītoti par to, kas ir Eiropa.
Kamēr Vācijā politiskā izglītība pieder pie vispārējās izglītības. Tajā jūs uzzināt, kā funkcionē institūcijas, piemēram, Eiropas Parlaments. Francijā cilvēkiem Eiropa drīzāk ir milzīgs kontinents līdz pat Urāliem. Vai arī otrs variants: Eiropa ir apgaismības vēsture. Vai arī karaļu vēsture. Tātad: ģeogrāfija un vēsture. Bet Eiropa kā Eiropas Savienība? "Kas tas tāds?" Skolā to nemāca."
Distancēšanās no Eiropas idejas
Šo faktoru kopums ir novedis pie zināmas distancēšanās no Eiropas idejas Francijā.
"Francijā cilvēkiem ir bail no Eiropas, jo viņi nezina, kas tas ir.
Nereti vienīgais, ko ļaudis zina, ir: "Brisele mums norāda, kas darāms", pastāvot "Briseles diktāts", un tas mums nepatīk. Makrons ir pirmais, kurš ir sācis pozitīvi runāt par Eiropu. Vismaz viņš mēģina runāt. Tas ir ļoti grūti, jo sabiedrība ir ļoti nobijusies. Jā, piemēram, vienotā valūta Francijā tiek uztverta pozitīvi, tā tika apsveikta.
Tomēr pēdējo desmit, piecpadsmit gadu laikā daudz kas ir mainījies. Globalizācija kļuvusi straujāka. Ekonomikas dalībnieki vairs nedomā nacionāli, bet gan globāli. Ticis likvidēts liels skaits darbavietu. Francijas uzņēmumi šo tendenci ir "nogulējuši", jo gaidījuši, ka saskaņā ar tradīciju viņiem pielāgoties palīdzēs valsts ar subsīdijām un citādi. Ir elementi, kuros konkurencē ar Franciju Vācija ir būtiski aizsteigusies priekšā.
Līdz ar Eiropas Savienības paplašināšanos austrumu virzienā notika pārmaiņas: tirgū ienāca jauni konkurenti, un Vācija bija viena no pirmajām, kurai nācās cīnīties ar šī procesa ēnas pusēm. Taču Vācijas uzņēmumus šī cīņa ir stiprinājusi. Jā, notikušas uzņēmumu apvienošanās, nācies pārstrukturēties, bet vācu uzņēmēji ir palikuši uz inovāciju un kvalitātes ceļa. Francija šo tendenci ir nogulējusi. Tas rada bailes. Tas rada iespaidu: Eiropa nozīmē mazāk darbavietu, augstāku bezdarbu, un papildus tam Eiropas Savienības "diktāta" ietekmē mums tagad jāreformē arī sava sociālās apdrošināšanas sistēma. No mums tagad arī pieprasa, nevis vairs tikai atbalsta."
Taču ko atšķirībā no francūžiem Eiropa nozīmē vāciešiem? "Sacīšu gluži tieši: dzimtene. Vāciešiem Eiropa ir daļa dzimtenes. Vācieši vispirms savās identitātēs ir bavārieši, sakši un tā tālāk. Otrkārt, vācieši. Treškārt, eiropieši. Kāpēc? Tas stāv rakstīts konstitūcijā, 23. paragrāfā. Piedalīties vienotas Eiropas veidošanā ir daļa Vācijas Federālās Republikas pastāvēšanas jēgas."
Tam klāt nāk vēl arī ģeogrāfija, kas iejušanos vienotā Eiropā vāciešiem darot daudz vieglāku, saka Izabella Buržuā.
"Vācija ir zeme, kur vienmēr valdījusi mobilitāte, kur vienmēr bijusi darīšana ar kaimiņiem. Tāpēc vāciešiem vieglāk iejusties šādā sistēmā. Federālisms, protams, arī te palīdz. Jo cilvēki no ikdienas pieredzes zina: ak jā, bavārieši funkcionē tā, sakši – citādi, Hamburgā domā tā, Ķelnē savukārt pavisam atšķirīgi. Eiropā jau tas ir līdzīgi. Tur gan nāk klāt vēl jaunas valodas, bet tās taču var iemācīties.
Tādēļ vācietim Eiropā justies kā mājās ir daudz vieglāk nekā francūzim,
kurš, paskatoties kartē, atrodas nedaudz nomaļus no galvenajām norisēm, un viņam nav tik daudz robežu ar kaimiņiem. Šīs atšķirības ir vēsturiski sakņotas."
Vai iespējama izgāšanās?
Bet kas notiks gadījumā, ja Makrons tomēr cietīs neveiksmi un viņa vīzijas, nerazdamas Vācijas sapratni, tiks nostumtas malā un izbālēs? Vai tad viņš riskē zaudēt savu tik lielo politisko kapitālu pats savās mājās, Francijā?
"Tik tieši es to neformulētu. Pirmā reakcija, protams, būtu negatīva. Taču ļoti drīz balsis pavērstos pret Vāciju. Vācija izrādītos pie visa vainīga. Meklēt vainīgo ārpusē pieder pie jebkuras nācijas mentalitātes, ne vien pie francūžu. Būtu mazliet rūgtuma, taču drīz tiktu atrasts diplomātisks risinājums.
Tātad "izgāšanās" īsti nav iespējama. Katram tiks dota iespēja saglabāt savu "seju". Tas arī ir nepieciešams. Arī tas, ka ikvienam ir iespēja nezaudēt seju, vieno Eiropu."
Tātad divas lielvalstis vēlas reformēt Eiropas Savienību, taču atšķirīgi. Vācija: kā izkliedētas varas federācijas modeli, kāds jau pastāv Vācijā. Francija: kā teritoriju, kuru regulē centrs. Līdzīgi kā Francijā valsti regulē Parīze. It sevišķi asi šīs atšķirīgās izpratnes saduras, līdzko ir par naudu: eirozonu un bankām. Vācija un Francija Eiropas Savienībā: kā "uguns" un "ūdens".
Pirmie "uguns" un "ūdens" sadarbības rezultāti taps zināmi jūnijā, kad Vācija un Francija grasās nākt klajā ar konceptu par eirozonas reformām. Ar to Makrona un Merkeles vienošanās ceļš būs tikai sava ceļa sākumā.
