Ukrainas armija lēni, taču ļoti sekmīgi iznīcina Krievijas armiju, vērtēja Maļara. Viņa arī sacīja, ka ukraiņu spēku virzība ir lēna, jo Krievijai ir daudz lielāka armija un vairāk ieroču. Īpaši grūti klājies Ukrainas dienvidos, kur okupācijas spēki pie frontes līnijas bija izveidojuši mīnu laukus trijās līnijās.

Gints Amoliņš: Kā Jūs raksturotu situāciju Ukrainas frontēs?

Hanna Maļara: Mēs šo situāciju saucam par sarežģītu, bet kontrolējamu. Situācija ir smaga. Krievijas uzbrukuma galvenais virziens ir Ukrainas austrumos. Mēs īstenojam pretuzbrukumu dienvidos. Krievija austrumos uzbrūk un koncentrē spēkus vairākos virzienos, lai mēs būtu spiesti aizsargāties vairākos virzienos un šos spēkus nevarētu izmantot citur.

Var teikt, ka Ukrainas armijai ir panākumi, jo mēs neļaujam krieviem virzīties dziļāk Ukrainas teritorijā. Bet tās ir ļoti smagas cīņas. 

Varbūt šķiet, ka nekas īpaši nenotiek, jo puses nemaina pozīcijas. Bet patiesībā tur ir ļoti karsta situācija. Un Ukrainas armija ļoti sekmīgi iznīcina Krievijas armiju, iznīcina tās aizsardzības un uzbrukuma potenciālu, daudz tehnikas.

Ko jūs teiktu tiem cilvēkiem, kas redz, ka Ukrainas pretuzbrukums ir turpinājies vairākus mēnešus, taču varbūt kādam šķiet, ka tas nav pavirzījies uz priekšu tik ātri, cik bija cerēts. 

Dienvidos Ukrainas bruņotie spēki atbrīvojuši vairāk nekā 200 kvadrātkilometrus. Tas bija ļoti grūts ceļš, jo Krievija ir visu samīnējusi trīs līnijās. Tāpēc atmīnēšanas process ir ilgs, ātrāk to nevar izdarīt. 

Un tagad redzam, ka Krievija vēlas atgūt kontroli pār apdzīvotajām vietām, kuras jau esam atbrīvojuši. Kaujas tagad ir smagas. 

Nav tāda kritērija, pēc kura varētu novērtēt, vai armija virzās ātri vai ne. Ir konkrēta situācija, un Ukrainas karaspēks pārvietojas tik ātri, cik iespējams. Viņi dara visu iespējamo, lai atbrīvotu mūsu teritoriju. 

Tā var būt tikai filmās, ka plkst.13.00 sākas uzbrukums un 14.00, kā beidzas filma, noslēdzas arī militārā operācija. Dzīvē tā tas nenotiek. Dzīvē ir nepieciešams ilgāks laiks, lai visu sagatavotu darbam. Te mēs varam atcerēties Hersonas atbrīvošanu, kurai mēs ilgi gatavojāmies, un tad, kā visiem šķita, to ātri atbrīvojām, taču pats process nebija ātrs.

No kā tuvākajos mēnešos būs atkarīgs tas, kā situācija frontē pavirzīsies tādā vai citādā virzienā? 

Šajā gadījumā mēs sakām – uzticieties Ukrainas bruņotajiem spēkiem, un viņi izdarīs visu, kas ir jāizdara. Bet patiešām ir faktori, kas ietekmē pretuzbrukuma gaitu un līdz ar to kara gaitu. Pirmais galvenais faktors ir bruņojums.

Tas ir acīmredzams, ka Krievijai ir vairāk cilvēku, daudz lielāka armija un vairāk ieroču. Saskaņā ar militāro zinātni uzbrukt var tikai tad, ja tev ir pārsvars – vairāk cilvēku un bruņojuma. 

Ukrainai ir mazāk bruņojuma un cilvēku, tomēr mūsu armija riskē un virzās uz priekšu. Tāpēc pretuzbrukums nav par to, cik daudz kilometru atbrīvots. Tas ir par to, ka Ukrainas armija virzās uz priekšu apstākļos, kad tai ir mazāk cilvēku un mazāk ieroču.

Piemēram, austrumu frontē Krievija bieži dienas laikā izmanto desmit reizes vairāk šāviņu, nekā to var atļauties mūsu spēki.

Tie var būt seši tūkstoši pret 60 tūkstošiem šāviņu dienā. Ir bijis, kad Krievija izmanto līdz pusmiljonam šāviņu nedēļā. Tas ir ļoti liels skaitlis. 

Par šo ziemu un energoinfrastruktūru Ukrainā. Vai Ukraina ir vairāk gatava šai ziemai nekā pagājušajā gadā?

Domāju, ka šeit Latvijā un jebkurā citā Eiropas valstī ir ļoti grūti iedomāties, kā tas ir, kad vairākas dienas nav gaismas, vispār nav elektrības un mājās nav ūdens. Nestrādā skolas un bērnudārzi, daudzstāvu ēkās nedarbojas lifti.

Protams, ir grūti atjaunot elektrostacijas. Mēs to esam iemācījušies darīt, bet tas nenozīmē, ka Krievija ir apstājusies un vairs nemēģinās panākt, ka Ukrainā ziemā vispār nav gaismas. 

Viņi vēlas mūs nosaldēt, lai mums mājās būtu auksti. Tāds risks ir, un valsts dara visu iespējamo, lai maksimāli aizsargātu iedzīvotājus un pēc iespējas ātrāk atjaunotu uzlidojumos bojātos objektus.

KONTEKSTS:

2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Plaša ofensīva izgāzās, Ukraina nepadevās, un, saņemot ārvalstu militāro palīdzību, ukraiņu armijai izdevās apturēt iebrucējus un 2022. gada rudenī arī atbrīvot Harkivas apgabalu, atgūt Hersonu, bet 2023. gada vasarā sākās jauns Ukrainas pretuzbrukums.

Pretuzbrukuma gaitu apgrūtina efektīvu uzbrukuma ieroču trūkums, mīnu lauki un Krievijas okupācijas spēku nocietinātās pozīcijas, tomēr Ukrainas armija pamazām virzās uz priekšu.