Sankcijas – ap likumu ar līkumu
23. augustā Igaunijas Nacionālā raidorganizācija nāca klajā ar vēsti, ka Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas dzīvesbiedram Arvo Hallikam daļēji piederošs transporta uzņēmums turpinājis darboties un gūt peļņu Krievijā pēc pagājušā gada februāra. Pats Halliks sākotnēji skaidrojis, ka šī firma tikai palīdzējusi savam sadarbības partnerim pabeigt pirms Krievijas iebrukuma iesāktos darījumus, taču tālāka izpēte liek domāt, ka tā, visticamāk, nav taisnība.
Pati premjerministre paziņojusi, ka neapspriežot ar vīru viņa darījumus un, attiecīgi, par viņa biznesu Krievijā neko nav zinājusi. Tomēr šis skandāls pamatīgi iedragājis Kajas Kallasas autoritāti. Aptauju dati liecina, ka vairāk nekā puse aptaujāto uzskata, ka viņai vajadzētu atkāpties no amata. Arī Igaunijas prezidents Alars Kariss pēc tikšanās ar politisko partiju pārstāvjiem izteicies, ka Kallasai vajadzējis atkāpties tūlīt pēc tam, kad skandalozā informācija atklājusies.
Notikušais kārtējo reizi atklāj, ka izdevīgo darījumu saišu saraušana ar Krieviju nenākas viegli arī tām valstīm, kuras viskonsekventāk atbalsta Ukrainu cīņā pret agresoru.
Pēdējās nedēļās jautājums, kā zināms, aktualizējies arī Latvijā. Protams, runa nav par tiešiem sankciju režīma pārkāpumiem, bet gan par atļautu, tomēr ētiski apšaubāmu rosīšanos.
Vērtējot vispārējo sankciju iedarbīguma ainu, Parīzes Politisko pētījumu institūta lektors Sergejs Gurijevs publikācijā mediju informācijas un analīzes resursā "Project Syndicate" secina: "Krievijas ekonomikai joprojām nedraud sabrukums, taču tā izjūt nopietnu kara un sankciju radītu spiedienu."
Ja sākotnēji Krievija pat krietni nopelnīja globālā naftas cenu kāpuma dēļ, tad šogad tās ienākumi no naftas un gāzes tirdzniecības kritušies gandrīz uz pusi. Radikāli mainījusies šī eksporta struktūra: ja līdz pagājušajam gadam vairāk nekā divas trešdaļas Krievijas jēlnaftas tika eksportētas uz rietumvalstīm – Nīderlandi, ASV, Dienvidkoreju, Franciju, Vāciju u.c. –, tad tagad 31 procents no tās nonāk Ķīnā, 26 procenti – Indijā.
Tiesa, kā liecina statistika, apmēram 24 procentiem Krievijas jēlnaftas eksporta galamērķis nav zināms, un ir pamats domāt, ka ar pietiekami izvērstu shēmu palīdzību sava daļa no tā nonāk arī Rietumos. Tas liek runāt par sankciju apiešanu kā ļoti nozīmīgu problēmu, ka vēl sāpīgāk izjūtama bruņojuma ražošanas komponentu importa ziņā.
Ziņojumu par importēto detaļu nozīmi Krievijas kara mašīnai un šo detaļu pieejamību agresorvalstij jūnijā publicēja Jermaka–Makfola neatkarīgo ekspertu grupa sadarbībā ar Kijivas Ekonomikas augstskolas institūtu. Tajā secināts, ka pirmajos mēnešos pēc plaša mēroga iebrukuma sākuma, attiecīgo bruņojuma ražošanai nepieciešamo detaļu imports Krievijā patiešām sarucis, taču jau ap pagājušā gada septembri agresorvalsts iedarbinājusi sankciju apiešanas shēmas, un decembrī tika sasniegts 2021. gada novembra līmenis. Tiesa, pēc tam apjomi atkal nedaudz kritušies.
71 procents no bruņojuma ražošanā nozīmīgām detaļām nonāk Krievijā no Ķīnas un Honkongas, 8 procenti – no Turcijas; savukārt tās ražotas visbiežāk Ķīnā, Malaizijā, Vjetnamā vai Dienvidkorejā. Tomēr, ja palūkojas uz attiecīgo ražotņu īpašniekiem, tad to biroji lielum lielajā vairumā gadījumu atrodas ASV, Dienvidkorejā, Japānā, Šveicē vai Eiropas Savienībā.
Dzīvot var un bizness ir bizness
Ir divi skatu punkti, no kuriem tiek vērtēta sankciju efektivitāte – pašas Krievijas un rietumvalstu. No abiem šobrīd izskatās, ka sankcijas nestrādā tik labi, kā tika cerēts kara sākumā.
"Krievija, protams, saka – dzīvot var, ir kaut kāda izjūta, ka ierobežojumi ir, bet nekas tik traģisks.
Un patiešām – Krievijas ekonomika vēl nav sabrukusi, un nav tā, ka būtu pagājis tikai viens mēnesis, nu jau drīz būs pagājuši divi gadi kopš daudz stingrākās sankcijas ieviestas. No otras puses – protams, efekts sankcijām ir, bet tas nepiedzīvo to augsto punktu, uz kuru cerēja rietumvalstis, kad bija lielie paziņojumi, ka ar ekonomiskām sankcijām mēs spēsim nospiest Krieviju un piespiest pārtraukt karu," vērtēja Vrobļevska.
Vienlaikus Vladimirs Putins savā publiskajā retorikā turpina iekļaut aicinājumus sankcijas mīkstināt vai atcelt, kas liek domāt, ka sankcijas tomēr tiek izjustas.
"Jo ilgāks laiks paies, jo jūtamākas sankcijas būs, bet ir veidi kā šīs sankcijas apiet, un Krievija mācās.
Krievija nav vienīgā valsts, pret kuru ir šāda veida sankcijas, tā kā paraugi ir, un ir dažādi ceļi, kā varbūt pat ne tiešā veidā pārkāpt vai apiet sankcijas, bet mēs vienkārši nedzīvojam burbulī, pasaule ir pietiekami atvērta, un pasaulē ir pietiekoši daudz sadarbības partneru, kas nav rietumvalstis, līdz ar to absolūti likumīgi var tirgoties ar Krieviju, un viss var notikt," skaidroja Vrobļevska.
"Jāatceras tas, ka Krievija tomēr nav maza ekonomika, lai arī ko kāds kādreiz būtu smējies. Neviens nebija izmēģinājis pret šāda lieluma valsti ieviest sankcijas. Tagad tas ir noticis, mēs redzam, ka tas ir abpusēji griezīgs zobens, kā saka, bet labā ziņa ir tā, ka Rietumu pasaule tomēr neatlaižas, šis noskaņojums joprojām ir gana stiprs par spīti tam, ka sankcijas sit arī pašiem pa kabatu," vērtēja Jēgermanis.
30 gadu laikā kopš Padomju Savienības sabrukuma Krievija ir pamatīgi integrējusies Rietumu pasaulē gan ekonomiski, gan sakaru ziņā, un šos sakarus saraut nebūt nav vienkārši. Tie ir arī tīri personiski kontakti.
"Kamēr tieši pret tevi pašu ar raķetēm nešauj, es domāju, arī Latvijā ļoti daudziem ir tāda izjūta, ka, lai ukraiņi karo – jā, mēs viņus varbūt arī atbalstām, bet tomēr mūsu bizness ir bizness," vērtēja žurnālists Eduards Liniņš.
Turklāt sankciju apiešanas ķēdes ir tik dažādas un daudzveidīgas, ka to kontrolēt pilnībā faktiski nav iespējams, piebilda Jēgermanis. Arī paļauties uz uzņēmēju godaprātu, viņaprāt, ir naivi.
"Ja es esmu uzņēmējs, neatkarīgi no manas morāles vai politiskās pārliecības, esmu izveidojis biznesu, bet tagad nāk politiķi un saka – nē, šitā nevajadzētu vairāk. Tas tīri psiholoģiski nav ļoti vienkārši izdarāms. Protams, ja esi liels uzņēmums, tev ir iespējas ko pamainīt, sākt ko jaunu un tā, bet, ja esi maziņš uzņēmējs, tu spirināsies tik ilgi, cik ilgi būs iespējams, kamēr vien tev neatnāks pakaļ," viņš vērtēja.
Eksperti secina, ka sankcijām, lai tās nestu reālas pārmaiņas, vajadzīgs laiks. Jau šobrīd Krievijas ekonomika ir pārveidota par kara ekonomiku.
"Ja trešdaļa no tavas ekonomikas aiziet kara vajadzībām, protams, tev ir kaut kādas darba vietas, tu kaut ko ražo, bet ar visu pārējo paliek arvien grūtāk. Inflācija arī nav no mazākajām, darba spēka arī sāk pietrūkt. Proti, vienkārši tāpat nebūs," norādīja Jēgermanis.
