Kultūras ministrijas pārstāvis sarunā ar Latvijas Televīziju (LTV) stāstīja gan par jau padarīto valsts ceļā uz dalību Eiropas Savienībā, gan arī apliecināja valsts gatavību atlikušos mājasdarbus veikt pēc iespējas ātrāk un veiksmīgāk.

Tāpat Ševčenko dalījās pārdomās par pirms 10 gadiem Ukrainas galvaspilsētā Kijivā notikušo "Eiromaidanu" jeb Pašcieņas revolūciju. Tieši šis brīdis, viņaprāt, skaidri pierādīja to, kādu ukraiņi redz savu nākotni, proti, ka vēlas reiz kļūt par daļu no Eiropas Savienības.

Gints Amoliņš: Esmu drošs, ka šī nav pirmā reize, kad cilvēki to jautā – vai jums ir kāda saistība ar slaveno ukraiņu dzejnieku un rakstnieku Tarasu Ševčenko?

Tarass Ševčenko: Mums visiem, kuriem uzvārds Ševčenko, ir kaut kāda saistība, vismaz garīga. Starp citu, uzvārds Ševčenko ir otrs izplatītākais Ukrainā.

Jūs esat Ukrainas Kultūras un informācijas ministra vietnieks Eiropas integrācijas jautājumos. Attiecības starp Eiropas Savienību (ES) un Ukrainu ir jūsu atbildības joma – kas ir galvenie izaicinājumi, kur ir jāsaskaņojas ar ES?

Ir divas daļas. Liels jautājums pēdējā pusotra gada laikā bijusi likumdošana mediju jautājumos. Jo viens no Ukrainas pirmajiem mērķiem, lai nonāktu līdz iestāšanās sarunu sākšanai, bija nodrošināt, lai mūsu likumdošana atbilstu Eiropas Savienības Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvai. Parlaments to apstiprināja pagājušajā decembrī, un Eiropas Komisija (EK) to novērtēja pozitīvi.

Cits stāsts ir ar kultūru. Kultūras jomā nav Eiropas tiesību aktu. Tātad te runa ir vairāk par maigo varu, par pārrobežu sadarbību Eiropā. Tas ir par valdības atvērtību un caurskatāmību. Tas ir par līdzdalību kultūras politikas veidošanas procesā. Starp citu, kad man un manai komandai radās jautājums, kas Ukrainai būtu jādara tieši kultūras jomā , lai 100% būtu saskaņā ar Eiropas Savienību, mēs nevarējām atrast skaidru atbildi. Lūdzām ES mums atrast ekspertu, un tieši Latvijas eksperti mums sagatavoja ļoti labu ziņojumu, un tagad mēs zinām visas atbildes uz šiem jautājumiem.

Kuri, jūsuprāt, ir galvenie jautājumi, ja neskaita karu, kas Ukrainai būtu jārisina prioritāri, lai tuvinātos dalība Eiropas Savienībā?  

Ir jautājumi, kas mums nav viegli un kuri ir jārisina vispirms. Piemēram, šajās dienās parlaments izskatīja mazākumtautību tiesību likumdošanu.

Protams, tas ir izaicinājums, ka mums kara laikā ir jāievieš reformas. Bet mums ir pieredze mērķu sasniegšanā, kad mērķis patiešām ir visiem kopīgs.

Piemēram, bezvīzu režīma iegūšana ar ES pirms kāda laika. Mērķis bija tik ļoti kopīgs visai sabiedrībai, ka process, manuprāt, bija pārsteigums Eiropas Savienībai, ka viss, kas Ukrainai bija jāizdara, tika izdarīts ļoti ātri. 

Rezultāts bija pozitīvs, un Ukrainas pilsoņi varēja vienkāršāk ceļot uz Eiropas Savienības valstīm. Tāpēc, neskatoties uz problēmām un izaicinājumiem, esmu pārliecināts, ka visa saskaņošana, kas nepieciešama, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, tiks paveikta ļoti ātrā tempā.

Ir atsevišķas Eiropas Savienības valstis, kuras nepiekrīt un šaubās, ka Ukrainai vajadzētu būt šajā valstu blokā. Ko jūs teiktu tiem, kuri šaubās?

Esmu pārliecināts, ka Ukraina ir neatņemama Eiropas daļa un Ukrainai ir, ko dot Eiropas Savienībai, ne tikai iegūt no dalības Eiropas Savienībā. Pasaules Eiropas daļas nākotne nav iespējama bez mūsu valsts.

 Cik ilgs, jūsuprāt, būs Ukrainas ceļš uz Eiropas Savienību?

Es nezinu, cik ilgs būs ceļš, taču Ukraina un Ukrainas valdība darīs visu, lai šo ceļu padarītu ātrāku. Un tie pilsoņi, kuri grib, lai Ukraina būtu daļa no Eiropas Savienības, izdara ļoti labu un pozitīvu spiedienu uz visiem šajā procesā, lai sasniegtu mērķi.

Kādēļ Ukrainai pašai būtu svarīgi iestāties Eiropas Savienībā? 

Ukraiņi sevi vienmēr uzskatījuši par eiropiešiem. Tas ir arī par vērtību izvēli, par nākotnes izvēli. 

Šī izvēle tika skaidri izdarīta pirms desmit gadiem, kad notika Pašcieņas revolūcija jeb "Eiromaidans". Tas notika, jo tā laika prezidents (Viktors) Janukovičs toreiz atteicās no asociācijas līguma ar Eiropas Savienību, lai noslēgtu vienošanos ar Krieviju. Un ukraiņiem tas nepatika. Viņiem nepatika arī brutalitāte, korupcija un citas lietas. Taču runa bija par vērtībām – demokrātiskām vērtībām, Eiropas vērtībām.

Pirms desmit gadiem tas bija šajās dienās decembrī, kad norisinājās Pašcieņas revolūcija. 

Jā. Es tolaik biju Maidanā gandrīz katru dienu. Tolaik biju dibinājis un vadīju nevalstisku organizāciju, kuras fokuss bija žurnālistu tiesības un vārda brīvība. Tās bija dienas, kuras mēs vienmēr atcerēsimies. Tā bija svarīga Ukrainas vēstures daļa.

Kā jūs atceraties šīs dienas pirms desmit gadiem, kad bijāt tur, Maidanā? 

Es atceros spēcīgo garu un gribasspēku cilvēkiem, kuri tur bija un varbūt ne bez iemesla juta, ka viņi uzvarēs. Dažkārt, kad devies mājās un vairs nebiji pulkā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, varbūt iezagās domas, ka tas nav iespējams, ka valdība un policija ir pārāk stipra un neviens neklausīsies. 

Bet nākamajā dienā atgriežoties lielajos pūļos ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, jums vairs nav nekādu šaubu, ka ukraiņi "Eiromaidanā" uzvarēs. Tas pats tagad ir ar karu.

Pat tumšākajās dienās, kad citas valstis domāja, ka Krievija uzvarēs, ukraiņi bija pilnīgi pārliecināti, ka viņi uzvarēs šajā karā, ka mēs uzvarēsim šajā karā. Un mēs joprojām ticam, ka mēs uzvarēsim.