ĪSUMĀ:
- Ukrainietēm Natālijai un Ļubovai izdevās pamest okupēto Hersonu.
- Pēc ierašanās Kišiņevā abas izmitināja patvēruma meklētāju centrā, kur uzturas joprojām.
- Ap 90% bēgļu apmetušies pie vietējiem iedzīvotājiem vai paši īrē mitekļus.
- Abām sievietēm ir pārāk zemi ienākumi, lai noīrētu dzīvokli.
- Bēgļu žēlsirdības centrs sola palīdzēt.
- Atbalstīt plānots arī mazturīgās Moldovas ģimenes, lai mazinātu spriedzi sabiedrībā.
- ANO komisāre uzsver nepieciešamību turpināt atbalstīt bēgļus.
- Bēgļi Moldovu izvēlas vairāku iemeslu dēļ.
- Vieglāk iejusties vietējā dzīvē ir gados jaunākiem cilvēkiem.
- Ukraiņu bēgļi vēlas braukt mājās, bet vai nu to vairs nav, vai dzimtenē vēl nav droši.
Ko es teikšu meitai?
Divas draudzenes Natālija Iļjašova un Ļubova Osulenko ieradās Kišiņevā īsi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Viņām izdevās pamest okupēto Hersonu.
"Mēs šeit ieradāmies 2022. gada 11. aprīlī. Es, mana vedekla un divi viengadīgi bērni… Mēs aizbraucām tikai bērnu dēļ, jo bija ļoti bail. Visu laiku bombardēja. Tas bija ļoti grūts ceļš. Parasti no Hersonas līdz Mikolajivai var 60 minūšu laikā nokļūt, bet mēs braucām sešas dienas," raudādama atceras Ļubova.
Savukārt Natālija atzina, ka negribējusi uz Moldovu braukt, bet draudzene uzstājusi: "Viņa uzstāja, ka jābrauc, sakot: ja tu te paliksi, tad ko es tavai meitai pēc tam teikšu?"
Pēc ierašanās Moldovā abas sievietes tika izmitinātas patvērumu meklētāju centrā, kur viņas uzturas joprojām. Šādās vietās dzīvo tikai neliela daļa Ukrainas bēgļu, jo ap 90% ir apmetušies pie vietējiem iedzīvotājiem mājās vai paši īrē mitekļus.
Grūtības noīrēt dzīvokli
Tomēr tagad tuvojas pārmaiņas, atzina Ļubova: "Ir jāsāk meklēt darbu, jo centrā pārāk ilgi vairs palikt nedrīkst. Mēs drusku pāri gadam esam tur nodzīvojuši.
Mājās pagaidām atgriezties nevaram, jo Hersona atrodas frontes līnijā un nav arī īsti kur atgriezties."
Abām sievietēm ir vairāk nekā 60 gadu. Natālija jau ir pensijā un sacīja, ka ar viņas ienākumiem noīrēt dzīvokli Kišiņevā ir ļoti grūti, pat kopā ar draudzeni.
"Ja es te neko neatradīšu, jo man šeit būtu ļoti dārgi dzīvokli īrēt, pat kopā ar draudzeni uz pusēm es nevarētu pavilkt, tad tādā gadījumā es atgriezīšos Ukrainā. Tā nebūs Hersona, jo tur vēl notiek kaujas, bet kaut kur tuvāk Kijivai," pieļāva Natālija. "Man vieglāk, jo esmu viena un varu aizbraukt. Bet viņa nevar aizbraukt mazbērnu dēļ. Viņi baidās, ja nu gadījumā kas notiks. Turklāt bērni visu laiku slimo. Viņi gada laikā jau trešo reizi ir slimnīcā ar plaušu karsoni."
Palīdzēs arī Moldovas ģimenēm
Mūsu saruna notiek nevalstiskās organizācijas "Bēgļu žēlsirdības centrs" birojā Kišiņevas centrā. To jau 24 gadus vada Džavids Paknehads. Viņš ir afgāņu bēglis, kas pirms daudziem gadiem ieradās Moldovā.
Dzirdot Natālijas un Ļubovas satraukumu par gaidāmo izvākšanos no patvērumu meklētāju centra, Paknehads sola mēģināt palīdzēt rast risinājumu: "Mēs atnāksim pie jums kopā ar kolēģi no ANO un mēģināsim saprast, kā varam jums palīdzēt."
Bēgļu žēlsirdības centrs strādā kopā ar ANO Bēgļu lietu aģentūru un citām starptautiskām iestādēm, kas palīdz patvēruma meklētājiem. Pērn viņi tā vai citādi esot palīdzējuši aptuveni 20 000 cilvēku.
"Piemēram, mēs devām viņiem apģērbu un higiēnas preces, mēs daudziem devām kuponus pārtikas, higiēnas preču un medikamentu iegādei. Mēs izsniedzām arī ziemas preces, piemēram, segas, kā arī kastroļus un citas lietas no ANO Bēgļu lietu aģentūras fonda," stāstīja Paknehads.
Ar starptautisko donoru atbalstu kuponus pārtikas un higiēnas preču iegādei tagad tiek plānots piešķirt arī mazturīgām un mazaizsargātām Moldovas ģimenēm.
Tas tādēļ, lai mazinātu spriedzi sabiedrībā un runas, ka bēgļi it kā dzīvojot labāk nekā vietējie iedzīvotāji.
Jāatbalsta, cik ilgi nepieciešams
To piemin arī ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos pārstāve Moldovā Frančeska Bonelli. Šī organizācija ir pazīstama arī kā Bēgļu lietu aģentūra.
"Viens piemērs būtu finanšu palīdzība. ANO Bēgļu lietu aģentūra dod bēgļiem naudu. Sevišķi tādiem mazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem kā ģimenes, kurās ir cilvēki ar invaliditāti, cilvēkiem ar hroniskām slimībām, daudzbērnu ģimenēm, vientuļām sievietēm ar daudziem bērniem un veciem cilvēkiem. Tajā pašā laikā citas ANO aģentūras palīdz vietējām mazaizsargātām Moldovas ģimenēm. Šādi vietējie iedzīvotāji uztver bēgļu atrašanos valstī kā iespēju," teica Bonelli.
Bonelli stāsta, ka starptautiskie donori nodarbojas arī ar skolu atjaunošanu, palīdz slimnīcām, kā arī piešķir līdzekļus, lai Moldovas varas iestādes varētu algot papildu darbiniekus, kuri palīdz risināt bēgļu jautājumus.
"Visām ANO aģentūrām un dažādām starptautiskām organizācijām ir jāturpina spēlēt svarīgu lomu, sniedzot atbalstu un izrādot ilgtermiņa solidaritāti. Tas jādara tik ilgi, cik vien nepieciešams, jo ukraiņi vēl nevar atgriezties mājās," atzina ANO komisāre.
Moldovu izvēlas vairāku iemeslu dēļ
Gan Bonelli, gan Paknehads atgādina, ka bēgļi nav tikai palīdzības saņēmēji. Tie ir aktīvi cilvēki, kuri var palīdzēt arī Moldovas ekonomikai, jo šīs valsts iedzīvotāju skaits sarūk un bieži vien aizbrauc izglītotākie prāti.
Tomēr kopumā daudzi ukraiņi ir izvēlējušies patverties Moldovā, jo viņi te jūtas labi, atzina Bonelli.
"Daudzi bēgļi ir izvēlējušies Moldovu vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir nelielais ģeogrāfiskais attālums, kas ļauj daudziem ik pa laikam aizbraukt uz Odesu vai Mikolajivu, lai apciemotu radiniekus, pārbaudītu savus īpašumus, un tad atgriezties drošā vietā. Šajās valstīs ir arī līdzīga kultūra – valoda, ēdiens, mākslas norises un mūzika. Līdz ar to šī vieta daudziem bēgļiem liekas pazīstama un saprotama, kas liek šiem cilvēkiem te justies ērti. Mēs zinām par ģimenēm, kas ir devušās uz citām valstīm, bet tad nolēma atgriezties, jo viņi Moldovā jūtas laipni gaidīti," pastāstīja Bonelli.
Atgriezties vēl nav droši
Vieglāk iejusties vietējā dzīvē ir gados jaunākiem cilvēkiem. Viena no tiem ir Jeļena Riotova. Pirms kara viņa dzīvoja Mikolajivā un strādāja ģimenes ražotnē par pārdošanas speciālisti. Moldovā viņa ieradās kopā ar meitu ar evakuācijas autobusu.
"Pēc kāda mēneša es sapratu, ka tas viss tik ātri nebeigsies. Tādēļ es atradu bērnam skolu. Sākumā bija grūti, jo mums nebija oficiālā statusa. Tādēļ viņa bija brīvklausītāja. Pēc tam arī es sāku meklēt darbu. Darbu varēja atrast, bet tādās jomās kā pavāra palīgs vai trīt dārzeņus. Beigās es sāku strādāt par oficianti," stāstīja Riotova.
Tagad Riotova ir sociālā darbiniece jau pieminētajā Bēgļu žēlsirdības centrā. Kopā ar kolēģiem viņa palīdz tādiem cilvēkiem kā Ļubova un Natālija iekārtoties rumāņu valodas kursos vai apgūt jaunu profesiju.
Tomēr Ļubova smejot atzina, ka rumāņu valodu iemācīties nemaz neesot tik vienkārši.
"Es jau pat krievu vārdus aizmirstu.
Aizeju līdz ledusskapim un vairs neatceros, ko gribēju. Bet te rumāņu valoda… Mums kursos bija trīs tik gari vārdi. Jūs neticēsiet, es kā skolā apsēdos un pusi burtnīcas pierakstīju, kamēr iemācījos šo vārdu rakstīt, un vēl pusi, kamēr iemācījos izrunāt," pastāstīja Osulenko.
Savukārt Džavids Paknehads apvaicājās abām sievietēm, vai viņas vēlētos iemācīties kādu jaunu profesiju. Osulenko sacīja, ka labprāt apgūtu datora kursus. Tomēr abas sievietes ļoti gaida iespēju atgriezties mājās, bet pagaidām tur vēl ir pārāk nedroši.
Braukt mājās vēlas arī vairums no pārējiem ukraiņu bēgļiem Moldovā.
KONTEKSTS:
Jau vairāk nekā gadu, kopš 2022. gada 24. februāra, turpinās pēc Vladimira Putina pavēles sāktais Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu, bet Krievijas spēkiem neizdodas salauzt ukraiņu pretošanos. Saņemot rietumvalstu sabiedroto atbalstu, Ukraina gatavo savu pretuzbrukumu.
