Šī gada aprīlī, studiju laikā Mančestras Universitātē, man bija dota iespēja veikt pētījumu Ugandā. Mūsu nelielajai studentu grupai bija iespēja strādāt ar "Slum Dwellers International" organizāciju, kuras darbības mērķis ir uzlabot dzīves apstākļus Džindžas pilsētā, kur vairums cilvēku dzīvo neformālās apmetnēs. Strādājot kopā ar organizāciju, mūsu uzdevums bija noskaidrot, kādos veidos tas ir izdarāms. Tomēr, veicot pētniecību, mani īpaši ieintriģēja šajās apmetnēs dzīvojošo sieviešu tiesību jautājumi.
Neformālās apmetnes Ugandā
Neformālā apmetne
Bez valdības atļaujas un tās plānošanas nodibināta cilvēku grupas dzīves vieta pilsētā
2010. gadā tika nolemts sākt darbu arī Džindžas neformālajās apmetnēs, kas bija vieta, kur atradāmies mēs. Lai gan bijām tur tikai nedēļu, tomēr tikām uzņemti ar tādu sirsnību un izpalīdzību, kādu reti gadās pieredzēt.
Mums tika dota iespēja dzīvot starp neformālajām apmetnēm nesen uzbūvētā jauniešu hostelī/kopienas aktivitāšu centrā, kur cilvēki var nākt un pavadīt laiku viens ar otru neatkarīgi no vecuma.
Vairums iesaistīto hosteļa būvniecībā bija cilvēki, kuri ir organizācijas biedri, bet kas nav bijuši apmācīti būvniecībā, tādēļ tas, ko viņi bija panākuši ar kopīgu darbu un apņēmību, ir tiešām apbrīnojami. Nedēļas laikā intervējām četras fokusa grupas, kurās, gluži tāpat kā organizācijā kopumā, vairums biedru bija sievietes. Šī novērojuma ietvaros vēlējos pievērst uzmanību tam, kādā situācijā atrodas neformālajās apmetnēs dzīvojošās Ugandas sievietes un kā līdzdalība Slum Dwellers International Ugandas divīzijā ir viņām palīdzējusi. Taču vispirms nepieciešams dot ieskatu Ugandas kopējā sieviešu tiesību kontekstā.
Sieviešu tiesības Ugandā
Ugandas tradicionālās vērtības mēdz novest pie diezgan savādiem ierosinājumiem likumu jomā, piemēram, 2013. gadā tika pieņemts pretpornogrāfijas likums, kurš iekļauj aizliegumu pret visu, kas var izraisīt seksuālu uzbudinājumu, ieskaitot aizliegumu sievietēm nēsāt minisvārkus. No vienas puses, Ugandā sievietēm ir iespējas strādāt, mācīties un piedalīties sabiedriskajā dzīvē, taču, no otras puses, tās vēl joprojām tiek aizskartas, cieš no vardarbības un viņām ir jāatbilst tradicionālām dzimumu lomām. Tas nozīmē arī to, ka no sievietēm tiek sagaidīts, ka viņas rūpēsies par bērniem. Turklāt bieži vien sievietēm bērni jāaudzina vienām, jo tēvi atsakās to darīt. Tas ir ļoti aktuāls jautājums neformālo apmetņu kontekstā.
Par "Status Quo"
Autore Alīna Apine raksta lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" ietvaros. Tajā analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Tāpat arī vardarbība pret sievietēm ir liela problēma. Vismaz 40 % no sievietēm ir cietušas no vardarbības ģimenē, taču lielākā daļa par to neziņo, jo pāridarītāji ir sieviešu partneri, un tās vardarbību uztver kā normālu parādību. Runājot ar sievietēm neformālajās apmetnēs, secināju, ka
viņas spēj atpazīt vardarbību kā problēmu, tomēr atzīst, ka to ir ļoti grūti risināt, jo ar sevis nopelnīto nepietiek, lai izdzīvotu un uzturētu bērnus. Līdz ar to viņas ir spiestas palikt ar vardarbīgu partneri.
Jāpiebilst, ka Ugandas gadījumā gan vardarbība ģimenēs, gan seksuālā vardarbība ir biežāk sastopama nabadzīgās ģimenēs. Tomēr tas tā nav vienmēr. Man tika izstāstīts par gadījumu, ka ģimenē, kurā bija trīs bērni, sieva pretstatā vīram vairs nevēlējās bērnus. Sieva ielika intrauterīno spirāli un par to vīram nepateica. Tomēr pēc kāda laika viņš to saprata un piedraudēja sievu nogalināt, ja viņa spirāli neizņems un nedzemdēs vairāk bērnus. Sieva bija spiesta bēgt. Šajā gadījumā ģimene nebija nabadzīga un abi vecāki bija skolotāji.
Tādu stāstu gan Ugandā kopumā, gan arī neformālajās apmetnēs netrūkst, un tie ir jautājumi, kurus ir ļoti grūti risināt, jo ģimenes situācija tiek uzskatīta par privātu sfēru, kurā cilvēkiem no ārpuses nav tiesību iejaukties. Slum Dwellers International strādā, lai situāciju vismaz neformālajās apmetnēs risinātu, bet tas ir izaicinājums, jo daudzi no jautājumiem ir kulturāli un arī sievietes pie tā ir pieradušas tik ļoti, ka viņas nedomā par to, ka situāciju varētu mainīt.
"Slum Dwellers International" loma sieviešu tiesību aizstāvībā
Galvenais veids, kā Slum Dwellers International palīdz neformālo apmetņu iemītniekiem, ir ietaupījumu grupu veidošana – veids, kā cilvēki kolektīvi veido iekrājumus, kuri pēc tam tiek izmantoti, lai varētu attīstīt savus mazos uzņēmumus. Šajās grupās sievietes saņem ne tikai finansiālo atbalstu, bet arī palīdzību, ja ģimeni skar traģēdija, ir nepieciešams kāds, kurš pieskata bērnus vai ir problēmas ģimenē. Grupas nodrošina atbalstu arī situācijās, kad vīrs ir pametis ģimeni vai nomiris (nereti no AIDS). Tādēļ organizācija nodrošina sievietes ar apmācībām, piemēram, attiecībā uz reproduktīvo veselību. Sievietes pēc tam cenšas prasmes pielietot ikdienā un nodarboties ar ģimenes plānošanu, taču vīrieši nereti to darīt nevēlas. Tādēļ, lai gan organizācija cenšas mainīt normas, kuras sastopamas sabiedrībā – tas notiek ļoti lēni.
Sievietēm vēl joprojām ir tas, ko Kerolīna Mozere sauc par trīskāršo slogu – sievietēm ir jārūpējas gan par ģimeni un mājsaimniecību, gan jāpalīdz citiem kopienas biedriem, piemēram vecajiem un slimajiem cilvēkiem, kā arī jāpelna. Džindžas tirgos nebija reti novērot to, ka sievietes bija bērnus paņēmušas līdzi uz darbu, jo nav neviena cita, kurš par tiem parūpētos. Viena no ietaupījumu grupām sastāvēja tikai no sievietēm, kuras bija atraitnes vai kuru bērni bija nomiruši, atstājot aiz sevis mazbērnus. Šīs grupas galvenie mērķi bija par šiem bērniem parūpēties un nodrošināt viņus ar ēdienu. Iespēja runāt ar šīm sievietēm radīja divējādas sajūtas – no vienas puses, es apbrīnoju viņas par viņu spēku un izturību, no otras puses - skumdināja tas, ka viņām ir jācīnās par izdzīvošanu gandrīz katru dienu. Mājas, kuras ir uzbūvētas, nav izturīgas, un bieži vien tajās trūkst sanitācijas un infrastruktūras, kas veicina slimību izplatību.
Ir novērojama augsta mirstība dzemdību laikā, kā arī augsta mirstība starp bērniem, kuri ir jaunāki par pieciem gadiem. No sievietēm tiek sagaidīts, ka viņas darīs vairāk, jo tas ir viņu uzdevums.
Slum Dwellers International darbības ietvaros sievietes lēnām apgūst to, kā viņas var uzlabot savu situāciju, aktīvāk piedalīties politiskajos procesos, kā arī piedalīties to lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmē viņu dzīvi. Viņām ir iespēja attīstīt savus mazos uzņēmumus un uzlabot dzīves kvalitāti. Jāpiemin, ka Ugandas kontekstā Slum Dwellers International ir tikai viena no daudzajām organizācijām, kura pievēršas sieviešu tiesību jautājumiem. Sieviešu tiesības tiek aplūkotas arī sieviešu un reliģisko organizāciju ietvaros. Tādējādi tas ir jautājums, kuram tiek pievērsta uzmanība, taču, kā jau iepriekš minēts, pārmaiņas ir lēnas un konservatīvās sabiedrības vērtības neļauj sasniegt tik ātru progresu kā varētu vēlēties. Tomēr
kopumā var redzēt pozitīvas pārmaiņas, piemēram, 2010. gadā tika pieņemts likums, kurš vēršas pret vardarbību mājās, kā arī likums, kurš aizliedz dzimumorgānu mutilāciju.
Likumu ieviešana realitātē ir izaicinājums, tomēr problēmas tiek atpazītas un risinātas, sadarbojoties gan valdības, gan nevalstiskā sektora pārstāvjiem.