Gadumiju katrs uztver kā iespēju, ja ne gluži sākt visu no jauna, tad vismaz pāršķirt savā gājumā jaunu lapaspusi. Tīnai ar Anastasiju gatavošanās process praktiski sākās pēc mirkļa atelpas, izskanot iepriekšējai sezonai. Gan Tīna, gan Anastasija savas jaungada apņemšanās vēl nekur nav pazaudējušas.
"Mana jaunā gada apņemšanās bija ēst veselīgāk – vairāk dārzeņu, mazāk makaronu un ogļhidrātu, un es turos," pastāstīja Samoilova.
"Mana šī gada apņemšanās bija uztamborēt segu un uztaisīt ballīti visiem saviem draugiem. Šīs apņemšanās man nav vēl izplēnējušas, bet, kas attiecināms uz pludmales volejbolu, mums viss tikai sākas," uzsvēra Graudiņa. "Nāk pirmais turnīrs, būs liels pārbaudījums. Mēs, visticamāk, būsim pirmās kvalifikācijā elitei, kas ir ļoti kutelīga vieta, jo, vai nu būt vai nebūt [uzreiz turnīra pamatkārtā]. Uzreiz tādās krustugunīs tiksim iemestas marta pirmajā nedēļā. Tāpēc janvārī un februārī jānodrošina, ka pilnīgi katrs treniņš, katrs bumbas pieskāriens ir tas maksimums, ko es varu izdarīt, lai pēc tam nav nožēlas – "varbūt vajadzēja vairāk trenēties…""
Anastasija neslēpj, ka atpūtas laiks duetam bija tik mazs. Vien pēc divu nedēļu atpūtas uzreiz sākās fiziskie treniņi.
Samoilova jau pašlaik jūtas tā, ka drīz būtu gatava iet laukumā. Pērn pēc divu nedēļu treniņiem viņai šādas sajūtas noteikti nebija.
Pagājušais gads ar dažiem labi aizvadītiem turnīriem Graudiņai/Samoilovai tomēr objektīvi izvērtās pieticīgs. Sniegumam bija vairāki iemesli, tostarp Anastasijas trauma, kas par laimi neprasīja ķirurģisku iejaukšanos. Tomēr tieši no šī gada bija iespēja pasmelties patiesi vērtīgu pieredzi, kas sagatavošanās procesā kalpo kā milzu enerģijas lādiņš.
"Mums bija uzvaras. Zelta medaļa "Beach Pro" turnīrā, kas īstenībā Latvijai vispār ir pirmā. Tad mums [izdevās izcīnīt] "King of the Court" karalienes [titulu]. Jūrmalā bija tik labs turnīrs, kopumā savācām pietiekami daudz olimpisko punktu," sacīja Samoilova. "Iepriekšējās sezonās mēs braucām uz katrām sacensībām [ar domu, ka] gribas uzvarēt katru turnīru un, protams, tas nevar izdoties. Es teiktu, ka šī sezona bija vērtīga tādā ziņā, ka bija tik daudz mācības. Izaugsmes ceļš bija jāizdzīvo. Es domāju, ka tas viss aizies uz šo sezonu un uz nākamajām. Mēs spēlēsim labāk un labāk, jo vienmēr var iet tikai uz augšu."
Turnīros pērn duetam negāja ne tuvu tik labi, kā abas pludmales volejbolistes vēlējās, un brīžiem bija arī neizpratne.
"Mēs tikām tam cauri. Galvenais ir pacietība un ticība treniņu procesam, ka viss darbs, ko mēs ieguldām, – tas jau nekur nepazūd," uzsvēra Graudiņa. "[Neapgūtais potenciāls] sēž mūsos iekšā, un viņam vienkārši ir jāparādās. Mums jāatrod tā atslēdziņa, kā viņu atslēgt vaļā spēles laikā."
Jau pusotru gadu ar Tīnu un Anastasiju strādā poļu treneris Damjans Vojtasiks. Praktiski abu spēlētāju vienaudzis, bet ar izcilām zināšanām pludmales volejbolā un radošu pieeju darbam. Trenera mērķis ir pacelt olimpisko spēļu 4. vietas ieguvējas nākamajā līmenī, un liela loma būs tieši mentālajai noturībai.
"Mums jāprot labāk analizēt situācijas. Grūtos brīžos, kas nav reta parādība spēlēs, saprast, ko pretinieces dara, lai mūs pārspētu," teica Vojtasiks. "Kad viss ir kārtībā un spēle iet no rokas, nav jādomā par pretiniekiem, bet tieši sarežģītākajos brīžos mums ir jāspēj pārslēgties un domāt citādāk. Pagājušajā sezonā mēs 11 spēlēs panācām izšķirošo trešo setu un praktiski visos zaudējām. Nespēlējām slikti, ja reiz pratām uzvarēt vismaz vienu setu pret spēcīgām komandām, turklāt dažās spēlēs pat pārliecinoši to vienu setu uzvarējām, tomēr beigās kaut kas notiek un viss pazūd. Pie šī aspekta mums ir jāstrādā."
Treneris saskata pāra potenciālu un gatavošanās procesā iekļauj arī vīriešu pludmales volejbola elementus.
"Viņš [Vojtasiks] redz, uz kādu pusi iet vispār pludmales volejbols, un tad viņš mēģina jaunas lietas likt iekšā [treniņos]. No vīriešu volejbola [pievieno elementus], jo tomēr vīriešu volejbols iet pa priekšu vienmēr," pastāstīja Samoilova. "Tad no tā var smelties visādas idejas."
Tīna domā, ka abas ar Anastasiju ir pieradušas pie trenera stila un zina, ko no viņa sagaidīt. Savukārt treneris zina, ko prasīt no spēlētājām un kādus uzdevumus katrai individuāli dot spēlē.
"Es īsti nezinu, vai tas ir tikai vieglatlētikā, bet es atceros no vieglatlētikas [treniņu] laikiem - kaut kur dzirdēju, ka jaunā trenera pienesumu reāli var izjust tikai pēc gada," ar sadarbības rezumējumu nesteidzās Graudiņa. "Varbūt pludmales volejbolā ir līdzīgi. Tagad ir tas brīdis, kad tā visa savienošanās ir notikusi, un mēs tagad varam pilnīgi kā tāda viena dūre doties uz priekšu."
Šobrīd Tīna ir pilnībā pabeigusi studijas ASV un viņu gaida pirmā pilnvērtīgā sezona vairs ne kā studējošai sportistei.
"Pludmales volejbols tiešām šķiet kā īsts darbs. Ja iepriekš man tas šķita kā – puse skola, puse volejbols –, tagad pilnībā 100% [ir] tikai šis sports," atzina Graudiņa. "Kad sākās rudens, bija tāda kņudoņa iekšā – kaut kas ir jādara. Nevar tā vienkārši pēc treniņa atnākt un neko nedarīt. Paēst un neko nedarīt. Esmu pievienojusies pludmales volejbola spēlētāju asociācijai. Mūsu mērķis ir runāt ar FIVB [starptautisko federāciju], cīnīties par spēlētāju labklājību. Ļoti grūts uzdevums, un šobrīd mēs esam tikai sākumstadijā."
Iesaistīšanās pludmales volejbola arodbiedrībā kalpos Tīnai par iespēju pielietot iegūtās akadēmiskās zināšanas politikā un komunikācijā.
"Galvenā sāpe ir pašreizējā turnīru sistēma. Iemesls, kāpēc [FIVB] samazināja komandu skaitu [turnīros] bija, lai izveidotu lielāku stabilitāti un skaidrību, piemēram, medijiem un sportistiem, bet viņi paši nav izdarījuši savu mājasdarbu, lai reāli arī piesaistītu medijus [un veicinātu turnīru popularitāti]," uzsvēra Graudiņa. "Mēs spēlējam tukšās pilsētās ar tukšām tribīnēm. Spēlētāji nav apmierināti."
Līdz Parīzes olimpiskajām spēlēm palicis mazāk nekā pusgads. Pasaules rangā Tīna un Anastasija ir 12. vietā, kas ļauj gana droši cerēt, ka uz Parīzi viņas kvalificēsies pēc vietas kopvērtējumā.
"Visi atceras Tokiju, kad mēs bijām tik tuvu [olimpiskajam] pjedestālam. Tagad ir vienkārši jādara darbs, jāiegulda [enerģija]. Olimpiskajās spēlēs mēs atbrauksim un [sagatavotībā] neko nevarēsim mainīt," sacīja Samoilova. "Mēs vienkārši mēģināsim atdot visu, kas mums ir iekšā, kā mēs to darījām Tokijā – ar visu dvēseli un sirdi."
