Laura no 16 gadu vecuma piedalās lielās sacensībās. Viņa neslēpa, ka sākumā bijis liels stress un satraukums, taču, gadiem ejot, veidojas pieredze, un nu viņa ar baudu brauc uz sacensībām.
Vēl joprojām sportisti trenē tas pats treneris Andis Austrums un dara to jau 14 gadus “Mans pirmais un vienīgais treneris, gandrīz kā tēvs,” Austrumu raksturoja 23 gadus vecā sportiste, piebilstot, ka treneris viņu lasot kā grāmatu. Reizumis gan viņš esot eksplozīvs, taču Laura no šīm eksplozijām nebaidās: “Esmu pieradusi, ka treneris mēdz būt... pabārties”.
Padomdevēja meitas profesionālajā sportā ir arī Lauras mamma Vineta Ikauniece-Ozoliņa, viena no labākajām PSRS laika sprinterēm, kura uzstādījusi vairākus Latvijas rekordus, kas vēl joprojām nav pārspēti. Atceroties olimpiskās spēles Londonā, mamma meitai bija devusi padomu: kad nevari paskriet, skrien ar rokām. Šis padoms lieti noderējis un noder vēl joprojām.
Laurai uzsākot sportistes gaitas, Vineta Ikauniece-Ozoliņa gan satraukusies par meitu, norādot, ka vieglatlētika ir ļoti traumatiska. Bet, ja Laura ko ieņēmusi galvā, tad tā tas arī noticis. Ir gan kāda īpašība, kuru Laura gribētu no mammas aizgūt. Un tas ir niknums, kurš sportistei pietrūkstot.
Gatavojoties nākamajai sezonai, sportiste atzīst, ka vēl ir daudz darāmā, turklāt ir jāuzaudzē muskuļu masa, un tas nozīmē arī to, ka daudz un pareizi jāēd. Tādēļ sportiste cenšas ievērot veselīgu dzīvesveidu.
Ikauniece-Admidiņa savā ziņā ir komanda arī ar savu vīru, kurš ir topošais fizioterapeits. Reizumis ļoti noderot, ka mājās ir kāds, kas var izmasēt kājas.
