ĪSUMĀ:
- Igaunijā augstākā stipendija izcilus sasniegumus guvušam sportistam var sasniegt 4000 eiro mēnesī
- Lietuvā valsts atbalstu basketbolistiem uzskata par visu sporta veidu vienlīdzības izpausmi
- Nīderlandē valsts finanšu dalīšanā arvien priekšroka ir sporta veidiem ar lielāku medaļu potenciālu, palielinās sabiedriskā labuma nozīme
- Valstis ar efektīvu sporta sistēmu dara vairāk ar mazāku finansējumu, secina pētījumā Beļģijā
Jaunā kārtība LOV sportistiem palielinās sociālās garantijas, kā arī viņi būs aizsargātāki pret negaidītiem lēmumiem ieturēt vai atņemt finansējumu. LOV augstākā – Zelta – sastāva dalībnieki turpmāk saņems 1450–2000 eiro mēnesī, bet viņu treneri 800–1850 eiro mēnesī.
Latvijā elites atlētus pēc uzrādītajiem rezultātiem iedala Zelta, Sudraba un Bronzas sastāvā, bet Igaunijā ir četri atbalsta līmeņi. Prestižākā A līmeņa stipendija ir divreiz lielāka nekā Latvijā un variē 2500–4000 eiro robežās, savukārt elites sportistu treneriem pienākas 1800 eiro. Augstāko A stipendiju saņem daži olimpisko spēļu medaļnieki, kā arī Eiropas čempionātu uzvarētāji. B un C stipendijas Igaunijā ir mazākas, bet jaunajiem atlētiem jeb D līmenim pieejams atbalsts 250 eiro mēnesī. Tomēr Igaunijā pēc Parīzes olimpiskajām spēlēm plāno sašaurināt jaunatnes stipendiātu loku, paaugstinot vecuma cenzu no 14 līdz 18 gadiem.
Igauņu mērķis ir ar finansējumu noturēt jauniešus profesionālajā sportā arī pēc pilngadības sasniegšanas, kad parasti daudzi beidz profesionāli sportot.
Tikmēr Lietuvā elites atlētus finansē valsts pārraudzītā Nacionālā sporta aģentūra. Ikmēneša pabalstus no 735 līdz 2793 eiro saņem 189 sportisti, un pretstatā Latvijai teju trešdaļa saņēmēju ir basketbolisti.
Lietuvas Nacionālās sporta aģentūras direktors Mindaugs Špoks uzsvēra, ka tādējādi izpaužas vienlīdzība, jo arī basketbolisti ir sportisti. Atlēti var izvēlēties, pieņemt stipendiju vai attiekties no tās.
Basketbola federāciju aģentūrā min kā pozitīvo piemēru privātā finansējuma piesaistē. Sporta federācijām Lietuvā vismaz 5% sava budžeta jāpiesaista no sponsoriem. Vienlaikus aģentūrā uzsver olimpisko medaļu būtisko nozīmi federāciju ilgtermiņa plānos.
"Nākamajā olimpiskajā gadā būs vismaz par 10–20% lielākas dotācijas federācijām, tomēr vēlamies precizēt vienu lietu. Piemaksas būs tām federācijām, kuras koncentrējas uz sasniegumiem olimpiskajās spēlēs, nevis dara tikai ierasto darbu," pastāstīja Mindaugs Špoks.
Sporta aģentūras direktors atklāja, ka
Lietuvā līdzīgi kā Somijā un Nīderlandē plāno noteikt gada ienākumu slieksni – 200 000 eiro, kuru pārsniedzot, sportisti nevarēs iegūt valsts stipendiju.
Šobrīd Nīderlandē 62% elites atlētu saņem valsts ikmēneša stipendiju, kura ir minimālās algas apmērā līdz 2123 eiro. Toties katrs piektais Nīderlandes elites sportists gūst ienākumus arī privātā klubā.
"Ja raugāmies uz finansēm, var redzēt to, ko dēvējam par globālo sporta medaļu bruņošanās sacensību, kas aizvien pieaug un pieaug," pastāstīja Utrehtas Universitātes asociētais profesors Jans Villems van der Roests. "Redzam lielāku konkurenci starp valstīm un ievērojam, ka šī pieaugošā konkurence ir saistīta ar investīciju kāpumu elites sportā."
Profesors uzskata, ka privātais finansējums elites sportā ieņems aizvien lielāku lomu. Vienlaikus pēdējos gados Nīderlandē ir sākta valstiska iniciatīva, aicinot vadošos atlētus rādīt priekšzīmi skolās un vadīt iedvesmojošas mācību stundas. Van der Roests piebilda, ka
valsts joprojām akcentē sporta veidus ar lielāku medaļu gūšanas iespējamību, tomēr Nīderlandē notiekot pārvirze sabiedrības labuma virzienā.
Beļģijas pētniece Vērle de Bošere pirms 20 gadiem izveidoja starptautisko tīklu elites sporta pētniecībā, kas aptver vairāk nekā 20 valstis četros kontinentos. Pētniecības galvenais mērķis ir izzināt efektīvāko pieeju panākumu sasniegšanā.
"Starp naudu un medaļām ir tieša saikne – vairāk naudas nozīmē vairāk medaļu," uzsvēra Briseles Brīvās universitātes asociētā profesore Vērle de Bošere. "Mums nepatīk to dzirdēt, bet tā ir taisnība. Valstīm ar lielāku finansējumu ir arī vairāk medaļu."
Profesores pētījumā secināts, ka, pirmkārt, finansējums nosaka panākumus, taču tos negarantē, otrkārt, valstis ar efektīvu sporta sistēmu dara vairāk ar mazāku finansējumu. Treškārt, tautas sporta un talantu attīstības veicināšana ne vienmēr ir īstermiņa prioritātes, bet var sniegt konkurētspējas priekšrocības ilgtermiņā.
"Ja agrāk valstis domāja, kā mēs varam izcīnīt vairāk medaļu, tad šobrīd valstis domā arī par to, kāpēc mums vajadzētu iegūt vairāk medaļu, kāpēc sabiedrībai ir svarīgi izcīnīt vairāk medaļu," paskaidroja Vērle de Bošere.
Elites sporta attīstībā nozīmīgs stūrakmens ir jaunatnes un tautas sporta sekmēšana.
Ja būs masveidība, tad parādīsies arī kāds dārgakmens augstu sasniegumu sportā. Ārzemju pētnieki secinājuši, ka olimpiskajā čempionā var īslaicīgi ieguldīt līdzekļus viņa popularitātē, bet ilgtermiņā svarīgi domāt par pēctecību un kopējo ļaužu masu, kas nodarbojas ar sportu.
Nīderlandē pa īstam šo atziņu iedzīvināja tikai 1995. gadā, kad ātrslidotājs Rintje Ritsma, pateicoties sporta veida lielajai popularitātei, noslēdza līgumu ar privātiem uzņēmumiem un labprātīgi atteicās no valsts tiešā finansējuma. Latvijas sporta apmērus gan nevar salīdzināt ar Beļģijas un Nīderlandes iespējām, bet tāpat ir vairāki spilgti atlēti, kuri ir iemācījušies piesaistīt atbalstītājus un uzrunāt lielas ļaužu masas.
Lai gan privātā sektora finansējums Nīderlandes sportā parādījās jau pagājušā gadsimta 80. gados, tieši 1995. gadā pēc ātrslidotāja Ritsmas ierastās sporta struktūras pamešanas un sponsorēšanas līguma noslēgšanas sākās privātā finansējuma popularitāte Nīderlandes sportā.
