ĪSUMĀ:
- Juridiski SOK jārēķinās ar Olimpisko hartu un tajā paredzētajiem vienlīdzības nosacījumiem
- SOK nevēlas pieļaut iespēju tālākā nākotnē zaudēt Starptautiskajā sporta arbitrāžas tiesā
- Teorētiski SOK nepakļaujas politiskai ietekmei, faktiski situācija ir citāda
- Atteikšanās doties uz olimpiskajām spēlēm draud ar sankcijām olimpiskajai kustībai Latvijā, plašāka atstādināšana maz ticama
- SOK teorija par karu Ukrainā kā vienu no pasaulē daudziem militārajiem konfliktiem Latvijā nevar tikt uztverta bezkaislīgi
Olimpiskajām spēlēm ir jāpulcē pasaules labākie atlēti, visiem garantējot tiesības nodarboties ar sportu un piedalīties sacensībās. No juridiskā viedokļa SOK faktiski bija jāpieturas pie šiem principiem un noteikumiem, lai teorētiski pielaistu visus pasaules atlētus, izņemot gadījumus, ja viņi pārstāv kādas valstis, kas ir būtiski pārkāpušas Olimpisko hartu un olimpiskajā kustībā diskvalificētas, paskaidroja Valdovskis.
Daudzu gadu garumā olimpiskajās spēlēs ir piedalījušās dažādas bēgļu komandas, arī neitrāli atlēti zem olimpiskā karoga. SOK šoreiz nebija liela izvēle, pieņemot ļoti sarežģītu lēmumu, kas tika politizēts jau vismaz pusotru gadu pirms tā tapšanas, sacīja Valdovskis. Viņš piebilda, ka SOK lemšanu vilka garumā, droši vien cerot uz izmaiņām starptautiskajā situācijā un saprotot, ka, visticamāk, būs jāpieņem pašreizējais lēmums. SOK centusies to izdarīt tuvāk olimpiskajām spēlēm, lai pēc iespējas mazāk agresorvalstu sportistu pēc atlases kritērijiem varētu paspēt kvalificēties.
Lai gan Krievijas un Baltkrievijas sportistu neitrālais statuss ir apšaubāms un sagaidāms, ka viņus tāpat izmantos valsts propagandā, Valdovskis uzskata, ka SOK bija maz risinājumu izkļūšanai no situācijas.
Lai gan Olimpiskā harta paredz, ka jebkurus lēmumus par olimpiskajām spēlēm var apstrīdēt tikai trīs gadus pēc to noslēguma, agresorvalsīm nelabvēlīgais lēmums, visticamāk, nonāktu Starptautiskajā sporta arbitrāžas tiesā.
SOK nevēlējās nonākt situācijā, ka pēc trim gadiem sekotu tiesas lēmums, ka ir pārkāpta Olimpiskā harta, sacīja Valdovskis. Raugoties vairākus soļus uz priekšu, SOK no Olimpiskās hartas un politiskā viedokļa izvēlējusies pieņemt pašreizējo politizēto lēmumu.
Valdovskis nešaubās, ka politiskais spiediens uz SOK saglabāsies, un tā rezultātā lēmums, iespējams, varētu tikt mainīts, uz ko cer Latvijas Olimpiskā komiteja un daudzas citas nacionālās olimpiskās komitejas, kā arī valstu valdības. Formāli, pēc Olimpiskās hartas, valdībām gan nebūtu teikšana, jo viens no olimpiskajiem pamatprincipiem ir tāds, ka kustība nedrīkst tikt politizēta un pakļauta jebkādam politiskajam spiedienam, lai gan realitāte, protams, atšķiras.
Ja SOK lēmumu mainīs, no juridiskā viedokļa, visticamāk, tas būs Olimpiskās hartas pārkāpums, kura sekas kļūs zināmas tikai pēc vairākiem gadiem un iespējamām sūdzībām arbitrāžas tiesā, uzskata Valdovskis. Pēdējos gados par Krievijas un Baltkrievijas sportistu nepielaišanu sacensībās ir bijis diezgan daudz sūdzību Starptautiskajā sporta arbitrāžas tiesā, bet ir ļoti maz pilnvērtīgi izskatītu lietu un maz juridisku argumentu, līdz ar to nevarot droši prognozēt, kā tiesā viss varētu izvērsties.
Ja delegācija uz olimpiskajām spēlēm nedodas, nacionālajām olimpiskajām komitejām ir paredzētas dažādas sankcijas.
Nacionālo olimpisko komiteju var diskvalificēt uz diviem olimpiskajiem cikliem jeb astoņiem gadiem, kas nozīmē pilnīgu izolāciju no olimpiskās kustības, kas iekļauj gan olimpiskās spēles, gan pasaules jaunatnes olimpiskās spēles un Eiropas jaunatnes olimpiādi. Tas var atsaukties arī uz atsevišķu federāciju darbu un sportistu pārstāvniecību starptautiskajā arēnā. Tomēr darbojas arī Starptautisko sporta federāciju ģenerālā asociācija, kuras biedri ir faktiski visas lielākās starptautiskās sporta federācijas. Tā kā Latvija ir šo federāciju dalībniece, faktiski ar to ir juridiski pietiekami, lai Latvijas sporta federācijas būtu arī atzītas starptautiski, uzsvēra Valdovskis. Tāpēc nevarētu teikt, ka Latvijas sports var tikt pilnībā izolēts no starptautiskās aprites, tiesa, atsevišķām federācijām tas varētu būt sāpīgi.
Pamatojot Krievijas un Baltkrievijas atlētu pielaišanu olimpiskajām spēlēm, SOK prezidents Tomass Bahs ir norādījis, ka karš Ukrainā nav pasaulē pašlaik vienīgais militārais konflikts. Valdovskis to gan uzskata par vienu no vairākiem SOK argumentiem, jo lēmumā bija vismaz deviņi punkti, tajā skaitā arī lielvalstu nolēmumi un konsultatīvo padomju rezolūcijas.
Formāli var teikt, ka karš Ukrainā nav ne pirmais, ne pēdējais militārais konflikts, tomēr emocijas ir pavisam citas, apzinoties, cik tas ir tuvu Latvijai un Eiropai,
atzina Valdovskis.
Nesenā pagātnē SOK ir apliecinājusi spēju ātri mainīt lēmumus, ja tie nav pieņemami lielvalstīm. Kanādas un Austrālijas Olimpiskās komitejas 2020. gadā pandēmijas apstākļos paziņoja, ka nepiedalīsies Tokijas spēlēs, ja tās nepārcels. Pēc dažām dienām jau sekoja SOK lēmums par spēļu pārcelšanu. Lielvalstīm ir ļoti liels svars, un ļoti nozīmīga būtu liela skaita pasaulē vadošo sportistu iestāšanās pret Krievijas un Baltkrievijas dalību Parīzes spēlēs. Ja negatīvi signāli būtu no sporta lielvalstīm ASV, Kanādas, Austrālijas vai iebilstu kāds no spēļu lielajiem sponsoriem, SOK reakcija varētu būt līdzīga.
