Viens no augumā raženākajiem hokejistiem Batņa īsi pirms pasaules čempionāta sākuma 7. maijā atzīmēs savu 29. dzimšanas dienu. Līdz šim viņš divos pasaules čempionātos ir izcēlies ar vēsturiskiem un zīmīgiem vārtu guvumiem. 2022. gadā viņš guva vārtus spēlē, kurā Latvijai pirmo reizi izdevās pieveikt Kanādu, bet pērn Oskars pagarinājumā atnesa Latvijai vēsturisku pirmo uzvaru pār Čehiju. Šopavasar pārbaudes spēlē pret Austriju viņš pirmo reizi Latvijas izlasē devās laukumā ar kapteiņa uzšuvi uz krekla.
Reinis Ošenieks: Pirmo reizi tev bija "C" burtiņš izlases sastāvā. Kapteiņa statuss – ko tas tev kā spēlētājam mainīja? No rīta pie spoguļa stāvēji, runu gatavoji?
Oskars Batņa: Es nezinu, vai tas kaut ko mainīja, bet bija vairāk tāda goda sajūta. Tomēr pirmo reizi pieaugušo izlasē manam kreklam tika uzšūts "C" burtiņš. Protams, patīkami, neatkarīgi no tā, cik liela nozīme ir spēlei.
Vai bija kāda epizode, kurā tiešām izmantoji, ka sanāk vairāk ar tiesnesi parunāt?
Galvenais, ka man bija jāatceras, kuram pirmajam no tiesnešiem paspiest roku. Es īsti neatceros secību, kā tur bija, kam pirmajam – galvenajam vai līnijtiesnesim jādod roka. Protams, kaut kādas nianses atšķiras, varēju brīvāk parunāt ar tiesnešiem, ko citreiz nevaru, jo man nav tā burta.
Ģērbtuve un hokeja komanda, kurā ir vairāki džeki no dažādām pasaules valstīm – ko tas tev mainīja? Tieši ģērbtuvē, etiķetē?
Man tas īsti neko daudz nemainīja. Es turpināju būt es pats. Varbūt kādās atsevišķās lietās devu kādu nelielu uzrunu, bet principā jau man tas neko nemaina. Pieturējos pie tā, kāds es esmu. Tas arī viss.
Kā hokejists tagad skaties uz komandām, kurās esi spēlējis līdz šim, – cik liela loma, tavuprāt, ir kapteinim? Ko tu esi klausījies, paņēmis no kāda cita kapteiņa?
Kapteinis ir līderis. Vienalga, vai viņš to rāda ar vārdiem vai darbiem, bet līderis viņš ir.
Es, manuprāt, neesmu tik liels runātājs, cik esmu darītājs.
Es vienmēr cenšos savu lietderību pierādīt ar darbību.
Vai sevi nedaudz jālauž kādas uzrunas dēļ?
Nē, tā arī nav. Es noteikti neesmu klusākais. Man patīk parunāt, man patīk pabļaut. Ja čaļiem vajag, es varu kaut ko ieteikt, bet nav tā, ka esmu klusākais, sēdēšu stūrītī un klusēšu.
Par lomām komandā. Viens ir līdera loma, otrs ir Harijs Vītoliņš. Kā šobrīd ir ar treneru korpusu? Tu šobrīd jūti, ka tiek piespēlētas dažādas lomas, varbūt pat neērtas, un treneri skatās, kā tu jūties, cik daudz tu kļūdies? Viņš pats ir atzinis, ka viņš šādi testē spēlētājus...
Es nezinu, grūti pateikt. Manuprāt, man nav neērtu situāciju. Varbūt ir kāda jauna, atsevišķa situācija, ka mani vairāk uzrunā par kādām konkrētām lietām, bet, lai es justos neērti, tā nav. Man tas ir pagodinājums, ka ar mani vairāk runā. Es nejūtos neērti nevienā brīdī.
Pasaules čempionāti Rīgā pēdējos gados bija lieliska iespēja savu skatītāju klātbūtnē spēlēt. Daudzi spēlētāji ir atzinuši, ka šī, iespējams, ir pēdējā iespēja, jo nezinām, kad nākamo reizi varētu būt turnīrs savās mājās ar pasaulē labākajiem. Kāda motivācija šobrīd ir komandā pirms čempionāta Čehijā? Kā tu jūti, kāda ir gaisotne pirms turnīra?
Motivācija kā vienmēr ir parādīt labāko rezultātu. Protams, ir patīkami tas, kas notika pagājušajā pavasarī, bet mēs nevaram ilgi sēdēt uz lauriem.
Nav apnicis jau, ka visu laiku to piesauc?
Apnicis nav, bet vienkārši ir jauns čempionāts, jāsāk domāt par nākamo. Mūsu mērķis, protams, vienmēr ir uzrādīt visaugstāko iespējamo rezultātu.
Mēs, protams, iesim pēc uzvarām. Manuprāt, mums arī šogad ir ļoti parocīga grupa. Iesim un kapāsim.
Lielisks sezonas sākums, ja runājam par sezonu klubā Somijā. Četrās spēlēs pieci vārtu guvumi – kā tev liekas, kas bija tas svarīgākais mantojums un vai to var salīdzināt? Ko tu no pasaules čempionāta paņēmi sezonas sākumam Somijā?
Protams, kaut kas ir nācis līdzi no pasaules čempionāta. Tā pārliecība, brīvības sajūta, slogs nost no pleciem.
Vairākums? Tava loma vairākumā?
Protams, ir vairāku apstākļu sakritība. Treneru uzticība, ka deva man spēlēt pilnībā visur. Ja nemaldos, man vidējais spēles laiks šogad bija par piecām minūtēm vairāk nekā pagājušajā sezonā. Jā, tas noteikti ir arī vairākums. Arī es vairāk uzdrīkstējos, vairāk metu pa vārtiem.
Vai tas ir tas, ko Harijs Vītoliņš saka: "Gribu, lai spēlētāji pēc iespējas vairāk kļūdās un nebaidās kļūdīties"? Vai tiešām tā bija, ka viens pavasaris, un tu mēģini sevī to lauzt un vairāk uzņemties iniciatīvu?
Nebija jau tā, ka es pirms tam baidījos. Man nav bijusi nekad tā baiļu sajūta. Es vienkārši vairāk uzdrīkstos. Sapratu, ka man tas sezonas sākums izvērtās veiksmīgs. Sāku meklēt – kas, ko, kā, kāpēc. Vienkārši ir lietas, kad tu esi karsts un tev tas ir jāizmanto. Kamēr esi karsts, ir jādara viss maksimums, lai tas turpinātos. Tā kā es jutu, ka man iet viss no rokas, es vienkārši metu.
Cik svarīgi ir tas, ka klubā ir tavas pozīcijas spēlētājs? Runa ir par Oli Jokinenu – centra uzbrucēju. Viņam ļoti daudz spēļu NHL, medaļas olimpiskajās spēlēs. Cik lielu uzticības devu viņš deva tieši tev? Cik daudz viņš ir piedalījies tevis izaudzināšanā? Kā tu sāki, tā arī viņš sāka – kopā jūs trīs sezonas bijāt.
Jokinens man palīdzēja ļoti daudz.
Manuprāt, es izaugu par spēlētāju un noteikti progresēju šajās trīs sezonās.
Man patika, ka viņš bija ļoti godīgs pret visiem spēlētājiem un viņam bija vienalga, kas tu biji, kas tu esi bijis. Viņam nav svarīgi, cik tev punktu. Viņš mums arī pēdējā play-off kārtā teica: "Ja godīgi, veči, es nezinu, cik katram ir punktu bijuši. Man galvenais, ka jūs ejat un vienkārši maksimāli darāt savu darbu. Kad komanda uzvarēs, tad arī citiem būs nākotnē piedāvājumi neatkarīgi no tā, kur tu spēlēsi tālāk."
Tagad iedomājamies Oskaru, kuram iepriekšējā sezonā rezultativitāte bija 4+10 jeb 14 punkti visā sezonā. Tagad tu apgriezi tos cipariņus otrādi, sanāk 41 punkts, ja skaita kopā regulāro sezonu un izslēgšanas spēles. Kā tu vari nedomāt par to, ka esi trīskāršojis savu statistiku šajā sezonā?
Es varu pateikt uzreiz.
Pagājušajā sezonā man nebija tāda vairākuma. Līdz ar to tas arī noņem man vismaz pusi punktu.
Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies vēl Čempionu līgā, mums bija pieaicināti nedaudz lielāki uzvārdi. Manuprāt, neizdevās tāpēc, ka mums bija neliels ego ģērbtuvē. Līdz ar to tur gāja mazliet saspīlētāk. Jokinens varbūt nedaudz vairāk klausījās, ko viņi grib. Varbūt tāpēc man netika dota tik liela iespēja sevi parādīt.
Tu esi viens no pasaulē augumā raženākajiem hokejistiem – ar slidām ir divi metri, vai ne? Vai neesi mērījis?
Uz slidām gan jau ir.
Ne velti tevi ir iesauka Širminators. Tas nāk no jaunatnes hokeja laikiem, kad tu tur ar savu augumu ierādīji vietu visiem...
Es noteikti nebiju mierīgākais spēlētājs, patika tā agresivitāte. Kad es uzaugu, mēs bijām trīs garāki spēlētāji maiņā – visi virs 1,90 metriem. Mēs bijām, teiksim tā, tādi slānītāji.
Par finanšu stāvokli – Somijas klubs bija arī nonācis grūtībās. Interesanta lieta, ka katram spēlētājam var atšķirties formastērps, jo var būt cits logo. Tu pats vari piesaistīt savu sponsoru? Vai šosezon tā bija? Cik daudz tev izdevās ar savu rezultativitāti piesaistīt kādu jaunu logotipu?
Sponsori uz krekliem ir visiem vieni, bet apakšējā daļā katram ir iespēja dabūt kādu savu sponsoru. Man sezonas sākumā nebija sponsora.
Cik maksā nopirkt vietu uz tava krekla?
Ja godīgi, man nav ne mazākās nojausmas, cik. Tas ir jāprasa komandai.
Bet kā tu pie tā tiki?
Es no tā neko nesaņēmu, bet – kā es tiku? Man vienkārši bija ļoti labs sezonas sākums, komandas mediju cilvēks man palūdza noreklamēt sevi "Instagramā", ka man te ir brīva vieta. Ielika par mani video, kā es gūstu vārtus. Nepagāja viena vai divas dienas, kad jau bija izloze, kurš nopelnīs šo vietu.
Cik daudz esi šī gada sākumā sazvanījies ar Ralfu Freibergu, kurš spēlē Čehijā "Mountfield" komandā un arī pagarinājis līgumu uz nākamo sezonu? Tavā jaunajā komandā...
Sazvanījies biju tikai vienu reizi. Gribēju ātri noskaidrot detaļas – kāda ir komandas iekšiene, kādu stilu spēlē. Tagad, kad vairāk esam uz vietas, mēs izrunāsim lietas par tālāko.
Paldies, Oskar, lai foršs tavs piektais pasaules hokeja čempionāts. Lai izdodas lauzt rezultativitātes rekordus arī tur!
