Izrāde „Pazudušais dēls” būs kā savdabīgs tilts starp viduslaikiem un šodienu - 16.gadsimta mūziku tajā atskaņos senās mūzikas vokālā grupa „Ars Antiqua Riga” un instrumentālisti, aktieris Ivars Kļavinskis būs teicējs un lasīs Burkarda Valdisa 16.gadsimtā sarakstīto lugu, gleznotāja Ingrīda Ivane tai pašā laikā veidos abstraktus zīmējumus, bet dejotāji Eva Kronberga un Jānis Putniņš savas izjūtas ietērps laikmetīgajā dejā.
Neapšaubāmi izrādes noskaņā sava būtiska loma būs arī Sv.Ģertrūdes baznīcas atmosfērai. Šāda sintēze ir jaunums arī pašam „Zīmējumu teātrim”, kas visu laiku ir jaunu žanru meklējumos, stāsta režisors Varis Klausītājs: „Mums ir kamerizrādes, mums ir improvizācijas izrādes, mums ir zīmējumu balets un zīmējumu opera, un šī izrāde atkal ir jauns „Zīmējumu teātra” žanrs.”
Izrādes pamatā ir 16. gadsimtā Rīgā dzīvojošā garīdznieka, politiķa, dzejnieka, mūziķa un arī alvas lējēja - Burkarda Valdisa luga „Parabola par pazudušo dēlu”. Tapusi reformācijas ideju ietekmē.
Galvenos tēlus dejas valodā izrādē atainos laikmetīgās dejas dejotāji Eva Kronberga un Jānis Putniņš: „Uzdevums ir interesants un izaicinošs kaut vai tāpēc, ka šī luga ir ļoti daudzslāņaina pati par sevi, un arī visa tā mijiedarbība, kas notiek ar garīgo mūziku, horeogrāfiju, režiju, ir ļoti interesanta. Izrādes tēma ir būtiska vēl joprojām – pēc 560-570 gadiem – tā griešanās prom no augstākā spēka un atkal griešanās atpakaļ, tas man liekas jebkuram cilvēkam ir noticis lielākā vai mazākā mērā, kad viņš paklūp un atkal ceļas, paklūp un atkal ceļas, un tad saprot, ka jāceļas ne tikai sevis dēļ, bet daudz būtiskāku lietu vārdā. Es gribētu, lai cilvēki, skatoties šo darbu, aizdomājas par to dievišķo, kas mūsos ir un kas ir ārpus mums, par garīgo dzīvi, par dievišķo enerģiju."
Ar dejotājiem un citiem izrādes dalībniekiem mijiedarbi veidos arī gleznotāja Ingrīda Ivane, kas altāra daļā veidos lielformāta zīmējumu, kas izrādes laikā pamazām celsies augšā.
Ingrīda Ivane: „Es zīmēju „aiz tēliem”, ilustrēju viņu sajūtas, noskaņas, to situāciju, kurā viņi atrodas konkrētajā brīdī. Un tad, mainoties ainām, attiecīgi zīmējums ceļas uz augšu, un es gleznoju nākamo ainu. Zīmējums ir ļoti brīvs un ļoti nosacīts, daļēji tā ir improvizācija."
Bībeles stāstu par pazudušo dēlu mēdz dēvēt par līdzību pērli, jo ir daudz līmeņu, par kuriem tas liek aizdomāties – viens no tiem, kurš īsti ir pazudušais dēls – vai jaunākais, kurš grēkojis, bet atgriežas, vai vecākais, kurš pārstāv savas pareizības pasaulē dzīvojošos. Aktieris Ivars Kļavinskis pieļauj – arī šajā izrādē skatītāju domas, atbildot uz šo jautājumu, dalīsies:
„Tāpēc jau klasika ir interesanta, ka tajā nav tikai viena vienīga tēma, tikai viens vienīgs spriedums, un, pat ja tāds ir, tas vienalga ir skatāms no dažādiem skatu punktiem.”
„Zīmējumu teātra” un Vara Klausītāja veidotā iestudējuma „Pazudušais dēls” pirmizrāde Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā skatāma 28.jūnija vakarā.
