Jāsonam ir 40 gadi, un viņš ir vienīgais bērns savai mammai. Viņam nav draugu, bet ik vakaru viņš caur rāciju sazinās ar Dievu. Jāsona vienīgā izklaide ir iespēja doties uz pilsētu, lai ar mammas doto bankas karti iegādātos ko garšīgu vai nopirktu zāles mammai. Somu dramaturģes Sirku Peltolas luga "Mazā naudiņa" ir stāsts par mātes un slima bērna attiecībām, uzticību un sabiedrības lomu šīs ģimenes vientulībā.
"Šie cilvēki nav bīstami. Šie cilvēki mums neko nevar nodarīt. Mēs, sabiedrība, varam nodarīt tikai viņiem. Tas, kas no viņiem visiem nāk ārā, ir ārkārtīgs pozitīvisms. Ārkārtīgs godīgums un šīs te lietas mēs pazīstam visi. Kaut kādi meli, izlikšanās – tas ir mūsos!" norādīja aktieris Kaspars Zvīgulis.
Iestudējuma režisors Regnārs Vaivars izrādes tapšanas laikā divu mēnešu garumā apmeklēja aprūpes centrus un tikās ar cilvēkiem, kuru diagnozē atzīmēti smagi garīgā rakstura traucējumi un par kuru esamību ikdienā mēs zinām ļoti maz.
Kā atzīst režisors, izrāde ir tikai izklaide, tā nevar ietekmēt cilvēku domāšanu un attieksmi: "Es izvēlējos tādu reklāmas politiku nereklamēt izrādi, bet reklamēt problēmu. Jo es nebiju gatavojies saskarties ar to problēmu tik lielā mērā, kāda tā izrādījās, iepazīstoties, esot tur dienu dienā. Es redzēju, cik ļoti ir svarīgi tiem cilvēkiem, ka kāds vēlas ar viņiem runāt."
"Regnārs ir atradis veidu, kā spēlēties ar jautājumiem, par kuriem mēs reizēm pat negribam runāt. Tas ir drosmīgi, un es domāju, ka tas ir vērtīgi. Vai to var saukt par patiku, nezinu," pēc pirmizrādes iespaidos dalījās mūziķis Kārlis Kazāks.
Iestudējumā Jāsonu mīlošo un visu mūžu aprūpējošo māti atveido Indra Burkovska. Viņas dzīves misija – būt kopā ar dēlu.
"Režisors teicis, ka par šādām tēmām jārunā viegli. Man liekas, ka viegla te nekā nav, toties tas ir ļoti, ļoti godīgi. Tas ir bez mežģīnēm, bez jūtināšanās un līdz ar to tieši tā ir vērtība. Nevis kaut kāda iztēle par to, kā varētu būt, bet dzīves realitāte," pēc pirmizrādes sprieda teātra kritiķe Zane Radzobe.
"Ja tu patiešām mīli to cilvēku un ja tev patiešām viņš rūp, tu drīksti par viņu smieties. Jo, ja tu nedrīksti par viņu smieties, tātad tu viņu nostādi zemāk par sevi. Tik vienkārši. Un nav viņi jāsauc nekādos īpašos vārdos, kas ir politkorekti. Viņi nekā nav jāsauc. Viņi ir cilvēki!" uzsvēra režisors.
