Kad Rīgas cirks savās izrādēs nolēma atteikties no dzīvnieku izmantošanas, bija zināma sabiedrības daļa, kurā tas radīja neizpratni.
Parādījās arī argumenti par to, ka šī lēmuma pieņemšanu lobējusi vegānu, zaļā dzīvesveida un dzīvnieku tiesību aizstāvju kopiena, kura izvērsusi melīgu propagandu par apstākļiem, kādos cirka dzīvnieki Rīgā, Merķeļa ielas ēkā, tika turēti.
Taču apvienības "eia” mākslinieki šādas pārmaiņas no klasiskā cirka, kurā pierasts redzēt dzīvnieku trikus, uz cirku, kurā dzīvnieki vairs netiek izmantoti un kura pamatā ir cilvēka ķermeņa spējas, uzskata par likumsakarīgu mākslas formas evolūcijas rezultātu. To Latvijas Radio 1 raidījumam “Kultūras Rondo” atklāj mākslinieks Fabricio Džanīni.
“Cirks sevī apvieno visas mākslas formas un nemitīgi evolucionē. Ņemot vērā šādu pilnīgi dabisku attīstību, ir arī saprotams, ka cirka dalībnieki – aktieri, akrobāti un tā tālāk, vēlas izmēģināt kaut ko, kas atrodas tālāk par, teiksim, “cirka noteikumiem”,” stāsta Fabricio Džanīni.
Viņš norāda uz līdzībām ar dejas vēsturi un attīstību: “Tieši tāpat pirms diviem gadsimtiem notika arī ar deju, kad radās modernās balles dejas un pēc tam arī laikmetīgā deja. Un mūsdienās mēs gan pirmo, gan otro dejas veidu redzam pavisam savādāku, nekā tas izpaudās senāk.”
Džanīni stāsta, ka laikmetīgais cirks vēl ir salīdzinoši jauna mākslas forma, tās pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 70. gados. Taču viņš uzsver, ka laikmetīgais cirks nav klasiskā cirka pretinieks.
Laikmetīgais cirks “savās izpausmēs daudz vairāk izmanto mākslas valodu, kombinējot to ar cirka tehniku, lai skatītājam gan izstāstītu stāstu, gan pārnestu emocijas,” stāsta Džanīni un pauž, ka tieši tāds pats mērķis ir arī tradicionālajam cirkam, tikai ar atšķirīgiem paņēmieniem.
Mākslinieks atklāj, ka “ir arī laikmetīgā cirka iestudējumi, kuros tiek izmantoti dzīvnieki. Nav tāda vienota, kopēja NĒ dzīvnieku klātbūtnei laikmetīgajā cirkā.”
Visbūtiskākais, uzsver Džanīni, esot apzināties, kāpēc dzīvnieks iestudējumā ir vajadzīgs, kā tas tiek kopts, kādas attiecības mākslinieks veido ar dzīvnieku.
“Bīstami ir pārkāpt līniju, kurā dzīvnieks tiek izmantots par rekvizītu, ka pret viņu izturas kā pret greznumlietu, nevis dzīvu būtni. Bet šādi, diemžēl, cilvēki izturas arī pret saviem mājdzīvniekiem,” stāsta Džanīni.
Tieši šī cilvēku attieksme pret dzīvniekiem, viņaprāt, ir lielākā problēma, nevis tas, vai dzīvnieki piedalās iestudējumos.
Izrādē “inTarsi” piedalās četri akrobāti, kuri ar dažām platformām, tramplīnu un balansēšanas dēļa palīdzību izspēlē stāstu par cilvēku attiecībām. Izrādes nosaukumam “inTarsi” iespējami dažādi tulkojumi, tā intervijā Latvijas Radio 3 „Klasika” stāsta cirka programmu kuratore Odrija Fišere.
“Intarsija, inkrustācija, savīšanās – tas nāk no romāņu valodām. Paši mākslinieki to asociē tieši ar šo inkrustācijas tehniku, kad, piemēram, mēbelēs tiek izmantoti dažādi koka gabaliņi, lai veidotu kādu ornamentu,” atklāj Fišere.
“Tie visi ir jāsaliek ļoti precīzi, kaut arī tie ir ļoti dažādi, lai veidotos šis vienotais raksts.” Kuratore stāsta, ka tā esot metafora pašai izrādei, jo arī mākslinieki ir ļoti dažādi. Kaut katrs ir savādāks un ar savu iecienītāko disciplīnu, izrādē viņi sadarbojoties mēģinās radīt kaut ko jaunu.
Apvienības "eia” mākslinieks Armando Rabanera Latvijas Radio 1 raidījumam “Kultūras Rondo” atklāj, ka katrā izrādē cenšas atstāt vietu improvizācijai.
“Kaut gan to gluži nevar nosaukt par improvizāciju, drīzāk par brīvību. Katra izrāde ir savādāka, jo arī mēs katrā vietā un laikā esam savādāki. Tas ietekmē arī aktieru savstarpējās attiecības uz skatuves, bet mēs cenšamies pārlieku neiet striktas horeogrāfijas pavadā,” stāsta Armando Rabanera.
