Kopā ar viņu uzstāsies arī Londonā dzīvojošais pazīstamais Latvijas pianists Reinis Zariņš – trīs lielo Latvijas mūzikas godalgu ieguvējs. Kirils un Reinis mācījušies vienās un tajās pašās sienās (tiesa, ar sešu gadu starpību) – Rīgas Horeogrāfijas vidusskola un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola Kalnciema ielā ir savienotas vienā ēkā. Taču tuvu iepazinušies Londonā kāda privāta koncerta laikā.
Rus.lsm.lv tikās ar Kirilu Burlovu pie Vērmaņdārza estrādes. Tas bija simboliski – tieši šeit piecu gadu vecumā viņam bija debija – viņš dejoja tautas deju ansamblī “Pērlīte”. Kopš tā laika noticis diezgan daudz – mācījies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā pie izcilā pedagoga Jura Kaprāļa, no 1996. līdz 2004.gadam bijis Latvijas Nacionālā baleta mākslinieks, vēlāk – solists. Pēc tam aizbrauca uz Londonu, kur uzstājās dažādās trupās progresīvajā laikmetīgās dejas žanrā, apbraukāja puspasauli. Burlova kungs joprojām ir revolucionārs, taču… piesardzīgāks.
Šī baleta pirmizrāde notika pagājušā gada aprīlī Latvijā, taču, cik es saprotu, kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies.
Mēs ar Reini gribējām taisīt citu izrādi, taču ar šo pašu nosaukumu un mūziku, bet aizvākt visu nereālo, abstrakto. Apcirpt visu, kas ir nedabisks. Lai gan pēc iepriekšējās versijas pirmizrādes Rēzeknes zālē “Gors” mēs to parādījām vēl vairākās vietās – Liepājas zālē “Lielais dzintars”, pēc tam Lielbritānijā. Kad bijām Liepājā, izrādījās, ka tur ir ļoti liela zāle, cits dekorāciju izmērs, līdz ar to viss bija jāizdomā citādi.
Kas būs tagad?
Koncertā Vimbldonā, piemēram, mēs sadzinām visus skatītājus balkonā. Un uz skatuves biju tikai es un videoprojekcijas, kurās mākslinieks zīmēja dekorācijas. Un bija četras vai piecas kameras, pa kurām tas viss tika straumēts dzīvajā. Un Reinis bez visa tā lasīja Vizmas Belševicas dzejoļus angļu valodā (bet Latvijā – latviešu valodā). Dzejoļiem angliski nebija tāda paša efekta, man nepatika – uzreiz redzams, ka tas ir kaut kas pārtaisīts, un Anglijā arī mentalitāte ir cita. Un tagad mēs visu pārsvītrojām un sākām no nulles. Dzejas nebūs.
Kāpēc?
Neiederas. Mums ir stāsts par dejotāju. Tu droši vien neatceries Kima Kiduka filmu, kuru pirms daudziem gadiem iedevi paskatīties? “Pavasaris, vasara, rudens, ziema…”
“…un atkal pavasaris…”
Šo filmu arī ņēmu par pamatu. Es to devu skatīties Reinim, pēc tam iedevu, lai paskatās vēl. Beigās viņš teica: “Nu, jā, meistarīgi!”, taču man liekas, ka viņš nesaprata, kā to attēlot. Jo šajā filmā ar vienkāršiem līdzekļiem ir ielikts tik daudz informācijas un filozofijas, un maksimāli daudz gribējās ielikt horeogrāfijā. Un… viss izdevās, tikai, protams, ja esat skatījušies šo filmu. Ar projekta atjaunošanu radās daudz jautājumu. Par to, ka,
tāpat kā cilvēkam, arī projektam ir jāmainās un jāpaliek aktuālam, vai arī tas noveco. Ātrāk noveco.
Jautājums, piemēram, ir arī par to, kur, kādā attīstības posmā pašlaik atrodas mūsdienu deja.
Interesanti, kādā posmā tā atrodas?
Laikmetīgās dejas periodu var jau praktiski pilnībā izgriezt no vēstures, tam beidzot piešķirt nosaukumu, citādi visu laiku tikai “mūsdienu”, kā pirms 30 gadiem. Bet tagad tā ir pavisam citāda.
Lasītājiem piebildīšu – tas, ko tu runā, atkal ir kaut kāda revolūcija, jo varētu likties, ka laikmetīgā deja ir mūsdienu dejas augstākā stadija.
Mūsdienu deja, tā ir arī “moderno deju” savdabīgs turpinājums, un tai it kā būtu jābūt baleta pretsvaram, bet notiek pretēji – baleta kompānijas aprij mūsdienu deju, un tā vai nu aiziet aizvien dziļāk nesaprotamajā, vai arī uz lielām skatuvēm un, patiesību sakot, par baletu arī kļūst. Esmu pārliecināts, ka man nepiekritīs visi vietējie laikmetīgās dejas pārstāvji, bet lai tā arī būtu.
Kas tālāk, pēc laikmetīgās dejas?
Tas, kas ir reāls un aktuāls. Ko tu vari pastāstīt, tas arī ir, saproti? Un, lai pagātne aizietu, vajag laikmetīgās dejas materiālu atšķaidīt ar konceptuālām idejām. Tagad pasaulē ir milzīgs daudzums mūsdienu mākslas – deja, galerijas. Tā ir pilnīgi konceptuāla, bet arī multimediju, protams, kur tu piederi tikai sev, tu esi vienatnē ar “jūtjūbiem” un pārējo.
Droši vien veiksmīgam projektam tagad ir jāpalīdz cilvēkam pieskarties kaut kādām savām atmiņām, saprast kaut ko patiešām svarīgu. Nevis pārdot vienkārši kā savdabīgu laikmetīgo deju, kas uzbrūk skatītājam vēl briesmīgāk par televizoru.
Un kā lai nosauc žanru, pie kura esi nonācis?
Es dēvēju sevi par postimpresionistu, bet to, ko mēs rādīsim ar Reini – par izrādi par dejotāju.
Bet kas notiks tālāk ar horeogrāfijas žanru vispār?
Tā runā, ka pēc divpadsmit gadiem Londonas vairs nebūs. Jo tā nogrims tāpēc, ka mēs nerūpējamies par vidi. Un tur būs varbūt kaut kas līdzīgs Venēcijai. Vai arī nekā vairs nebūs.
Un kur tu tad dosies tālāk?
Uz Latviju! Uz Ērgļiem! Kāpēc uz turieni? Jo tas ir viens no Latvijas augstākajiem punktiem.
Tāpēc deju ziņā pašreizējos “Gadalaikos” no pirmās versijas paliks ne vairāk kā trīs minūtes. Šoreiz ar mums ir režisors Dmitrijs Petrenko, viņš palīdz, konsultē dažādos jautājumos, pārbaudīja, kā mēs iekļaujamies dramaturģijā. Pastrādājām vairākas dienas, un viss kļūst skaidrāks. Interesants režisors, es gribētu vēl ar viņu pastrādāt.
Tu, būdams krievs, reiz sevi nosauci par latviešu horeogrāfu…
Droši vien tā ir. Vai arī Latvijas. Pēc izglītības.
Tu esi viens pēdējiem latviešu horeogrāfijas klasiķa Jura Kaprāļa skolniekiem. Viņa pirmie skolnieki bija Barišņikovs un Godunovs – tā tomēr ir latviešu skola.
Starp citu, par Barišņikovu – vai zini, ka mana māte ir dzimusi Pēterburgā, nodzīvoja tur 30 gadus, pēc tam piedzimu es, un viņa atbrauca līdzi vīram uz Latviju. Bet pirms tam strādāja Marijas teātrī, dziedāja korī. Un, protams, iemīlējās Barišņikovā. Vienmēr laiku pa laikam uz viņu paskatījās no aizkulisēm.
Pēdējo reizi es viņu redzēju Jaunā Rīgas teātra izrādē (par Brodski) “Odeonā”. Un saprotu, cik ļoti ir paveicies rīdziniekiem, jo tur bija īpaša atmosfēra. Londonā, man šķiet, bija pavisam cita izrāde. Bet Rīgā tā bija… migla, kurā pēkšņi kaut kas notika.
Tad, lūk,esmu Latvijas horeogrāfs, taču Londonā es sapratu arī ko citu. Es taču Londonā ļoti daudz runāju ar krieviem.
Londonā, piemēram, tagad ir ļoti liels Maskavas kultūras jomas pārstāvju burziņš. Bet visi pīterieši pirms kādiem pieciem gadiem no Londonas pazuda. Jo tur ir ļoti dārgi dzīvot. Taču sākumā visi dodas uz Londonu, jo tur ir liels burziņš. Un, kad es atbraucu uz Londonu, tur bija vēl ļoti daudz kultūras jomas pārstāvju no Pēterburgas. Un tas arī atstāja iespaidu.
Tu aizbrauci uz Londonu gandrīz pirms četrpadsmit gadiem – ne politisku un arī ne ekonomisku iemeslu dēļ. Vai iemesli bija horeogrāfiski?
Jo, kad braucu prom no šejienes, šeit vispār nebija laikmetīgās dejas. Mana pēdējā izrāde šeit bija Radu Poklitaru “Pelnrušķīte”, un ar to šeit tika pielikts trekns punkts. Jo – ko gan tālāk? Nākamajā gadā tu atnāc un atkal ir jādejo “Gulbju ezers”. Nekādas attīstības.
Un, kopumā ņemot, man nekas “nespīdēja”, jo “ir viedoklis”, ka ar tādu augumu kā man daudz ko nevar dejot. Un es aizbraucu uz Eiropu. Sākumā Kultūrkapitāla fonds man samaksāja stipendiju braucienam uz vasaras skolu Vīnē. Un es tur aizbraucu un tūlīt pat sapazinos ar visu mūsdienu dejas burziņu. Es sapratu, ka tas ir vareni! Un uzreiz izlēmu, ka braucu prom. Momentā.
Nebraucu projām no Latvijas pavisam, bet – braucu strādāt.
Jo pie mums horeogrāfijas ziņā nekas nenotiek – visi sēž un baksta degunus. Lai gan mākslinieki pie mums, protams, ir labi – es taisīju projektu “Tango” ar akordeonisti Kseniju Sidorovu un ar balerīnām Evelīnu Godunovu un Ievu Rāceni galvenajās lomās. Un biju pārsteigts, cik ļoti viņas ir strādājošas. Taču horeogrāfijas ziņā pie mums nemainās nekas. Kāpēc tā – to nevajag jautāt man.
Bet Eiropā bija sarežģīti, jo es pilnīgi nezināju angļu valodu. Un nesaprotu, kā līdz galam tiku cauri visām pārbaudēm. Man kaut ko teica angliski, bet es māju ar galvu un visam piekritu. Tas ir tāpat, kā peldēt pa straumi – un viss izdodas. Bet pēc tam iznāca tā, ka es gāju trenēties uz “Ziemeļu baletu” (Northern Ballet) Līdsā, lai saglabātu formu, kamēr biju atvaļinājumā. Un uz neilgu laiku atgriezos Latvijā, pabeidzu horeogrāfijas kursu Latvijas Mūzikas akadēmijā. Bet no “Ziemeļu baleta” mani, izrādās, meklēja. Un atrada. Un piedāvāja tādu kontraktu, ka es nedēļas laikā varēju nopelnīt piecreiz vairāk nekā šeit mēnesī.
Tiesa, izrādījās, ka tā nav īsti baleta trupa, bet dramatiskais balets, taču bija svarīgi izrauties. Šobrīd trupas kordebalets ir labāks nekā Lielbritānijas Karaliskā baleta kordebalets… Vari paskatīties viņu klipus. Tā kā biju solists, tas man atvēra daudzas durvis.
Viņi man arī palīdzēja samaksāt par angļu valodas mācību kursu Līdsas Universitātē, un tas man ļoti daudz deva. Es sāku saprast cilvēkus. Bet pēc tam ilgi dejoju grupā “Rambert Dance”…
…par kuru Latvijas laikmetīgās dejas līdere Olga Žitluhina man reiz teica: “CV tas ir ļoti prestiži!”
Esmu priecīgs, ka pievienojos šim kolektīvam, kad tas vēl bija pašā pacēlumā. (2006.gadā — А.Š.). Tas dejoja Kristofera Brūsa, Ohada Naharina, Veina Makgregora horeogrāfiju…
Un kāds tagad ir tavs mīļākais gadalaiks?
Atbildēšu tā. Bērnībā literatūras skolotāja man reiz uzdeva rakstīt sacerējumu par mīļāko gadalaiku. Es pilnīgi nezināju, ko rakstīt, un brīvajā laikā labāk paspēlēju futbolu vai pabraukāju ar skrituļdēli.
Bet māte aizrāvās un sāka rakstīt. Viņa uzrakstīja, ka mīļākais gadalaiks ir pavasaris. Noformēja uz piecām lappusēm ar saviem gleznojumiem — par to, ka sāk plaukt koku lapas, atlido putniņi un tā tālāk. Man ielika pieci ar krustu. Lai gan īstenībā man vairāk patīk vasara. Bet tagad?
Es izbaudu katru gadalaiku, katru no tiem gaidu, un, lai cik arī grūti būtu pieņemt rudeni, zini, ka atnāks ziema, un tikai ziemā sāc izbaudīt rudeni…
Tad nobeigumā stāsts par “Četru gadalaiku” mūzikas autoru Pēteri Vasku – tev un lasītājiem:
...2017.gada aprīlī uz Pētera Vaska “Četru gadalaiku” pasaules pirmizrādi Rēzeknē no Rīgas devās autobuss. Tajā bija arī pats Vasks, kuram pēc dažām dienām apritēja 70 gadi. Laiks aiz loga bija īpaši nejauks. Aiz Jēkabpils pa logu bija redzama ar netīru ledu klātā Daugava, krita slapjš sniegs, debesis bija tumši pelēkas. Bet autobusa ejā stāvēja dižais Pēteris Vasks un, uz to visu skatoties, sauca: “Brīnišķīgi! Satriecoši! Lieliski!” Viņš jau sen zina pašu galveno, un par to vēsta savā mūzikā.
