Mankurtisma sindroms
Ar anatomisku precizitāti lugā "Totalitārais romāns" lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs atklāj varas parazitārās attiecības ar mākslu laikmetu lokos. Viņš par šodienas notikumiem runā, ceļojot laikā un telpā, ne uz brīdi nezaudējot savu interesi par vēsturiskiem notikumiem, īpaši par mazo tautu un valstu likteni, un vienlaikus aizraušanos ar distopiskām pasaulēm. Dramaturgs šajā lugā atver priekškaru un rāda gan tumsas pilno staļinisma laiku, gan postpadomju diktatoriskos režīmus, kuri izrādās traģikomiski, ja vien viena no līnijām nevītos cieši līdzās šodienai.
Kamēr viens no izrādes varoņiem – kādas Vidusāzijas valsts režisors (kuru dramaturgs lūdz publiski vairs vārdā neminēt) savā aizliegtajā izrādē runā par mankurtismu jeb vēsturiskās atmiņas zudumu –, tikmēr Ivaškeviča luga ir viens no līdzekļiem pret šo totalitārās varas kultivēto sindromu. Mankurts ir suniskas uzticības pilns vergs ar aklu mīlestību pret savu ļauno saimnieku, bez ētiskas dimensijas savā attieksmē pret pasauli. Dramaturgs, atkāpjoties teju simts gadu senā pagātnē – līdz staļinisma laikam –, dokumentāli un vienlaikus metaforiski diagnosticē šī sindroma attīstības līkni vēsturiski, vienlaikus atgādinot, ka nekas nav beidzies arī šodien. Teritoriāli viena no lielākajām valstīm pasaulē cauri laikiem kā tāds snaudošs vulkāns turpina laiku pa laikam mosties, lai izvemtu žulti, kurai piemīt nāvējoša iedarbība gan uz tiem, kuri pretojas, gan nereti arī uz tiem, kuri lokās iepretim reptiļveidīgai varai.
Pērnvasar augustā luga "Totalitārais romāns" (tiesa, Igaunijā tās nosaukums tika tulkots kā "Totalitārā romance") savu pirmlasījumu, piedzīvoja Igaunijā Narvas brīvības festivālā, ko rīkoja Igaunijas teātra apvienība "Vaba Lava" un kas bezbailīgi izskanēja pierobežas pilsētā, kur otrpus upei beidzas brīvība. Lasījumā piedalījās aktieri no Igaunijas un arī latviešu aktieris Gundars Āboliņš, kas ar empātisku precizitāti iemiesoja atveidoto režisoru, kurš turpat zālē klausījās šo lasījumu, pēcāk apliecinot dzirdētā dokumentalitāti vēl detalizētāk.
Savukārt Rīgā lasījumu rīkoja neatkarīgā producentu apvienība "KatlZ Riga" producentes Jevgēņijas Šermeņevas virsvadībā, kura pati pārcēlusies no Krievijas uz Latviju jau 2016. gadā, nespējot samierināties ar tur pastāvošo režīmu. Lasījums Rīgā pulcē starptautisku aktieru ansambli. Uz "Hanzas perona" skatuves paaugstinājuma lugas paralēlo notikumu līnijas līdzās Latvijas Nacionālā teātra aktierim Egonam Dombrovskim un Klaipēdas Drāmas teātra aktierim Darjum Meškauskam savās balsīs izloka pēc kara sākuma Ukrainā no Krievijas emigrējušie aktieri Čulpana Hamatova, Aleksandrs Fekļistovs, Filips Grigorjans, Aleksandrs Fiļipenko. Lasījumā aktieri sēž puslokā. Nostāk dzejniece un radio "Svoboda" žurnāliste Rīgā Jeļena Fanailova pilda teicējas funkcijas, lasot arī lugas remarkas. Sava goda vieta uz paaugstinājuma ir atvēlēta melnam telefonaparātam, no kura laiku pa laikam atskan lēnīga, savā maziskajā varenumā pārliecināta, melnūsaina balss no pagātnes. Nostāk pie galda lampas apspīdēta žurnālgaldiņa viens iepretim otram sēž Aleksandra Fekļistova atveidojumā kādas postpadomju valsts režisors Meistars, kurš no savas dzimtās zemes neskaitāmas reizes braucis prom un atpakaļ, un pats lugas dramaturga "alter ego" jeb Autors kā šī režisora iztaujātājs, kura lomā ir viņa paša tautietis Meškauskas.
Līdzās šim dialogam, kas atspoguļo mūsdienu situāciju Baltijai mazāk zināmajā Vidusāzijas reģionā, pa dialogam vien iztinas vairāki citi pavedieni. Te Filipa Grigorjana trauksmainajā balsī ierunājas Bulgakovs jeb lugā Miša un Čulpanas Hamatovas iedzīvinātā viņa mūžīgā mūza Jeļena laikā, kad ilgas pēc sava dzīvokļa rakstnieku namā un vēlme pēc Parīzes gaisa mijas ar dvēseliskām konvulsijām, rakstot savus daiļdarbus teju ar mazo pirkstiņu, kas pastiepts ļaunuma virzienā. Tepat ir Volanda stumdītie vēji un Egona Dombrovska naivi vellišķā Korovjeva viegli garlaikotā klātbūtne pasaulē, kur cauri laikam nekas nemainās. Līdzīgi kā Bulgakova romāns "Meistars un Margarita" noris divos laikos, arī Ivaškeviča luga ieved dažādās laiktelpās. Līdzās šim motīvam runā balsis no Vidusāzijas 20. gadsimta 70. gadiem, kur baltā volgā cauri tuksnešiem Aleksandra Fiļipenko ekstravagantā izpildījumā traucas mākslinieks Urals Tansikbajevs. Viņa rokrakstu vara pārrakstīja jau jaunības laikā tiktāl, ka viņš pats neatminas savus darbus.
Dramaturgs prasmīgi navigē skatītāja (šajā gadījumā klausītāja) uzmanību cauri biezam laika un notikumu slānim, ienirstot dziļāk pagātnē un uznirstot tepat šodienā pēc svaiga gaisa malka. Tiesa, tā paliek aizvien mazāk, jo jau ne pirmo gadu gājputnu vietā Ukrainas debesis okupējuši militāri plēsēji.
Ivaškevičs saliek vienas lugas rāmī kolāžu ar portretiem tiem, kurus dažādas varas mala katru savā varas katlā. Laiku pa laikam no vienas lomas citā lēkā arī lasījuma dalībnieki, tā vēl vairāk izceļot pārlaicīgo lugas būtību un nepārejošo dilemmu klātbūtni, sastopoties aci pret aci ar politiski baisiem režīmiem. Dokumentāli fantastiski veidotā luga samontēta lēkā laikā, līdzīgi diapozitīvu klikšķiem vai atmiņu pēkšņiem uzplaiksnījumiem. Stāstījuma fragmenti izaug no asociācijām caur dokumentālu personību šķietamu atdzīvošanos šai iedomātajā telpā, ko piedāvā teātris un dramaturģija. Te satiekas Mihails Bulgakovs, režisors un aktieris Vsevolods Meierholds, komponists Dmitrijs Šostakovičs, literāts Vladimirs Majakovskis, aktrise Zinaīda Reiha, pat spāņu rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs Federiko Garsija Lorka. Režīms lauž gan tos, kuri lūst neliecoties, gan pa pavedienam vien sasien mezglā dvēseli arī tiem, kuri atpērkoties no režīma tam iedod, šķiet, tik vien kā mazo pirkstiņu. Salauzti likteņi šā kā tā. Par to runā luga "Totalitārais romāns", rādot, cik traumatiskas izrādās šķietami piespiedu brīvprātīgās izvēles. Turklāt lasījums kā sava veida rekviēms izskan tieši februāra izskaņā – brīdī, kad asinskārais režīms jau ir negausīgi, bezkaunīgi aprijis sīkstu opozicionāru putina* patvaļai – Alekseju Navaļniju.
Dramaturga ekspedīcijas
Luga "Totalitārais romāns" dramaturgam Marjum Ivaškevičam tapa pēc Vidusāzijas valstu apceļošanas, saskaroties ar aizvien dzīviem un līdz traģikomiskai pakāpei sakāpinātiem vadoņu kultiem. Par vienu no lugas līnijām, kas vistuvāk pieskaras mūsdienām, ir kāda tadžiku režisora pieredzes stāsts, kas lugā atklājas intervijas formā. Par šī režisora attiecībām ar varu, par braukšanu prom no savas valsts un atgriešanos tajā, par lugu iestudējumiem un par aktieru ieslodzīšanu, par neizsīkstošu vēlmi runāt uz skatuves par to, cik svarīgi ir nepazaudēt balsi pat visekstremālākajos apstākļos.
Totalitārisma "raugs" ir bailes.
Būtiski ir tas, ka lugas autors netiesā tos, kas nav spējīgi izkāpt no postpadomju telpas panīkuma un bailēm, bezcerības un nabadzības piesūcinātās dzīvestelpas. Ivaškevičs lugā ieraksta arī sevi kā līdztiesīgu tās varoni, turklāt pierakstot tur arī savu pieredzi laikā, kad Lietuva vēl nebija ar asinīm bruģējusi ceļu uz neatkarību. Lugas izskaņā ir epizode, kur Ivaškevičs atzīstas savā vājumā par dīdošo vēlmi reiz nokļūt padomju okupācijas laika bērnības sapnī – pionieru nometnē – apmaiņā pret padomiju slavinošām dzejas rindām. Lai arī Baltijas valstis paguva atvērt logu uz Eiropu, verot durvis uz Austrumu kaimiņiem ciet, tomēr, kā liecina Ivaškeviča dramaturģija, ar tapešu pārlīmēšanu nepietiek, šī pretrunīgā pieredze dīda vēl aizvien. Īpaši apzinoties, ka daļā citu postpadomju valstu nekas vēl nav beidzies tikai tāpēc, ka mēs par to zinām mazāk.
Teātra kontekstā svarīga ir arī dramaturga izvēle lugā iezīmēt teātra balsi iepretim totalitāriem režīmiem: tajos režīmam bīstamāk par kādu izrādi ir repertuāra izvēle, jo viss ir par viņiem, par vadoņiem – no politiskiem darbiem līdz pat bērnu dzeltenajam kukulītim. Nekas daudz šai ziņā neesot mainījies arī šodien: 2022. gadā tadžiku režisora iestudējumu "Mankurts", kas balstīts kirgīzu rakstnieka Čingiza Aitmatova romānā "Un garāka par mūžu diena ilgst", pirmizrādes priekšvakarā neatkarīgā teātrī aizliedz un vienu no jaunajiem aktieriem arestē, pratina, moka un piespriež desmit gadu cietumsodu. Režisors kārtējo reizi dodas prom no šīs valsts.
Līdz šim laiku pa laikam uz Latvijas skatuvēm ir bijusi iespēja redzēt vairākus Ivaškeviča lugu iestudējumus, tai skaitā, lugas, kas reflektē par migrācijas tēmām – "Izraidītie" (rež. Oskars Koršunovs, Dailes teātris, 2014) par nokļūšanu Lielbritānijā un "Malыš" (rež. Dmitrijs Petrenko, Liepājas teātris, 2020) par dažādu paaudžu Sibīrijas pieredzes atbalsīm. Ivaškeviča dramaturģijā nacionālā identitāte ir bijis būtisks pamatakmens, turpat līdzās ir bijis arī stāsts par izsūtījumu, emigrāciju. Konfrontācija ar svešo liek reflektēt par pašu, par savējo. Identitāšu uztiepšana vai nokasīšana pašam no sevis, pērgintisks kodola meklējums, kurš noris uz politiski jūtīgos kontekstos, ievedot gan tālā pagātnē, gan vēl tālākā nākotnē.
Ģeogrāfiski ceļojumi lugās dramaturgam parādās arī citos Ivaškeviča darbos. Jau 2004. gadā Ivaškevičs uzrakstīja utopisku lugu "Madagaskara", kur notikumi noris vienlaicīgi, lai arī ir piederīgi dažādiem laikiem. Lugā, raugoties uz Lietuvas vēsturisko kolonizāciju un nacionālo identitāti, autors ieraksta gan Austrumu, gan Rietumu vektorus. Zīmīgi, ka karikatūrisks ideālists Kazimirs Pokšts, kuram rodams reālajā dzīvē prototips lietuviešu vēsturē, profesionālās ģeogrāfijas aizsācējs Lietuvā profesors Pakstas, kas izglītojās Amerikā un ieguva daudz plašāku skatu uz pasauli un ar nākotnē vērstu skatu, dodas uz Āfriku, lai tur izveidotu lietuviešu koloniju, uzlūkojot turieniešus par primitīvākiem ļaudīm, bet pašiem lietuviešiem veidojot "rezerves Lietuvu", tā patālāk no tā brīža Austrumu kaimiņa.
Savējais un svešais, pašgribētais un uzspiestais – savu sakņu dzīšana dziļāka vai izravēšana – pamatmotīvi, kuri cauraug Ivaškeviča dramaturģiju.
Ivaškeviča kā lietuviešu dramaturga balss skan vienlaikus nopietni, pat draudīgi, bet turpat līdzās arī ironiski. Attālums no padomju okupācijas pieredzes bērnībā līdz šodienas situācijai ir liels, bet dramaturga lugas ir sava veida atgādinājums, ka pārmaiņu vēji sākas ar mazu, viegli sajūtamu pūsmiņu. Taču jautājums, kas paliek plīvojam gaisā skatītāju rindās pēc lugas "Totalitārais romāns" lasījuma Rīgā, ir neērts. Tas liek skaudri apzināties, ka neviens no mums nekad nevar būt pārliecināts, kā rīkotos pats līdzīgos apstākļos, pakļūstot zem varas zābaku zoles vai ieraugot tādā mizanscēnā sev tuvos cilvēkus.
Sarunā, kas pēc šīs lugas lasījuma notika Igaunijā, Narvā, Ivaškevičs pauda domu, ka diktatori ir smieklīgi tikai no attāluma. Lugas "Totalitārais romāns" lasījums kā Narvā, tā Rīgā zināmā mērā ir arī plēsēja raustīšana aiz ūsām. Tomēr vienlaikus lasījums ir arī terapeitisks atgādinājums būt modriem – gan tiem, kuri klausās, gan tiem, kuri Rīgas lasījumā lugai iedevuši savas balsis pašreizējos apstākļos.
* LSM.lv autore šajā rakstā stilistiskos nolūkos lieto mazo sākumburtu, lai paustu savu nostāju. Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv ievēro latviešu literārās valodas normas, taču publicistikas rakstos saglabā autoru lietotos izteiksmes līdzekļus.
